Vēstules, vēstules...

Saņēmu pastā paciņu. Paciņā grāmata, ko sarakstījis kādreizējais skolas biedrs, kurš dzīvo Kanādā. Tas tāds patīkams pārsteigums. Paldies, Vili! Visus garos gadus, kas pagājuši kopš skolā gājām, neesam sarakstījušies. Tā noteikti ir mana vaina, jo man nepatīk rakstīt vēstules. Baigi nepatīk! Nekad neesmu varējis saprast, kā cilvēki var regulāri sarakstīties. Pirmā vēstulē jau tu izstāstītu visu par savu dzīvi un par pazīstamo dzīvēm, un tā varētu būt gara un varbūt pat interesanta vēstule. Bet nākošajā? „Kā Tev iet? Man iet labi.” Un ko tālāk? Visu taču izklāstīji pirmajā vēstulē. Par ikdienišķām lietām, ko tu ēdi brokastīs, ko vakariņās taču nerakstīsi. Varbūt kāds tomēr raksta ar un ne tikai par sevi, bet pat par kaimiņ Lavīzi, bet tie būs tādi izņēmumi – speciāli tipi.

Nē, nē... Uz vēstuļu rakstīšanu neesmu piedabūjams. Un tā nu sanāk, ka ar nevienu no veciem skolas biedriem neesmu sarakstījies visus garos gadus. Pareizāk sakot, ar nevienu neesmu sarakstījies, ne tikai skolas biedriem. Ko lai dara? Varbūt daudzi to uzskata par nolaidību, pat nepieklājību, bet tāds nu es esmu. Es jau saprotu, ja pasaulē visi, it visi, pārtrauktu vēstuļu rakstīšanu, tad miljoniem cilvēku zaudētu darbu un pastmarku krājējiem būtu jāpārslēdzas uz tramvaju un dzelzceļa biļešu krāšanu. Bet ja tu tādus vēsturiskus transporta līdzekļus nelieto, bet pārvietojies tikai ar savu Rolls Roisu, tad tu esi trubā! Tev nav ko krāt (izņemot naudu).

Viens izņēmums tajā vēstuļu lietā gan varētu būt, ja tā labi to lietu pārdomā – MĪLESTĪBAS VĒSTULES. Tās varētu pat uzskatīt par nepieciešamām. Reti būs kāds jauneklis vai pat vīrs, kas uzreiz sāks bērt kā pupas visu, ko viņš kādai smukai meitenei gribētu teikt. Reizēm būs grūti tikt tālāk par: „Es jūs... es tevi... Es gribētu...“ Ja tu esi gadījies ar tādu – ne visai pievilcīgu paskatu, tad šitādu pieeju meitene var pārprast un pat pārbīties. Tās kareivīgākās var iešaut tev pa ausi, tās lēnākās – uzmest lūpu un pagriezt muguru. Katrā gadījumā – tu visu savu sakāmo izteikt nedabūsi. Tad nu būtu piedodams, ja tu rakstītu kaut ko līdzīgu vēstulei. Mīlestības vēstules ir līdzīgas parastām vēstulēm, tikai nesakarīgākas un muļķīgākas. Bieži pat stulbas, jo iemīlējies vīrietis neko prātīgu vispār nav spējīgs ne pateikt, ne uzrakstīt; muld vienā muldēšanā gan par laika apstākļiem, gan par cukurbiešu cenām...

Jūs jautāsiet, kā es to tik smalki zinu? Nu, man tak visu izstāsta mans čoms Krišs. Viņam tādās lietās liela pieredze. Bieži staigā ar zilu aci, vai ar saskrāpētu ģīmi. Un saviem draugiem, kam rakstīšana galīgi neveicas, viņš par mērenu cenu uzraksta pa mīlestības vēstulei, ko tie tad sūta savām izredzētajām. Pēc tam pats ņirgājās. Baigs tips. Bet ko lai dara, kad cita drauga vai draudzenes nav.

Būs jāsāk man ar rakstīt mīlestības vēstules; ar cukurbietēm man maz iznācis darīšanas, bet laika apstākļus jau mēs visi pazīstam un bieži par tiem izsakāmies. To tikai jāuzraksta uz papīra. Galvenais, jānobeidz: „Ar buču!” – un tad viss kārtībā.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“