Nosvinēts kā nākas...

Ziemassvētki un visas padarīšanas, kas saistītas ar tiem, nu ir nosvinētas pa godam un tagad tikai jāgaida, ko nesīs Jaunais Gads.

Tā kā svinētāju vecums grozījās starp 85 un 100, tad nav domājams, ka pārmērīga svinēšana būtu nākusi veselībai par labu. Bet Ziemassvētki nāk tikai reiz pa gadu; kas tad domās par tādiem sīkumiem.

Tā galvenā svinēšana jau notika pie galdiem, un tā kā mūsu šefs Miķelis ir latvietis, tad sapratīsiet, ka ēdieni bija ne vien pēc latviešu garšas, bet tie neapšaubāmi varētu apmierināt pat visizsmalcinātāko gardēžu apetītes. Nemaz nemēģināšu aprakstīt visus gardumus, ko baudījām. Pietiks, ja pieminēšu, ka Ziemsvētku vakara vakariņās bija pat tādas mantas kā – šprotes, zuši un nēģi.

Ja man būs kādi pāris kilo pieaugums svarā, tad nečortošos, kā parasti to daru, bet tikai aplaizīšu lūpas un teikšu: Tas bija to vērts!

Otrs svinēšanas veids, kas tika piekopts gandrīz ar tikpat lielu prieku, bija dziedāšana. Dziedājām rītā, dziedājām vakarā un pa vidam ar; kad neēdām, tad dziedājām. Bija jauki svētki.

Bija jau pa vidam arī priekšnesumi. Smuki un vērtīgi priekšnesumi, bet tā kā nevaru atcerēties vārdus, ko kurš darīja un kas kurš bija, tad par to labāk lai pastāsta kāds cits. Nebūtu smuki, ja es kādu izlaistu – nepieminētu.

Ja šis tas izklausās mazliet pārspīlēts, tad nav ko uztraukties, mana bikšu josta jau sen kā pārspīlēta un es nemaz neuztraucos. Ja par ko ir jāuztraucas, tad par šādiem tādiem sīkumiem, kas agrāk droši vien bija skaidri, bet tagad liek drusku padomāt. Par piemēru:

Ziemassvētki sabraukuši,
Rakstītāmi kamanām;
Tekat bērni saņemat,
Basajāmi kājiņām.

Kamanas laikam bija tādas lielākas ragaviņas, ar kurām pieaugušie šļūca pa sniegu, bet kā viņas varēja būt rakstītas, tas nav un nav vairs man saprotams. Es rakstu un driķēju diezgan bieži, bet uz papīra un uz rakstāmgalda – ne uz ragavām vai pat kamaniņām. Un kas tie par vecākiem, kas savus bērneļus dzen ārā sniegā ar basām kājām? Tas man nekad nav bijis saprotams. (ŠAUSMAS!) Vai šodienas bērneļi saprot, cik viņi laimīgi, ka te nav sniega? Droši vien, ka ne. Bet man šitādi sīkumi iekrīt prātā un nedod vairs miera. Naktīs pat gulēt nevaru... Ja arī netīšām iemiegu, tad redzu, ka snieg sniegs, un jūtu, ka salst kājas. Un kāds par visu makti pavēl, lai rakstu. Uz kamanām! Baigi Muduļi!

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“