Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Cesvaines vidusskolai – 100

Cesvaines vidusskolas pirmie 10 gadi

Laikraksts Latvietis Nr. 535, 2019. g. 15. febr.
Daiga Matroze -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Cesvaines pils. FOTO Sanita Dāboliņa.

1922. gada pavasaris. Cesvaines vidusskolas skolēni un skolotāji. FOTO Cesvaines muzeja arhīvs.

Cesvaines vidusskolas II B klases skolnieces, skolotāji M. Bērzkalne, A. Kļava, P. Andersons, M. Kronberga, A. Meņģele, T. Plikausis, A. Bārda, K. Ozoliņš 1926. gads FOTO Cesvaines muzeja arhīvs.

1919/20. mācības gada pirmie skolēni ar skolotājiem. FOTO Cesvaines muzeja arhīvs.

1923. gads. Skolotāji P. Andersons, M. Kronberga, A. Saulietis, J. Saujiņš, K. Ozoliņš, A. Vītols. FOTO Cesvaines muzeja arhīvs.

Lai allaž sadzirdams mums Cesvaines torņu aicinājums:
Pēc tālēm un augstuma vairāk tiekties, zem grūtuma nastas nesaliekties!
A. Ķirškalne

1919. gada pavasarī Alberts Vītols ierosināja pārcelt Madonas vidusskolu, kurā tobrīd pats strādāja un kas darbojās divās ēkās īrētās telpās, uz Cesvaines pili. Bija paredzama agrārreforma un līdz ar to iespēja iegūt sabiedriskām vajadzībām jaunas telpas. Madonas pedagogu domas bija dažādas, jo daļa no viņiem bija saistīta ar Madonu, bet citi gatavojās doties darbā uz Rīgu. Jautājuma izšķiršanai sasauca apspriedi, uz kuru Izglītības ministrija bija atsūtījusi savu pārstāvi – tautskolu inspektoru Miķeli Štālu. Kad sapulces dalībnieku vairums izteicās par skolas palikšanu Madonā, bet otra puse bija par pilnīgi jaunas skolas dibināšanu Cesvainē, M. Štāls atbalstīja domu par Cesvaini. Dzirdot bažas, ka skolas dibinātājiem nav vēl nekādu līdzekļu, Štāls noskaities atbildējis: „Kā, vai tad jūs domājat, ka lielus darbus veic ar naudu? Nē, tur vajadzīgs kaut kas cits, un tā šim cilvēkam netrūkst! Īsti lielus darbus var veikt tikai ar tukšu kabatu.“

Medicīnas zinātņu doktors Jānis Āboliņš (1906. g. Kraukļu pag. – 1997. g. Stokholma), kas mācījies Cesvaines vidusskolā 1919. – 1924. g., 1969. gadā rakstīja no Stokholmas: „Nu par mūsu veco direktoru un skolotāju, kā es viņu pēc tepat 50 gadiem atceros. Viņu biju redzējis privāti, kad viņš vāca līdzekļus jaundibināmai skolai. Viņš bija kluss, bet ieguva uzticību. Tā tas bija vismaz tur, kur es to redzēju. Sajūsma bija viscauri un par daudz lietām, un tāda tā bija arī par vidusskolu mūsu apvidū. Kā direktoru neesmu viņu nekad personīgi sastapis. Viņš bija viscaur, bet nekur tieši. Viņu cienīja – ne viņa tuvības, bet viņa atturīgās nobilitātes dēļ. Kādu gadu neiztrūku nevienā rīta lūgšanā. Tās bija īsas, bet arvienu deva ko jaunu. Atceros arī to rītu, kad viņš rīta lūgšanā atvadījās no skolas. Viņš pats esot izvēlējies savu darba lauku, un šai savai sirdsbalsij viņš arī šodien sekojot. Un tad viņš bija skolotājs. Reliģijas mācība Latvijas skolās nebija obligāta, bet Vītola stundās klāt bija visi, pat pareizticīgie un katoļi. Savu stundu saturu viņš nodiktēja un pēc tam plaši komentēja. Ja man kaut kā no Cesvaines žēl, tad visvairāk viņa stundu konspektu. Tā bija dzīves filozofija. Tie bija ieskati, kādus nekad vairs neesmu dzirdējis, ne arī lasījis. Laikam tāpēc viņa neobligātās stundas bija mums visiem svētas. To dziļo ietekmi, ko viņš atstājis savos skolniekos un draudzē, grūti pat pateikt vārdos un aprakstīt. Gaišs un saulains kā krāšņais jūnijs bija mans mācību laiks ar viņa baznīcas korāli „Dievs, kas licis ziediem plaukt...“ Un vienā teikumā varētu to izteikt šādi: viņš deva man vidusskolas un vēlāk arī augstskolas izglītību. Ja nebūtu Cesvaines vidusskolas, nebūtu man tālāk kur iet kā Cesvaines draudzesskolā. To iespaidu un mācību gaismā, ko ieguvu no viņa, ir turpinājusies mana tālākā dzīve.“

