Šurumburums Sidnejas Latviešu Namā

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Selga Tuktēna, Laima Jurāne, Diminika Drēziņa, Ints Teterovskis, Kaspars Moore, Kārla Tuktēna un Kaija Moore. FOTO Māra More (Moore).

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Laima Jurāne, Diminika Drēziņa, Genevieve Audette, Kaspars Moore, Kārla Tuktēna, Lāra Veidnera, Nikola Perkuma; priekšā Selga Tuktēna. FOTO Māra More (Moore).

Palielināt / Enlarge

Sidnejas Latviešu jauktais koris. FOTO Māra More (Moore).

Palielināt / Enlarge

Sidnejas Latviešu jauktais koris. Diriģents Ints Teterovskis. FOTO Jānis Čečiņš.

Palielināt / Enlarge

Sidnejas Latviešu vīru kora izlase. FOTO Māra More (Moore).

Palielināt / Enlarge

„Sūdzambībeles“. FOTO Māra More (Moore).

Palielināt / Enlarge

Tirdziņš Latviešu namā. FOTO Māra More (Moore).

Kā jau dažu labu gadu februāra sākumā, arī šogad 9. februārī notika Parnela (Parnell) ielas svētki, lai gan iepriekšējā dienā izskatījās, ka pie biedrības klāt tikt nevarēs, jo visā ielā bija iesēdušies tuvējā debesskrāpja celtnieki. Bet sestdienas rītā tie bija nozuduši, un svētki varēja sākties.

Tā kā iecerētais klauns Kāpostiņš esot aizlaidies lapās uz Fidži salu svinēt savu dzimšanas dienu, sestdienas skolas skolnieki nokļuva savu parasto skolotāju nagos, kā katru sestdienas rītu, tikai uz īsāku laiku.

Foajē pārvērtās par tirdziņu. Tur varēja pirkt jaunus, pašmāju mākslinieku ražotus, 2019. gada kalendārus (vienai māksliniecei bija tikai 8 gadi), gan bez vārda dienām; pašceptas kūciņas, Jāņu sieru, piparkūkas, grāmatas gan latviešu, gan angļu valodās, tautiskus kreklus un citus tautiskus priekšmetus, pašceptus biskvītus, ko varēja arī nogaršot, ievārījumus no Latvijas, šprotes bundžās, un iegūt informāciju par Dnister krājsabiedrību.

Turpat blakām, kafejnīcā Latviešu biedrības dāmas pārdeva pīrāgus un smalkmaizītes, pa rollbiskvīta gabalam, un desiņas ar vienreizīgi garšīgiem kartupeļu salātiem, un dzeramos (ne alkoholiskos), jo apkārt maisījās mazgadīgi bērni, kas bija palaisti vaļā no mācībām.

Bez parastās tautas bija arī pa vienam otram tālumniekam: māte ar staltu meitu no Brisbenas, pāris vietējie atpakaļ no Kanādas, kas tur, aukstumā dzīvojot, likās atjaunojušies, viens bijušais skolnieks, kas bija atlidojis no Latvijas, un viens otrs, kas nelikās esam redzēts biedrībā.

Un ap pusdiviem, kad bija nozvanījis zvans, tauta sapulcējās zālē, un tad sākās! Uz sienas pie skatuves parādījās Latvijas skati, kā jau reiz Simts gadu simts minūtēs izrādē pagājušā gada oktobrī.

Ceremonijmeistare Ilona Brūvere, ievadam teikusi, ka latviešiem dziesma ir mīlestības stāsts, stādīja priekšā Egīlu Melbārdi alias Intu Teterovski (jeb vai bija otrādi?), kas tad izrādījās esam tālāko norišu sirds un dvēsele.

Pie ar ķeizarkroņiem un izstīdzējušiem kaktusiem rotātās skatuves novietojās Sidnejas Latviešu vīru kora izlase – 11 vīri, kas braši nodziedāja Mūžu mūžos būs dziesma un Pacel galvu, baltā māt'.

Bija pienācis Atzinības raksts Sidnejas Latviešu vīru korim no Latvijas Kultūras ministres par latviešu dziesmu kopšanu ārpus Latvijas, ko nolasīja.

Visi klātesošie tad dziedāja drusciņ nerātno Es nenācu šai vietā un Zilo lakatiņu, kam vārdi bija lasāmi uz sienas, ja kāds tos vēl vai vairs nezināja.

Tad uz podestiem nostājās mūsu pašu jaunieši, no kuriem vairums bija no knīpām un knauķa gadu gaitā izķepurojušies tepat mūsu acu priekšā – Vēja bērni: Aija, Selga, Diminika, Kārla, Laima, Nikola, Ženevēva, Lāra un Kaspars; visi tērpti melnā, tautiskām jostām ap vidu, meitenes puķu vainadziņiem galvās, Kaspars – gariem matiem, bet bez vainaga. Aija spēlēja kokli un klavieres un, ja vajadzīgs, sita bongo; Lāra pūta flautu (kam nevarēja saklausīt nevienu šķību toni), Kaspars pavadīja uz ģitāras, un visi dziedāja no visas sirds Kad gaismeņa zila ausa, Upe nesa ozoliņu un Es gulu, gulu. Kārla visu šo jauniešu vārdā pateicās Sidnejas Latviešu biedrībai par atbalstu.

Sekoja kopdziesmas: Tumša, tumša tā eglīte un Dzīvīte, dzīvīte, ko uz klavierēm pavadīja Sandra Dragūna.

Tad Ints Teterovskis pieteica neskaitāmu balvu un nomināciju īpašnieces, vienreizējās, neatkārtojamās Sūdzambībeles, un uz skatuves uztuntuļoja trīs vecas sievas strīpainos brunčos, izrakstītās villainēs un lakatiem galvās, kas kaut kā likās kā kaut kur jau redzētas. Visām trim rokās bija Rimi plastmasas kules. Saucēja dziedāja par negalu, kas viņai bija gadījies: „Sav' trejādi es dziedāju; Aizgāju uz lielveikalu, Aizmirsu paņemt maisu.“ Divas pārējās – vilcējas – skaļi pievilka. Vai maisi, kas viņām bija rokās, bija pirkti vai sperti, tā arī noskaidrot neizdevās.

Sekoja trīs kopīgi dziedātas dziesmas: Bēdu, manu lielu bēdu, Še, kur līgo priežu meži un Virs galvas mūžīgs piena ceļš.

(Ja kāds no klātesošiem nebija paēdis pusdienas un tam sāka kurkstēt vēders, tas turpat zālē pa dziedāšanas laiku varēja mieloties ap Daugavas Vanagu dāmu sarūpētām sviestmaizītēm vai dzesēt slāpes arī ar ko stiprāku. Varēja arī iegādāties lozes un, ja laimējās, vinnēt lielo laimestu.)

Nu bija pienākusi kārta uzstāties Sidnejas Latviešu jauktajam korim, kurš, Intam Teterovskim diriģējot, vispirms nodziedāja Nevis slinkojot un pūstot un tad divas liepājnieku dziesmas – Liepu taku un Pērkons veda vedekliņu, kā arī Es atnācu uguntiņu.

Visi kopīgi nodziedāja Āvu, āvu baltas kājas, un līdz ar to sākās Sadziedāšanās.

Vija Sieriņa
Laikrakstam „Latvietis“