Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Atvadu vārdi Uldim Streipam

1942. – 2019.

Laikraksts Latvietis Nr. 534, 2019. g. 7. febr.
Vītolu fonds -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Streips

Uldis Streips.
1942.-2019.

Nu „...pret dzimtām debesīm es pakāpšos...“ – tā no šīs zemes, mīļajiem cilvēkiem, no dziesmas un savas tautas šī gada 30. janvārī atvadījās tautā tik ļoti mīlētas grupas Čikāgas piecīši dalībnieka Ulda Streipa (1942-2019) dvēsele.

Viņa un citu grupas dalībnieku balsis daudzus gadu desmitus ir skanējušas vai ikkatra latvieša mājā, arī leģendārajā 1989. gada vasaras koncertā Mežaparkā, kas vienā dziesmā un vienā elpā vienoja vairāk nekā simt tūkstošus cilvēku, un šī kopā sanākšana tobrīd skaidrāk kā jebkad apliecināja, ka mums ir ne tikai „viena saule, tas pats mēness“ un „visiem viena tēvu valodiņ“, bet arī kopīgs mērķis – Latvijas brīvība.

Uldis Streips 1969. gadā ieguva doktora grādu bakterioloģijā, un ilgus gadus bija mikrobioloģijas pētnieks un pasniedzējs Luisvilas Universitātē. Ansamblī Uldis Streips, līdzīgi kā visi pārējie piecīši, piedalījās no darba brīvajā laikā. Jau savas darbības pirmajos gados Čikāgas piecīši kļuva ļoti populāri un pamazām apceļoja visas 30 tolaik ASV darbīgās latviešu kolonijas, kam sekoja koncerti Kanādā, bet ar laiku koncertu ģeogrāfija aptvēra teju visus nostūrus, kur mīt latvieši.

Par godu Čikāgas piecīšu pusgadsimta jubilejai 2011. gadā tika uzņemta dokumentālā filma Par mani, draudziņ, nebēdā. Šai pašā gadā Pasaules Brīvo Latviešu apvienības biedru organizācija grupai piešķīra PBLA balvu par pusgadsimta veikumu, atspoguļojot dziesmās latviešu tautas priekus, bēdas un ilgas.

2012. gadā, starplaikā starp koncertiem, ansambļa dalībnieki atsaucās arī Likteņdārza īstenotāja – Kokneses fonda dibinātāja Viļa Vītola – labajām idejām, un nu Likteņdārzā aug viņu stādītie kociņi gan Aizsaulē aizgājušajiem Čikāgas piecīšu dalībniekiem, gan arī Streipu un citām dzimtām.

Kādā no dziesmām skan Ulda Streipa vārdi: Jo man tik viena dzīvība, to Tēvu zemei dodu. Tēvu zemei tiešām kopā ar pārējiem mūziķiem bija dots daudz, un tas tika novērtēts – 2013. gadā Uldis Streips kopā ar pārējiem Čikāgas piecīšiem saņēma balvu par Mūža ieguldījumu latviešu mūzikā.

Arī 2014. gada oktobrī Uldis Streips viesojās Latvijā, lai piedalītos grāmatas Čikāgas Piecīšu brīnišķīgie piedzīvojumi un dziesmu krājuma Hei lailī un citas Čikāgas Piecīšu dziesmas atvēršanas svētkos.

Uldis Streips daudzus gadus bija arī uzticams Vītolu fonda draugs un atbalstītājs. 2009. gadā viņš ar Vītolu fonda atbalstu dibināja savu vecāku Hugo un Eleonoras Streipu piemiņas stipendiju. Stipendijas mērķis bija atbalstīt jauniešus, kas vēlas studēt kādā Latvijas augstskolā. Eleonora un Hugo Streipi augstu vērtēja izglītības lomu cilvēka dzīvē, abi dēli tika mudināti iegūt augstāko izglītību. Kopā tika izskoloti četri stipendiāti: Madara Romančuka absolvējusi Rīgas Stradiņa universitāti un kļuvusi par ergoterapeiti, Gerda Gaile izstudējusi finanses, Simona Klodža – fiziku, bet Dace Sudraba – medicīnu. Bijusī stipendiāte Simona Klodža atvadoties raksta: „Pirmos studiju gadus saņēmu Hugo un Eleonoras Streipu piemiņas stipendiju. Tā man bija motivācija cītīgi mācīties un spert pirmos soļus pieaugušo dzīvē. Ulda Streipa atbalsts man daudz palīdzēja pirmajos gados, atrodoties vienai Rīgā. Tādi cilvēki kā Uldis Streips, kuri nesavtīgi palīdz citiem, pat īsti viņus nepazīstot, ir zelta vērtība mūsu Latvijai! Mums gan diemžēl dzīvē nekad nesanāca satikties, bet redzot Ulda darbus, zinu, ka viņš bijis cilvēks ar lielo burtu, labsirdīgs un īsts patriots! Izsaku līdzjūtību Ulda Streipa ģimenei!“

„Mans plāns ir atbalstīt vienu studentu katru gadu un pēc dažiem gadiem dibināt vienu mūža stipendiju vecāku vārdā. Šis ir par daudz svarīgs laiks mūsu zemītei, lai kādam trūktu naudas izglītībai,“ tā savulaik teica Uldis Streips, un 2014. gadā, kad Aizsaulē aizgāja Ulda Streipa dzīvesbiedre Patrīcija Anna Streipa, tapa vēl viena stipendija sievas piemiņai.

Bet pēdējie gadi Ulda Streipa dzīvē nebija viegli, jo, zaudējot tuvu cilvēku, ne vienmēr spēj mierināt vārdi, pat ar vislielāko sirsnību teiktie, ne arī tuvo un mīļo klātbūšana grūtajās stundās. Ja nu vienīgi cerība – „es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies, tik jautājums ir, kad tas būs un kur...“

Nu vairs neredzēt debess malā jaunu rītu, ne saule jūras viļņos rotājas, un ir beigusies gadu skaitīšana kāda gudra, inteliģenta, labsirdīga latviešu vīra mūžā. Ir sācies tālais, nezināmais ceļš mūžībā, bet ir pamats cerēt, ka trīs zvaigznes, kas virs galvas mirdz, tās arī viņu sasildīs. Taču šobrīd vēl ir brīdis, kad ir grūti saprast, kas mirdz spožāk – vai tā rasa ziedos ir, vai asaras tuvo un mīļo acīs. Bet viens gan ir skaidrs – tāpat kā mūžam saule debesīs mirdzēt neapstās, tā mūžīga būs piemiņa, jo dzīvots ir tik ļoti godam, – savu Tēvu zemi un savus tuvos mīlot. Izsakām visdziļāko līdzjūtību tuviniekiem un Čikāgas piecīšu kolektīvam!

Šai skumjajā brīdī meita Krista ziedu vietā aicina visus, kuri vēlas no viņa atvadīties, ziedot Ulda Streipa piemiņas stipendijai, kura atkal būs atbalsts kādam Tēvzemes jaunietim augstākās izglītības iegūšanā. Ziedojumu var veikt, pārskaitot to uz Vītolu fonda norēķina kontu: LV48UNLA0050020101491 un norādot Ziedojums piemiņas stipendijai.

Vītolu fonds
www.vitolufonds.lv



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com