Redakcijā

Palielināt / Enlarge

Priekšvēlēšanu plakāts Tautas Saeimas vēlēšanās 1940. gadā

Sveicināti, lasītāji!

Kāda mums ir demokrātija Latvijā? Vai ir kas labāks?

Pirms 85 gadiem tā laika ministru prezidents Kārlis Ulmanis izlēma, ka demokrātija Latvijai neder – izsludināja Kara stāvokli un paņēma visu varu savās rokās. Divus gadus vēlāk Vadonis sevi iecēla papildus par Latvijas Valsts prezidentu. Un vēl četrus gadus pēc tam bez vismazākā izteiktā protesta vienpersoniski ieveda Latviju okupācijā.

Padomju, nacistu un otrreizējās padomju okupācijas laikā visa augstākā vara bija okupantu rokās. Padomju varas elitei demokrātija likās pievilcīga, bet tikai kā jēdziens, ne kā praktiska darbība.

Jau vienu mēnesi pēc 1940. gada 15. jūnija militāro uzbrukumu Latvijai, okupanti varēja noturēt vēlēšanu imitāciju. Proti, tauta nāca uz vēlēšanu iecirkņiem ievēlēt savus pārstāvjus jaunajā Saeimā. Balsošana bija ļoti vienkārša, jo bija tikai viena izvēle – Latvijas Darba ļaužu bloks. Un, protams, visi 100 tās kandidāti tika ievēlēti.

Šī vajadzība pārliecināt kādu (vai sevi pašus) caurvijas Padomju Savienības darbībai. Jāleģitimē okupācija, it kā pierādot okupētās tautas piekrišanu. Ne tikai piekrišanu, bet sajūsmu.

Pēc 4. Saeimas vēlēšanām 1931. gadā bija jāpaiet 59 gadiem līdz vēlēšanām, kurā bija reāla izvēle. Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās padomes vēlēšanās 1990. gada 18. martā bija principiāla izvēle starp kandidātiem, kuri atbalstīja Latvijas neatkarības atjaunošanu un kandidātiem, kuri noraidīja Latvijas neatkarību. Tika ievēlēti Latvijas neatkarības atbalstītāju vairākums.

Praktiskā demokrātijā vairs nav viens liels vienojošs jautājums – neatkarība vai okupācija. Ir daudzi sīkāki jautājumi, ar kuriem likumdevējiem jātiek galā. Lasot tipiskas Saeimas sēdes stenogrammu, ir grūti saprast, kā deputāts var iedziļināties daudzos un visdažādākos jautājumos. Mūsu vēlēšanas likums nodrošina to, ka par šiem visdažādākiem jautājumiem spriedīs visdažādākie politiskie spēki. Un bieži spriedīs visnesaprotamākā veidā.

Un tagad šiem visdažādākiem politiskiem spēkiem jāizvēlas valsts prezidents. Līdz šim bija vienkārši publiski solīt vienu, bet darīt citu, jo aizklātās vēlēšanas neatļāva pārbaudīt deputātu godīgumu. Un balsu skaitīšana rādīja, ka daži deputāti acīmredzot ir aizmirsuši savu solījumu par to, kuru prezidenta kandidātu atbalstīs. Bet pēc daudzu gadu spiediena Saeima ir mainījusi prezidenta vēlēšanas kārtību, un tagad balsos par prezidentu atklāti.

Kāda mums ir demokrātija Latvijā? Grūta, ar daudzām problēmām. Bet tomēr labāka sistēma nekā alternatīvas.

GN
2019. g. 16. maijā