Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Latvijā ar likumu ir noteiktas vairākas Upuru piemiņas dienas: 25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, 8. maijs – Nacisma sagrāves diena un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, 14. jūnijs – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, 4. jūlijs – Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena, 23. augusts – Staļinisma un nacisma upuru atceres diena, decembra pirmā svētdiena – Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena.

No visām šīm piemiņas dienām, Austrālijā atzīmējam tikai 14. jūniju, bet ir ieviesusies tradīcija, ka arī reizē pieminam upurus, kas cietuši citos datumus.

1941. gada 14. jūnijā izsūtīja ap 15 000 cilvēkus. 700 no tiem nošāva, bet nometnēs un nometinājumā miris 5381 cilvēks.

Četrus gadus pēc kara beigām Latviju atkal skāra masu izvešanas. 1949. gada 25. martā izveda 42 149 cilvēkus no Latvijas, un reizē notika masu izvešanas arī Lietuvā un Igaunijā.

Ja pēckara periodā Austrālijā iebrauca ap 20 000 latviešu, tad 1949. gada deportācijas bija divreiz tik lielas. Ja var iedomāties pilnīgi visus tā laika Austrālijas latviešus – gan tādus, kas kādreiz redzēti latviešu sabiedrībā, gan tādus, kas nekur nerādījās, tad skaita ziņā viņi pilnīgi visi būtu bijuši deportēti, un katrs sev būtu ņēmis vēl līdz vienu austrālieti. Proporcionāli iedzīvotāju skaitam, ekvivalents būtu, ja šodien pāri par pusmiljonu austrāliešu bez brīdinājumu savāktu un aizsūtītu uz citu kontinentu.

Pretstatā 1941. gada deportācijām, 1949. gadā ģimenes netika izšķirtas, un pēc Staļina nāves lielākā daļa varēja atgriezties Latvijā. Bet šī atgriešanās, šis mājupceļš nemaz nebija tik viegls, arī tai izsūtīto daļai, kuri beigās varēja tikt atpakaļ uz savām mājām.

Mēs vēl visi meklējam savu mājupceļu, bet okupācija ir mainījusi gan mūsu mājas, gan mūs pašus. Psiholoģiskās rētas tiek mantotas no paaudzes uz paaudzi. Tagad aug jauna paaudze Latvijā, kura nav pati piedzīvojusi okupāciju, un jauna paaudze ārpus Latvijas, kura ir pieradusi pie domas, ka var brīvi apciemot Latviju.

Jaunai paaudzei rētas ir aizdzītas zemapziņā, bet tomēr sekas ir vēl dzīvas – gan demogrāfiskās, gan ekonomiskās, gan psiholoģiskās. Daudzas Upuru piemiņas dienas ir labs atgādinājums, ka mūsu mājas ir bijušas caurstaigājamā vieta naidīgām varām.

Pieminēsim šodien upurus, bet apsolīsim, ka rētas sadzīs un mājas nosargāsim.

GN
2019. g. 13. jūnijā