Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Lidija Auza. „Putnu ferma“. 1969. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Lidija Auza. „Pie jūras“. 1970. FOTO Māris Brancis.

No pus aprīļa līdz maija vidum, mazliet ilgāk, izstāžu zālē Arsenāls, Rīgā skatāma Lidijas Auzas (1914-1989) glezniecības izstāde. Tā ir kā monumentāls satricinājums mākslas cienītājiem un profesionāļiem.

Pirmkārt, ar to, ka šī māksliniece, līdz šim tikpat jau kā aizmirsta, arī dzīves pēdējo desmitgadu laikā izstādēs tikai reižu reizēm izlika pa darbam, kas neatklāja viņas gleznu patieso radošo spēku, vienreizību, unikalitāti. Tie iekļāvās kopējā ekspozīcijā, neienesdami tajā kādu īpašu nokrāsu.

Otrkārt, Lidijas Auzas aktīvais radošais laiks – 20.gs. 60.-70. gadi – bija sen jau aiz kalniem, tādēļ aizmirsts arīdzan aktīvāko mākslas cienītāju un jaunāku paaudžu mākslinieku vidū.

Treškārt, retās personālizstādes maz atklāja mākslinieces vietu latviešu glezniecības kopainā.

Ceturtkārt, iespējams, ka viņa nav īpaši meklējusi atzinību, skaļu slavu. Acīmredzot tādēļ viņas daiļrade līdz šim nav plašāk aprakstīta. Tas varbūt ir noticis viņas rakstura dēļ, nevis kādu ārēju, tostarp politisku, apstākļu noteikts. Rezultātā Lidijas Auzas gleznu izstāde, kurā pirmo reizi skatāma viņas daiļrade izvērstāk nekā agrāk, ir kļuvusi par galvu reibinošu atklājumu.

Vispirms mazliet vēstures. Lidija Auza 20. gs. 30. gados beigusi Rīgas Franču liceju, pēc tam Skolotāju institūtu, 1936.-1938. gadā mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijā, taču pārtraukusi studijas, vēlāk atsākusi, līdz 1949. gadā uzgleznojusi diplomdarbu Baleta mēģinājumā. Tas atainoja īsteni staļiniskā skrupulozi detalizētā reālisma garā teātra pasauli, tāli jo tāli atsaucot atmiņā Degā gleznotās baletdejotājas. Baleta tēma piesaistīja viņu arīdzan turpmākajos gados, pilnībā iekļaudamās sava laika mākslas kopainā, tikai 1956. gadā kļūdama par Mākslinieku savienības biedri.

Viss ritēja savu gaitu, līdz 1961. gadā, nesaprotamu apstākļu dēļ, Lidijai Auzai bija atļauts aizbraukt pie māsas Olgas Lielbritānijā – visai iespējams, ka tas notika Hruščova atkušņa laika liberālisma dēļ, kad padomju vara uz laiku bija visai iecietīga pret trimdu. Gan iepazīšanās ar klasiskās mākslas oriģināliem, gan tā laika modernās mākslas izstāžu apmeklējumi iedvesa viņai drosmi kardināli mainīt savu darbu formālo valodu un tēmu loku.

Šīs izstādes sakarā bieži izskan doma, ka pēc šī brauciena viņa pievērsās abstraktajai mākslai, kas bijušajā PSRS bija aizliegta, kļūdama teju par vienīgo modernisti, kas pievērsās šai glezniecībai. Tas ir pārspīlējums. Patiesībā Lidijas Auzas veikums pilnībā iekļāvās tā laika mākslas kopainā.

Atcerēsimies, ka 20. gs. 50.-60. gados latviešu glezniecības valodu noteica tā saucamais skarbais stils, kas ar laiku noveda pie mākslinieku rokrakstu individualizācijas un kas lielu vērību veltīja formas jautājumiem, tādējādi nosakot arī 20. gs. 20.-30. gadu glezniecības valodas lēnu atgriešanos. Tas noveda pie vēl kā cita – kā rakstīja Aleksis Osmanis, „pašā tēlainības struktūrā pārtrūka mākslinieka dialogs ar valsts ideoloģiju“. Vairāki mākslinieki, kā Boriss Bērziņš, Uldis Zemzaris, Oļģerts Jaunarājs, uz laiku pievērsās abstraktajai vai, pareizāk būtu teikt, abstrahētajai glezniecībai (Latvijā abstraktā glezniecība nevarēja būt, jo abstraktā glezniecība ir domāšana, un neviens gleznotājs dzimtenē šajā virzienā nespēja savas domas vērpt), taču neaizmirsīsim Rūdolfu Pinni, Ojāru Ābolu, Džemmu Skulmi, Ēriku Gulbi un daudzus citus, kuru gleznās formai bija dominējošā loma, nevis sižetam, stāstījumam, ideoloģijai. Šiem māksliniekiem ikdienišķi sadzīviskais attēlojums bija svešs. Būtiskāks bija laukumu krāsu kopskaņa, ritmika, atteikšanās no izteiktā telpiskuma, atmosfēra atainojuma, plaknes uzsvērums, dekoratīvisms. Lidija Auza pilnībā iekļāvās šajā kustībā, vismaz sākuma periodā.

