Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas bērni un mazbērni Latvijā (40)

Trimdas bērnu bērns – Sandra Sebre

Laikraksts Latvietis Nr. 536, 2019. g. 22. febr.
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Sandra Sebre. FOTO Astrīda Jansone.

Atnāk pie manis 11. februārī nu jau 2019. gadā un tikai par to, ka ir mazliet aizkavējusies, atnes man trīs brīnišķīgas lašu krāsas rozes. Tās tūlīt ielieku vāzē, ko atstāju turpat uz galda mūsu priekšā un mēs sākam savu darbu. Kā parast šie trimdas bērnu bērni vienmēr, arī viņa ir steigā un sāk savu stāstu:

„Mana māte bija rīdziniece, viņa dzīvoja un jau Rīgā studēja un sāka arī strādāt par vācu valodas skolotāju. Mans vectēvs bija Miķelis Hartmanis un Rīgā bija būvuzņēmējs. Mans tēvs bija Jānis Ozols un bija dzimis Taurenē. Viņš arī bija atbraucis uz Rīgu, mācījās tautsaimniecību un tika iesaukts leģionā. Ar leģionu viņš nokļuva Vācijā un Beļģijā bija gūsta nometnē. Bet viņi bija precējušies jau Latvijā 1941. gadā.

Viņš, tāpat kā mana mamma, caur Vāciju nonāca Amerikā un Milvokos, kur 1953. gadā piedzimu es. Tur es patiešām tiku latviski audzināta un izgāju visas latviskās skolas, kas bija Milvokos; dejoju tautas dejas, piedalījos latviešu vasaras nometnēs, pēc tam 2x2 nometnēs, Rietumu Mčigānas valodas kursos un visur, kur man tas bija pieejams. Es biju vienīgais bērns, tātad mājās mēs runājām tikai latviski; man nebija māsas un brāļi, ar ko draudzēties; ar amerikāņu bērniem. Es uzaugu ar saviem vecvecākiem, jo vecāki strādāja. Sākumā tas bija tikai vectēvs, kas man mācīja latviski rakstīti un lasīt, bet vēlāk, kad vecmāte bija no Sibīrijas 1955. gadā atbraukusi uz Latviju, 1960. gadā viņa tika uz Ameriku. Tad no 7 gadu vecuma arī viņa mani audzināja. Viņai bija man daudz ko stāstīt par Sibīriju. Es uzaugu ar viņas vecāku stāstiem.

Psiholoģiju es izstudēju jau Amerikā un sāku tur arī strādāt. Sākotnēji studēju Viskonsinas Universitātē Madisonā, pēc tam maģistra grādu dabūju Harvardas Universitātē – Kembridžā Masačūsetā. Es turpināju vēl studēt, un man ir vēl viens maģistra grāds no Ņujorkas Kolumbijas Universitātes, bet doktora grāds man ir no Ņujorkas Pilsētas universitātes. Tā kādu laiku dzīvoju Ņujorkā, tur apprecējos ar Andreju Sebri un tur arī sāku strādāt savā profesijā, sākumā tas bija Mount Sinai slimnīcā un vēlāk vienā slimnīcā Longailendā.

Kad Latvija atguva savu brīvību, tas gan bija mans vīrs, mākslinieks, vairāk tāds romantiķis nekā es, un tā noteikti bija viņa doma, ka mums jābrauc uz Latviju dzīvot. Sākotnēji mēs 1994. gadā atbraucām ar to domu, ka paliksim te vienu gadu. Bet... man piedāvāja darbu šeit Latvijas Universitātē, un es sāku tur strādāt. Tur psiholoģija bija tāda kā jauna nozare, un man bija ārkārtīgi laba iespēja palīdzēt to attīstīt. Tādēļ es arvien vēl strādāju Latvijas Universitātē. Tādā veidā man tas paredzētais viens gads ir izvērties jau par divdesmit piekto. Diemžēl, man arī tūlīt ir jāsteidzas turpu, jo drīz sāksies lekcijas.

Latvijas Universitātē psiholoģijas fakultāte ir tāda lielāka vienība, bet mēs esam psiholoģijas nozare tajā fakultātē, un tur es jūtos, ka tiešām esmu savu pienesumu devusi, jo tur es 8 gadus biju nozares vadītāja un tagad esmu profesore. Tagad galvenokārt mācu maģistratūras studentus un doktorantus. Vadu viņiem pētnieciskos darbus, mācu viņiem psiholoģisko novērtēšanu izpēti un daudz ko citu.