1919. gadā Cesvaines pils un muiža piederēja Vilhelmam fon Vulfam. Skolas dibinātāji, Alberta Vītola vadībā, griezās ar lūgumu pie pils īpašnieka ar cerību, ka patīkamāk Cesvaines pilī būtu redzēt skolu nekā kazarmas, un cerības sevi attaisnoja. Īpašnieka pilnvarnieks, Latgales poļu muižnieks Zalcevičs, ar lielu interesi noklausījies lūgumu izīrēt pili skolas vajadzībām, un viņam šī iecere tā patika, ka uzreiz guva atbalstu. 1919. gadā 15. septembrī pārvaldnieks ieradās uz skolas atklāšanu un dāvināja 100 Latvijas rubļu skolas darbības uzsākšanai.

Izglītības ministrijas departamenta 1919. gada augusta sēdē nolēma atļaut atvērt Cesvaines miestā septiņklasīgu zēnu reālskolu un astoņklasīgu meiteņu ģimnāziju ar oficiālu nosaukumu Cesvaines reālskola un Cesvaines sieviešu ģimnāzija, savienotu ar internātu. Skolnieku sākumā sanāca liels skaits. Karš bija pārtraucis daudziem izglītības gaitas, un audzēkņu vecums dažiem bija liels. Tieši Cesvaines vidusskolas pievilcība bija internāts un skolas absolūtais lauku raksturs, bez kaitīgiem miestu un mazpilsētu iespaidiem. Skolnieki šo iemeslu dēļ nāca no tālākām vietām, braukdami garām citām vidusskolām.

1920. gada maijā tiek pieņemti un reģistrēti Cesvaines valsts vidusskolas skolotāju statūti, un Cesvaines vidusskolas skolotāju savienība lūdz pārņemt skolu valsts īpašumā. 1920. gada pavasarī uz skolu atbrauc Izglītības ministrijas pārstāvis Lesnieks, un pēc skolas pārbaudes skolu departaments pārņem savā pārziņā skolas materiālo bilanci. Valsts iedala līdzekļus skolotāju algām, grāmatu un inventāra iegādei. Skolai lielu materiālo atbalstu deva ienākumi no audzēkņu mācību maksas. Skola tiek pārdēvēta par Cesvaines valsts vidusskolu, tiek piešķirtas tiesības lietot zīmogu un valsts ģerboni. Cesvaines vidusskolai tiek noteikts humanitārais novirziens, akcentējot svešvalodas. Skolas vadība Cesvaines vidusskolā atradās labās rokās – pirmie direktori, mācītājs A. Vītols un J. Saujiņš bija izcili pedagogi. A. Vītols un A. Saulietis spēja ar savu darbību pacelt savus audzēkņus līdz līmenim, ka viņi saprata, kas tiem dzīvē darāms, ko tie spēj un grib, kas ir viņu speciālais uzdevums un darbs. Alberts Vītols savās atmiņās raksta: „Ar skolotāju sakomplektēšanu grūtību nebija. Izveidojās sešu skolotāju grupa: Anna Meņģele – svešvalodu skolotāja, Ida Medene – latviešu valodas skolotāja, Emma Ausekle – mūzikas skolotāja, Jānis Stūrītis – dziedāšanas skolotājs, Minna Bodniece – latviešu un krievu valodas skolotāja, Alberts Vītols – direktors, ticības mācības skolotājs. Mums laimējās piesaistīt arī Augustu Saulieti. Kā rakstnieks, un it sevišķi kā personība, viņš bija pie audzēkņiem lielā cieņā. Un ne tikai pie audzēkņiem, bet arī augstskolā, kur viņa skolniekus latviešu valodā parasti nemaz neeksaminēja.“ Pirmajā mācību stundā A. Saulietis teicis: „Es jūs nemācīšu par baltročiem, bet par darba strādniekiem. Lasiet latvju dainas, tās jūs iepriecinās, apmierinās, darīs priecīgus, strādājot darbus mūsu tautai par svētību.“ Viņš patiešām bija tīras cilvēcības iemiesotājs un visu savu dzīvi ziedoja vislielākajam un atbildīgākajam darbam – tautas audzināšanai. Pēc Cesvaines vidusskolas izveidošanas līdz 1923. gadam skolā strādā Augusts Nore un ir zīmēšanas skolotājs un muzeja izveidotājs, vēlāk Latvijas Ārlietu ministrijas arhīva pārzinis. Augusts Nore viscaur parādīja dziļu mākslas izpratni, sava priekšmeta un darba mīlestību. Viņš nodibināja pie Cesvaines valsts vidusskolas un pārzināja līdz savai aiziešanai skolas etnogrāfisko muzeju ar bagātu seno latviešu rakstu, mājturības rīku un arheoloģisko izrakumu kolekciju. Pasniedza arī pedagoģiskajā klasē zīmēšanas metodiku un ievadu latviešu mākslā. Viens no tuvākajiem cilvēkiem Augustam Norem bija Augusts Saulietis.

