Redakcijā

Palielināt / Enlarge

Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēde 2019. gada 5. jūnijā. FOTO Ieva Ābele, Saeima.

Palielināt / Enlarge

Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēde 2019. gada 5. jūnijā. FOTO Ieva Ābele, Saeima.

Sveicināti, lasītāji!

Saeima nupat ievēlēja jaunu Latvijas Valsts prezidentu. Tāpat kā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, jaunievēlētais prezidents Egils Levits ir pavadījis zīmīgu savas dzīves daļu ārpus Latvijas. Patreizējais ministru prezidents Krišjānis Kariņš ir pat dzimis ārpus Latvijas. Tas viss uzsver, cik svarīga trimda (jeb diaspora) ir bijusi Latvijai. Ja starp abiem pasaules kariem, ap 300 000 latviešu dzīvoja ārpus Latvijas, tad tagad varētu būt pat līdz 500 000.

Ir modē runāt par „Latviju ārpus Latvijas“, jo latviešu dzīve trimdā bija ļoti organizēta un aktīva. Trimdai lēnām pārtopot par diasporu, organizācijas izbeidz savu darbu un arī cilvēki aiziet mūžībā, abos gadījumos atstājot aiz sevis kultūrvēsturiskas vērtības

Latvijas valstij ir augoša interese par šīm Latvijā ārpus Latvijas radītajām kultūrvēsturiskām vērtībām – sākot no organizāciju arhīviem līdz indivīdu grāmatu un žurnālu krājumiem.

Trešdien, 5. jūnijā notika Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēde, kurā piedalījās atbildīgo ministriju, diasporas organizāciju, arhīvu un muzeju pārstāvji.

Komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins pēc sēdes uzsvēra, ka diasporas kultūrvēsturiskais mantojums ir būtisks latvietības saglabāšanai. Nākamajām paaudzēm ir jāzina savas valsts vēsture, un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana ir viens no priekšnoteikumiem, lai šīs zināšanas uzturētu.

Šis mantojums atrod ceļu uz dažādām vietām Latvijā – uz arhīviem, muzejiem, bibliotēkām. Dažreiz saņēmējs ir loģisks, un dažreiz nesaprotams (piemēram, kāpēc karavīra formas tērps no Austrālijas atrodas Rakstniecības un mūzikas muzejā).

Protams, viens un tas pats priekšmets varētu būt interesants dažādām iestādēm Latvijā. Piemēram, Austrālijā dzīvojoša bijušā leģionāra Latviešu leģiona karavīra grāmatiņa. Arhīvam interesē visi dokumenti, arī šis. Latvijas Okupācijas muzejam tas interesē, jo ir liecība par pretlikumīgo iesaukšanu okupācijas karaspēkā. Kara muzejam tas varētu interesēt, jo ir par karu. Vēstures muzejam – vēstures liecība. Un tā tālāk.

Svarīgāk būtu, ne ka viss aiziet uz vienu vietu Latvijā, bet lai ir uzstādīts katalogs – datu bāze, kura informē par to, kur šādi priekšmeti atrodas. Tādas atsevišķas datu bāzes patlaban veidojas, bet ir vajadzīga centralizēta datu bāze.

Arī viss nav jāsūta uz Latviju. Diasporas centriem ir jāpatur sava vēsturiskā atmiņa.

Katrā ziņā, ir pamatotas cerības uz Latvijas valsts atbalstu trimdas kultūrvēsturisko priekšmetu saglabāšanai.

GN
2019. g. 7. jūnijā