Mans mērķis arī bija tā kā dalīties ar savu pieredzi, kas man bija no Amerikas, jo tur man bija bijuši ļoti augstas kvalitātes profesori un psiholoģijas mentori, kuri mācīja mani. No tā, ko es visu no viņiem ieguvu, es arī cenšos vēl arvien dalīties ar maniem studentiem, ar maniem kolēģiem, ar maniem jaunajiem kolēģiem. Tie, kas agrāk bija mani studenti, tagad ir jau mani kolēģi.

Es vēroju, ka tie, kas tagad studē doktorantūrā, parasti ir jau tādi nopietni, zina, ko viņi grib, ir izvēlējušies doktorantūru, jo viņi patiešām grib ieguldīt savu laiku un enerģiju tajā studiju un pētniecības procesā. Tie, kas ir maģistratūrā, ir ļoti dažādi; daži ir tiešām ļoti, ļoti labi studenti, tad ir arī tādi, kas ir tādi varbūt drusku slinkāki vai īsti vēl nav gatavi pilnībā atdoties šai profesijai.

Diemžēl, man jāsaka, ka, lai gan esam izskolojuši diezgan daudzus psihologus pa šiem gadiem, bet tādus īsti kvalitatīvus psihologus mums Latvijā vēl vajag gan. Sākumā mums te bija arī kādi privāti institūti, kas gatavoja psihologus dažādos līmeņos un arī no Latvijas Universitātes ne visi ir tajā augstākajā līmenī, un tāpēc tos augstākā līmeņa psihologus vēl vajadzēs diezgan ilgi.

Latvijā man patīk dzīvot, un daudz kas te patīk; patīk Latvijas daba, ļoti patīk izbraukt ārpus Rīgas, patīk Latvijas kultūra, patīk daudzi mani draugi un kolēģi. Te ir ļoti daudz kā vērtīga. Bet sākumā man it sevišķi nepatika tās tumšās ziemas dienas un ļoti, ļoti garās naktis, tagad gan pie tā jau esmu kaut cik pieradusi.

Otra lieta, kas mani traucēja, bija tas, ka ar kolēģiem, kas bija uzauguši un izglītojušies padomju laikā, man bieži bija grūti izprast, ko viņi mēģina izteikt. Par piemēru, ja es viņiem prasīju, vai viņi būtu ar mieru, ka viņiem uzsaucu kafiju, viņi to noraidīja, bet tā, ka es nekad nebiju droša, ka tas tiešām tā ir, un vai man nevajadzētu piedāvāt vēlreiz. Es nebiju pārliecināta, ka viņi vienmēr saka to, ko tiešām domā. Kamēr es to sapratu, man pagāja laiks. Iespējams arī, ka viņi ir nedaudz mainījušies, un tagad mēs saprotamies labāk.

Tagad esmu priecīga, ka mums beidzot ir valdība; man patīk, ka to tagad vada Kariņš, un es tiesām ceru, ka viņiem izdosies.“

Tad viņa paskatās pulkstenī un iesaucas, ka viņai jau būtu vajadzējis būt universitātē, bet es vēl paspēju noskaidrot, ka viņas vīrs Andrejs Sebris ir dzimis Vācijā, Amerikā ir bijis mākslinieks un tagad Latvijā sirsnīgi kopj savu senču mežus.

Kopš man nav gadījies šai grāmatai parunāties ne ar vienu mākslinieku, vēl, viņai jau zābakus kājās velkot, pierakstu viņas vīra telefonu un ceru, ka nu varēšu parunāties arī ar vienu no tās profesijas. Tomēr žēl, ka ar profesori intervija iznāca tik īsa, bet tagad es saprotu, kāpēc man tik ilgi gāja viņu vispār satikt. Viņa tiešām vienmēr Latvijā ir bijusi un vēl arvien ir ļoti aizņemta. Saprotams, ka, gandrīz tāpat kā daudzi no šiem trimdas bērniem, viņa Latvijas labā ir darījusi ļoti daudz, un man bija liels gandarījums ar viņu iepazīties.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com