Lasītāja vēstule

Pirms dažiem mēnešiem lasīju Okupācijas muzeja Gariņa rūpes, no mūsu valodas pazūdot vārdi kopa, saime, grupa; tie tiekot atvietoti ar padomju laika vārdu – kolektīvs.

Nav jau tas vien. Mums vairs nav Valsts svētku akti, koncerti jeb citi sarīkojumi, tie visi ir kļuvuši par pasākumiem. Mēs pasākam un pasākam, bet tālāk netiekam. Atceros lasīju kāda valodnieka rakstu, ko nozīmē vārds pasākums. Ja kāds pasāk/uzsāk jaunu dārzniecību, frizētavu jeb auto remontu darbnīcu, tas ir pasākums. Ja cilvēki sanāk uz koncertu, teātra izrādi jeb tautas deju uzvedumu, tas ir sarīkojums.

Vēl viena mana rūpe, mūsu valoda ir ļoti bagāta. Ir vārdi izcils, sevišķs, neparasts, vienreizējs, savdabīgs, neatvietojams jeb neaizstājams, bet tie visi kļuvuši nevajadzīgi, tos atvieto ar vārdu unikāls. Nav gandrīz neviens raksts laikrakstā, kur nebūtu kaut kas unikāls. Saprotu, ka tas ir latviskojums no angļu valodas vārda unique. Ko tad īsti nozīmē vārds unique? Vārdnīca raksta, ka tas ir vienīgs, vienreizīgs. Kas tad vainas latviešu vārdam vienreizīgs jeb neatvietojams? Kāpēc jāraksta unikāls, laikam lai izklausās smalkāk. Tā taču ir švaukstošanās. Var jau iebilst, ka valoda attīstās. Pareizi, rodas jauni vārdi, kādi līdz šim nebija. Interneta vietā rakstam tīmeklis, computeru atvietojam ar dators, networking ar tīklošanu, bet vienreizīgs nav jāatvieto ar unikāls, jo tur mums jau ir vajadzīgie, latviskie vārdi.

Vai joprojām, svinot Latvijas pirmo simtgadi, rakstītāji varētu pasākt lietot mūsu vienīgo, vienreizīgo, vārdiem bagāto valodu, nepadarot to pārāk unikālu?

Harijs Valdmanis
Laikrakstam „Latvietis“