Cesvaines valsts vidusskola ne bez pamata bija izveidojusies par Cesvaines apvidus kultūras centru. Vidusskolas skolotāji bija visas kultūras dzīves patiesie vadītāji Cesvainē un izglītības un kultūras ideāli priekšstāvji, kas varēja mācīt savus skolniekus patstāvīgi orientēties sava laika kultūras parādībās un aktīvi piedalījās vispārējos kultūras un sabiedriskajos darbos.

Par Cesvaines vidusskolas direktoru ar 1921. gadu sāka strādāt J. Saujiņš – Cesvaines pagastskolas skolotājs, kurš 20. gs. sākumā emigrējis uz Šveici, beidzis Grenobles Universitāti, strādājis Krievijā un atgriezies Cesvainē.

1922./23. māc. g. ar izglītības ministrijas lēmumu tiek atvērta pedagoģiskā klase, kurā sagatavoja pamatskolas skolotājus. Klasi vadīja skolas direktors J. Saujiņš, citus priekšmetus mācīja vidusskolas skolotāji: A. Vītols, T. Priednieks, J. Stūrītis, M. Kaulēns, M. Kronberga, A. Pakalns, A. Nore, A. Meņģele, M. Priednieks, kā arī vietējais ārsts V. Lesnieks. Pedagoģiskā klase pastāvēja trīs gadus, to likvidēja 1925. gadā ar 12. augusta lēmumu.

Skolā sagatavoja ne tikai nākamos studentus, bet arī zinošus un dzīvei derīgus darba darītājus. Paralēli mācībām pēc neoģimnāzijas tipa Cesvaines vidusskolā 1923. gadā tika aizsāktas mācības pēc praktiskās sieviešu ģimnāzijas tipa. Praktiskajā klasē vairāk mācīja rokdarbus, mājturību un dārzkopību. Agrārreformas rezultātā Cesvaines vidusskolai īpašumā nodeva Cesvaines pili, muižas klētis, plašo muižas parku (25 pūrvietas), vēlāk arī zemi skolas vajadzībām un vēl dažas saimniecības ēkas un muižas dārzus.

Centrālās Zemes Ierīcības Komiteja paziņo, ka apakšā minētās muižas paliek valsts pārziņā priekš kulturāliem mērķiem un sabiedriskiem uzņēmumiem un netiks sadalīti sīksaimniecībās:

Cēsu apriņķī: Ranka,

Rīgā, 1921. gada 14. februārī;

Cesvaines pilsmuiža un Priekuļu muiža. Protokola nr. 2368 Priekšsēdētājs H. Celmiņš

Publicēts Zemes Ierīcības Vēstnesī, Nr. 5 (01.03.1921)

