Jelgava simtgades gadā

Palielināt / Enlarge

Pasta sala. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Hercoga Jēkaba laukumā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Vides objekts „Laika rats 100“. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Jelgavas pils fasādes restaurācija. FOTO Aina Gailīte.

Pāris gadu nebiju bijusi Jelgavā, iedomājos apskatīties, kas jauns, un vai pilsētā jūtama Latvijas simtgades elpa. Jelgavu kā tūrists pārzinu pietiekoši labi, esmu braukusi uz dažādiem lieliem pasākumiem, daži no tiem, kā Smilšu un ledus skulptūru festivāli, ir kļuvuši par pilsētas vizītkarti. Šoreiz mana vēlme bija izstaigāt pilsētu vēl jūtamā rudens dzelteno lapu rotā.

31. oktobrī, kā vienmēr izmantoju sabiedrisko transportu, braucu ar elektrisko vilcienu no Jūrmalas līdz Torņakalnam un ar citu vilcienu tālāk uz Jelgavu, ceļā pagāja divas stundas. Stacijas laukumā pārsteidza velo stāvvieta; daudz, daudz dažāda līmeņa riteņi gaidīja savus braucējus, nu gluži kā Eiropā.

Pie ieejas stacijas skvērā pārsteidza zīme – smēķēt aizliegts; manuprāt, apsveicama doma. Pa tuvāko ceļu, Pasta ielu devos uz Tūrisma informācijas centru, sabildējot no visām pusēm Sv. Jāņa baznīcu, kuras ugunīgais torņa jumts saulē spīd kā bāka. Pie Svētās Trīsvienības baznīcas torņa (tajā atrodas Tūrisma informācijas centrs) sasveicinājos ar Jāni Čaksti, ap kura pieminekli joprojām zied asinssarkanas rozes.

Tūrisma centrā no jaunas tumšmatainas darbinieces ieguvu ziņas par jaunumiem un dabūju arī jaunas kartes, kas ir ļoti noderīgas. Atkal braucu ar liftu uz skatu laukumu devītajā stāvā un brīnījos, kā man, pirmajā reizē šeit esot, bija bail iet pa stikla grīdu. Lejā pilsēta kā uz delnas; redzamība atkarīga no saules un stiklu tīrības, atspīdumi būs vienmēr. Steidzīgi un kāri nopētīju visas debess puses. Ļoti labi bija redzama celtnieku rosība uz Pasta salas estrādes jumta koka konstrukciju uzstādīšanā (vēlāk uz salas man pabrauca garām milzīga gara mašīna ar minētā jumta koka konstrukcijām).

Pasta salas otrā galā labi saskatāms jaunais skatu tornis turpat pie savvaļas zirgu ganībām, – tas mans nākamais pieturas punkts. Vispirms gan izstaigāju Pasta salas daļu pilsētas centrā, pārejot pa Mītavas tiltu Driksas upi. Salas labiekārtojums ļoti izmainījies, viss domāts atpūtai un izklaidei. Centrālā daļa ļoti apaugusi ar dažādiem objektiem, nav mans nodoms kritizēt, priecājos par visu jauno. Tālāk dodos gar Jelgavas pili, kuras fasādes tiek restaurētas, un tās, jau bez sastatnēm, ir ļoti sulīgas; pie pārējām restauratoriem vēl daudz darba.

Cilpoju tālāk gar Lielupes krastu pa būvnieku auto izdangātu zemes ceļu, dziļāk iekšā Pasta salā, kur jau vairākus gadus dzīvo savvaļas zirgi aplokos. Es ne pie zirgiem, bet uz jauno skatu torni, 19 m augstu. Ļoti viegla kāpšana, nav bailīgi, tornis arī vējā nešūpojas. Skati neaprakstāmi – zils un dzeltens, ūdens un niedres. Saule virs pilsētas, tās torņi izskatās zilpelēki. Pie aploka vārtiem ir saliktas info/aizlieguma zīmes. Viena norāda, ka minimālais attālums starp cilvēku un savvaļas zirgu ir 50 m. No torņa augšas redzu, kā pienāk ģimene, dodas iekšā aplokā un klāt pie zirgiem; ja nebūtu bail, droši vien raustos mugurā. Vai tas ir tā vērts, lai tēvs pozēt kāro bērnu ar mobilo telefonu bildētu 5 m attālumā? Te var līdzēt tikai soda nauda.

Tālāk dodos atpakaļ uz centru, Hercoga Jēkaba laukumā apskatīt svētku noformējuma sarkanbaltsarkanās saktas (vai vainagus) – krāšņi, ar izdomu. Tālāk dodos pie dziedātājas, jelgavnieces Noras Bumbieres piemiņas zīmes parkā (kārtējo reizi apmaldos viņu meklēdama). Joprojām uzskatu, ka vieta izmeklēta nepiemērota; grozies kā gribi, vienmēr fonā kaut kas prozaisks, kaut vai miskaste. Šoreiz saule skaisti izgaismoja Noras pēdējo lapu.

