Pirmais piemineklis Zigfrīdam Meierovicam

Palielināt / Enlarge

Piemineklis Zigfrīdam Annai Meierovicam Tukumā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Tēlniece Zane Kalniņa pieminekļa uzstādīšanas darbos 11. novembrī. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Tēlnieki Zane un Matīss Kalniņi un arhitekte Liene Līce. FOTO Aina Gailīte.

Sākšu tā pavisam tieši – pirmais piemineklis Zigfrīdam Annai Meierovicam ir Tukumā, jo Rīgas Meža kapos ir kapa piemineklis un Sēmes pagasta ceļa malā ir piemiņas akmens. Par Latvijas Republikas pirmo ārlietu ministru un ievērojamo diplomātu mēs visi zinām, varbūt ne visi, ka Z. A. Meierovica skolas gadi pagāja Tukumā. Par pieminekļa ideju un tapšanu citēšu Tukuma muzeja Z. Meierovicam (1887. – 1925.) veltītās izstādes materiālu fragmentus.

„Tukuma novadam un Latvijas proklamēšanas simtgadei svarīgais projekts aizsākās 2016. gadā ar rakstnieces un Tukuma goda pilsones Māras Zālītes vīziju izveidot piemiņas vietu izcilajam politiķim un diplomātam Z. A. Meierovicam.

Tukuma novada Dome šo ierosmi atbalstīja un izsludināja konkursu par pieminekļa izveidi ievērojamam novadniekam Tukumā, skvērā Lielajā ielā.

Pieminekļa metu konkursā piedalījās 11 pretendenti, un par labāko 2016. gada 23. septembrī tika izraudzīta tēlnieku Zanes Elertes (tagad Kalniņas), Matīsa Kalniņa un arhitektes Lienes Līces iecere.

2018. gada 13. jūnijā notika pieminekļa pamatakmens guldīšanas ceremonija, kurā piedalījās arī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs un Māra Zālīte. Projekta realizācijai un pieminekļa uzstādīšanai tika saziedoti 10 050 eiro – lielākā brīvprātīgi saziedotā summa Tukuma novada vēsturē.“ [...] „Ar šo pieminekli tiek godināta visas Latvijas mērogā nozīmīgas personības piemiņa. Iemūžinot Z. A. Meierovica piemiņu Tukumā, mēs izceļam, šī izcilā valstsvīra saikni ar šo novadu, lai iedvesmotu jauniem sasniegumiem un veicinātu iedzīvotāju lepnumu par savu valsti, novadu, pilsētu.“

Vēl izstādē ir apskatāmas 7 grāmatas, sākot no Līgotņu Jēkaba Zigfrīds Meierovics. Mūžs. Darbs. Liktens, dažādas to gadu avīzes, dzīves apraksts. Projekta Latvijas simtgades ietvaros apskatāma arī pirmā sudrabā kaltā nozīmīte ar metu Meierovica piemineklis Tukumā, rotkalis Ivo Kalniņš, dizaina autore Egija Ziediņa. Vēl daudz dažādu fotogrāfiju ar un par Z. A. Meierovicu. Izstādi sagatavojusi Inta Dišlere.

Tālāk par novembra notikumiem. Lāčplēša dienā biju Tukumā uz lāpu gājienu un dienas gaismā aizgāju apskatīt, kā norit pieminekļa uzstādīšanas darbi. Laiks bija nejauks, tik vien kā nelija. Pieminekļa skvērs bija iežogots, pats piemineklis cieši apjozts ar stalažām, pa kurām droši pārvietojās daži cilvēki; ej nu saproti, vai sieviete, vai vīrietis. Es kā tāds paparacists staigāju gar žogu un pa sieta aci mēģināju iemānīt kameras objektīvu, gribējās jau aprunāties ar tēlniekiem, bet neriskēju traucēt darbā. Tikai vēlāk datora ekrānā redzēju, ka izdevies labs kadrs ar Zani Kalniņu.