1925./26. gadā Cesvaines valsts vidusskolā kā direktors sāk strādāt Aleksandrs Bārda, kas ar savu lielo patiesības un tēvzemes mīlestību iemanto savos audzēkņos patiesu cieņu. Šai laikā skolas mācības tiek cieši saistītas ar praktisko darbu. Par to liecināja sakoptā skolas apkārtne, lauki, līdzīgi zemkopības skolai. Katram kokam un augiem tika pielikta plāksnīte ar nosaukumu latviešu un latīņu valodā. 1927. gadā Cesvaines valsts vidusskolā Aleksandrs Bārda papildus nodibina arī Latvijas Tautas universitātes nodaļu. Tur mācīja grāmatvedību un augstāko matemātiku. Pasniedzējs abās šajās nodaļās bija skolotājs Kārlis Ozoliņš, kurš bija domātājs augstākās matemātikas līmenī. 1928. gada 18. novembrī, sakot uzrunu savam skolas kolektīvam svētkos, negaidīti pārtrūka Aleksandra Bārdas dzīves pavediens.

Šajos pirmajos skolas pastāvēšanas gados liela nozīme tika vērsta arī uz aktīvu kultūras dzīvi. No 1920. gada vidusskolā darbojās teātris, kur piedalījās gan skolotāji, gan audzēkņi. Pirmie režisori M. Bodniece, M. Bērzkalne. Dekorācijas visām izrādēm, kā arī grimēšanu veica mākslinieki, zīmēšanas skolotāji E. Volfeils, J. Medenis; par muzikālo noformējumu domāja O. Amoliņš, M. Īvāne.

1921. gadā Cesvaines vidusskolā tiek nodibināts pirmais muzejs, kur tiek vāktas liecības un apkopots Cesvaines novada kultūrvēsturiskais mantojums, un muzeja bāzi veido bagāts un vērtīgs muzeja krājums. Pirmie muzeja dibinātāji Alberts Vītols, Augusts Nore, vēlāk muzeja vadību pārņem Pēteris Andersons – Cesvaines vidusskolas vēstures skolotājs. Cesvaines vidusskolā jau tās pirmajos gados ir koris. Pirmais diriģents Jānis Stūrītis. Vēlāk aktīvi darbojas un koru darbību vada O. Zariņš, komponista Marģera Zariņa tēvs, kurš ir arī Cesvaines ev. lut. draudzes ērģelnieks. 1926. gada 23. maijā notiek Cesvaines draudzes dziesmu ieskaņu koncerts, un pils pagalmā notiek plašs koncerts ar pieaicināto virsdiriģentu Paulu Joozus, kur atskaņo VI Vispārējo dziesmu svētku repertuāru. Mūzikas skolotāji kopā ar Cesvaines – Grašu kultūras veicināšanas biedrību 1929. gada 28. jūlijā organizē Cesvaines novada I Dziesmu svētkus, kas tiek veltīti 1869. gada dziedāšanas svētku 60 gadu piemiņai. Virsdiriģenti T. Reiters, J. Norvilis. Koru un teātra darbība šajā laikā atdzīvināja Cesvaines sabiedrības dzīvi, un arī vidusskolas skolotāji sabiedriskajai darbībai nodevās ar lielu dedzību un atbildības izjūtu. Prof. E. Ezerietis izteicies 50 gadu jubilejā Cesvainē: „Šī skola man iemācīja mīlēt tautu, mīlēt dzimteni, mīlēt darbu.“

Pirmās valsts ģimnāzijas Rīgā direktors J. Strads: „Gara acīm katrs joprojām skatām savas Cesvaines skolas celtni kā gaismas pili, pilnu ar skolēniem un skolotājiem darbīgās rosmēs, latviskās nākotnes celšanā.“

2019. gads ir Cesvaines vidusskolas pastāvēšanas simtgades svētku gads. Arī Cesvaines pils, kur atradās Cesvaines vidusskola laika posmā no 1919 – 2002. gadam, pakāpeniski atdzimst, cerībā, 2019. gada septembrī sagaidīt savus kādreizējos skolniekus priecīgā atkalredzēšanās brīdī. Sagaidot šo jubileju, aicinu un griežos ar lūgumu pie Cesvaines vidusskolas absolventiem dalīties ar fotogrāfijām, kas šajos skolas gadu laikā tapušas no klases dzīves mirkļiem, no kopīgiem skolas svētku brīžiem un sūtīt uz e- pastu: daigamatroze@inbox.lv, vai personīgi Cesvaines pilī muzejā.

Rakstā izmantoti materiāli no Cesvaines muzeja arhīva.

Daiga Matroze
Cesvaines muzeja speciāliste



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com