Skatos pulkstenī un dodos vecpilsētas virzienā meklēt jauno simtgades objektu. Esmu sagriezusi karti kājām gaisā un aizsoļoju krietnu gabalu uz otru pusi, maza bēda. Bet ar to vēl nepietiek: paeju garām šim objektam, un... atkal kājām darbs. Beidzot redzu desmit dižus vīrus, kas uz saviem kamiešiem tur stabā sakrautus desmit akmeņus. 4. maijā Jelgavas pilsēta Latvijai simtgadē uzdāvināja Laika ratu, vecpilsētā Lielajā ielā 38 tika atklāts vides objekts. Pievienoju www.jelgava.lv publicēto informāciju par jauno objektu Laika rats 100:

„Tēlnieka Kārļa Īles interaktīvajā vides objektā „Laika rats 100“ 14 m rādiusā metālā attēloti desmit cilvēku silueti reālā augumā, kas simbolizē desmit mūsu valsts gadus, pie katra silueta lasāmi desmitgades nozīmīgākie notikumi.

Silueti tur 100 akmeņus, kuri simbolizē Latvijas pastāvēšanas gadadienu, bet cilvēku tēli – visus tos, kas bijuši iesaistīti Latvijas veidošanā, tā uzsverot, ka valsti veido katrs no mums. Latvijai un arī Jelgavai šie 100 gadi nav bijuši viegli, akmeņi simbolizēs šī laika svarīgumu un smagumu, ko tauta izlolojusi un iznesusi uz saviem pleciem. Starveida bruģējums laukumā, kurā atrodas Latvijas turētāji, simbolizē laika ratu, kas turpina ritēt tālāk cauri gadu desmitiem. Cilvēku figūras veidotas no slīpēta, nerūsējošā tērauda. Uz laukuma iekšu pavērstās plaknes tiks nopulētas, lai veidotos apmeklētāju spoguļattēls, tādējādi katrs valsts iedzīvotājs vai viesis arī kļūs par Latvijas gadu nesēju un vēstures veidotāju. Uz figūru plaknēm, kas vērstas uz apļa ārpusi, būs iegravēti attiecīgās desmitgades svarīgākie Jelgavas vēsturiskie notikumi Latvijas kontekstā.“

Tā arī viss ir tapis, informācija pa gadiem ir iegravēta un sevi var redzēt kā spogulī. Mazliet par realitāti – tēli ir cilvēka augumā, lai arī viņi ir desmit, tie nav uzkrītoši; ne velti es viņiem pagāju garām. Akmeņu krāvumus pirmo reizi redzot, nav vienkārši pieņemt, ir jāizdomājas visvisādi, un vienalga katrs paliek pie sava. Pagaidām vieta tāda paplika. Es domāju, ka ar atraitnītēm apkārt ratam nepietiks, nav jāskopojas un jāiestāda kas mazliet augstāks un daudzgadīgs. Manuprāt, veiksmīgs ir fons ar veco apbūvi, deviņstāvu māju fons ir šodiena. Pasēdēju uz soliņa, aprunājos ar dažiem darba rūķiem un uzzināju, ka tēli tumsā tiek izgaismoti, un tas visiem patīk. Vēl to, ka tēlus reizi mēnesī mazgā. Interesanti kādā datumā; labprāt aizbrauktu tad. Daudzi tēli ir roku noķēpāti, un redzēju, ka to dara skolas bērni. Šis ir skaists, interesants objekts, bet nav vienkārši uztverams, tas liek domāt un tomēr pieņemt.

Tā nu es jaunu domu pārņemta soļoju atpakaļ uz staciju. Saulrieta saulē ozolu lapas bija zeltītas, un stacijas skvērā Jelgavas atbrīvotāju pieminekļa Lāčplēsis viens sāns arī zeltā. Kāds man iespaids par Jelgavu sadzīviskā jomā? Nav mainījies, tāpat kā pirms vairākiem gadiem latviešu valodu dzird maz; maz cerību, ka atbildēs latviski. Šoreiz saņēmu mazu šoka devu. Nezināju, uz kuru pusi iet, un pajautāju ceļu jaunai mammai ar pirmklasnieci pie rokas; man atbildēja krieviski – nesaprotu. Nu Dievs ar tevi, bet dzirdu, ka meitene mammai krieviski saka, kāpēc tu tā? Mamma cietā balsī atbild, lai zin, kas te bija un būs saimnieks. Nu ko, tāpēc Jelgavā pašam jāzin ceļš, nav ko jautāt. Tomēr manī iesēdusies doma, ka vajadzētu to Laika ratu redzēt izgaismotu. (2019. gadā Ledus skulptūru festivāls – 9.-11. februāris; Smilšu skulptūru festivāls – 9.-10. jūnijs)

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“