15. novembra vakarā notika Z. Meierovica pieminekļa atklāšana. Daudz prožektoru, melna skatuve, pats piemineklis apjozts ar baltu audumu, kas krita skaistās krokās; soli, nožogojuma lentas, Rīgas un Tukuma atbildīgās personas ar norūpējušamies sejām. Vietējie bērni laukuma malā centās pievērst sev uzmanību ar tādu kā Maikla Džeksona dejošanu. Sāka ierasties tukumnieki, rīdzinieki, ārvalstu vēstnieki, sabiedrībā pazīstami cilvēki, drošībnieki, korporācijas vīri ar karogu. Uz skatuves sēdvietas ieņēma uzrunu teicēji: Ingrīda Meierovica, Māra Zālīte, Georgs Andrejevs, bijušais diplomāts un politiķis, tukumnieks, Tukuma novada Domes priekšsēdētājs Ēriks Lukmans un Latvijas Republikas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Pasākumu vadīja aktieris Artūrs Skrastiņš, kurš ik pa laikam nopietnu seju izmeta pa kādam jokam. Uz liela ekrāna vairākas reizes varēja noskatīties video filmu par Zigfrīdu Meierovicu un pieminekļa tapšanu; tiešām, ļoti informatīva. Pēc visām uzrunām tika atklāts piemineklis, tumsā un prožektoru spožumā liekas, ka pieminekli izģērba uzrunu teicēji ar tēlnieku palīdzību. Tad sākās tādas kā jukas, burzma: ziedu pasniegšana, oficiāla un neoficiāla fotografēšanās, apsveikumi, paziņu apkampšanās, ļaužu pieplūdums piemineklim un skatuvei. Un te vienu brīdi nevarēju saprast, kam jāpievērš uzmanība, vai burzmai pie pieminekļa, vai skaistās balss īpašniecei Kristīnei Zadovskai uz skatuves. Tumsā uznāca koris. Cik varēju, apstaigāju apkārt skvēram un tad nācās steigties uz autobusu. Kāds iespaids? Viss jauki un skaisti, bet bija acīm redzams, ka pasākuma scenārijs tika strauji un vairākkārt mainīts, sākot ar soliem un beidzot ar darbību uz skatuves, pieci runātāji viens pēc otra un ne īsām uzrunām, brīvā dabā un vēsā laikā. Acīmredzot tam bija nepieciešamība, cerams tik, ka attaisnojoša. Ļoti žēl, ka tēlnieku baudas brīdis pie pieminekļa bija tik īss, un, ka pieminekļa brūnais granīts prožektoru gaismā bija izbalojis balts. Žēl oficiālos fotogrāfus, kuru bildēs vairums seju bija neatpazīstamas, pārgaismotas.

Daudz nesēroju, zināju, ka atbraukšu dažas dienas vēlāk un aplūkošu pieminekli kā pienākas. Tā arī izdarīju 22. novembra pēcpusdienā; pat sagaidīju ielu apgaismojumu, lai viss būtu skaidrs. Pavēroju ļaudis, kas savās ikdienas gaitās šķērsoja skvēru; dažs samazināja tempu un pacēla galvu, cits piegāja un lasīja – kam tad tas ir, skolas bērni skraidīja apkārt un cītīgi atstāja plaukstu nospiedumus uz pulētā tērauda. Pats laukums ir plašs, droši vien tas ir labi, piemineklis nevienam nav ceļā. Iegūt labu pieminekļa fotogrāfiju var, tikai zinot saules gaitu, lai nebūtu jāfotografē pret gaismu. Viena lieta gan pilsētai ir jāizdara, kaut kas jāpasāk ar vecā pelēkā šķūņa fasādi ielas otrā pusē. Man šķita, ka nakts apgaismojumā pieminekļa granīta daļa ir par maz izgaismota, bet ļoti gaišs ir viss skvērs, tas laikam ir pareizi, lai nav tumšu kaktu.

Tukumnieki var būt ļoti lepni, ka viņiem ir tik skaists un nepierastās tehnoloģijās veidots piemineklis, tieši piemineklis, nevis vides objekts, un tas veltīts viņu slavenajam novadniekam.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“