Mākslinieces 1961. gada Saulespuķes pilnībā atsauc atmiņā Herberta Siliņa un Rūdolfs Piņņa ziedu gleznojumus, pat Leo Svemps tolaik kļuva arvien dekoratīvāks. Vēlāk viņas darbi arvien vairāk atteicās no īstenības attēlojuma, taču arīdzan citi latviešu mākslinieki dzimtenē darīja to pašu – teiksim, Ojārs Ābols, Boriss Bērziņš, Leonīds Āriņš.

Atgādināšu vēl dažas Alekša Osmaņa atziņas: 20. gs. 60. gadu māksla „salauza socreālisma dogmatiskās robežas“, „60. gadu māksla varbūt ir pēdējais periods latviešu glezniecībā, kad var runāt par kopības apziņu mākslā, par radošās personības atbildību, pienākumu „kolektīvās pieredzes“ robežās“*.

Izstādes kuratore Ilze Putniņa atzīmē, ka Lidija Auza „padomju monotonajam inertumam pretī liek mitoloģisko, tautas folklorā sakņotu mājvietu“. Arī še māksliniece nav vienīgā. Atcerēsimies Džemmas Skulmes daiļradi, kurā spēcīgi atklājas „tautas folklorā sakņotā mājvieta“. Lielākā daļa viņas darbu ir veltīta tautas sakņu tēmai, izvēršot to visdažādākajos aspektos. Protams, Lidija Auza nekopēja kolēģus. Viņa atrada savu zīmju sistēmu, kā izsakās Ilze Putniņa. Taču gleznotājai bija svarīga doma, ideja, savukārt formālā valoda atbilda paustajai atziņai. Arī tad, kad viņa krāsu sajauca ar PVA līmi, iegūstot grodu faktūru un izmantoja metāla skaidiņas, spirāles, plastmasu un zvejnieku tīklus, tas nebija pašmērķīgi. To par abstrakcionismu tomēr grūti nosaukt, ja pat tā saucamajos mākslinieces abstraktajos darbos ideja ir skaidri nolasāma.

Gleznotāja pievērsās portretam, bet visvairāk ainavai un tautas pagātnes tēmai, kuru formas ziņā noveda līdz iepriekš minētajām, bet viegli nolasāmajām zīmēm. Starp citu, arī mūsu vēstures tēmai veltītās gleznas savulaik parādījās izstādēs.

Domāju, ka Lidijai Auzai bija dota unikāla iespēja – 20. gs. 70. gados radīti sienu dekori Talsu partijas un izpildu komitejai. Šos gleznojumus redzēja tikai talsinieki. Izstādes laikā tagad tie atvesti uz Rīgu un parādīti visai Latvijai – „Deviņu pakalnu pilsēta“, „Jūriņ' prasa smalku tīklu“, „Dziedāj' tautu tīrumā“ un „Jāņu nakti līgot gāju, novadiņu aplīgot“. Tie ir izstādes smaguma centrs. Milzīgās monumentālās kompozīcijas ir pārsteidzošas. Varbūt, ka tās nosaka arīdzan skatītāju attieksmi pret visu Lidijas Auzas daiļradi kopumā.

Pēc to apskates rodas jautājums, vai patiesi neviens nezināja par lielajiem sienu gleznojumiem, neinteresēja tie, nerakstīja par tiem? Var jau būt labi, ka nerakstīja, tā paglābjot gleznojumus. Šajos Lidijas Auzas darbos ir tik daudz formālisma, tik daudz nacionālisma, ka tā dēļ vien tos varēja nokritizēt un tādējādi pakļaut dažāda veida cenzūrai!

Tagad brīžiem liekas, ka tūlīt radīsies rakstītāji un spriedēji, kuri Lidiju Auza iecels Olimpā, kanonizēs viņu, sak, nesaprasta, nenovērtēta, apspiesta, lai gan tā nu īsti nebija.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“

* Citēts pēc: Aleksis Osmanis. Varas ideoloģija un metamorfozes latviešu glezniecībā. Grāmatā „Glezniecība. Laikmeta liecinieki“. Rīga, 2002.