Amerikas latvieši palīdz savai tēvu zemei un tautai

Palielināt / Enlarge

Kaija Petrovska apsveicinās ar piecu atvasīšu ģimeni pēc stipendijas pasniegšanas. FOTO Veronika Butāne.

Amerikas Latviešu apvienība

Katru rudeni septembra otrajā pusē, kad Rīgā notiek Pasaules Brīvo latviešu apvienības valdes sanāksme, Amerikas Latviešu apvienība (ALA) un Latvijas Bērnu fonds tiekas ar lielajām Latvijas ģimenēm un centīgiem studentiem, lai viņus godinātu un viņiem palīdzētu. Šogad šis ikgadējais atbalsts ir manāmi lielāks un apdāvināto ģimeņu un studentu skaits lielāks. Sarīkojums, jeb kā Fondam patīk to saukt stipendiju pasniegšana notiek Mūzikas Akadēmijas otrā stāva zālē. Kad es ar māsu tur ierodamies, zāle jau mudž no visāda lieluma mīluļiem, pie kam pats jaunākais ir tikai vienu mēnesi vecs un visu laiku guļ savas māmiņas mīļajās rokās. Mums līdzi ir 7 māsas sagādātas lellītes un viena viņas pašas šūta žirafīte, ko viņa tūlīt nodod Fonda vadībai, lai izdalītu pēc saviem ieskatiem, jo mums ne ģimenes, ne mazie mīluļi nav zināmi.

Kā parasti šo tikšanos atklāj Fonda vadītājs Andris Bērziņš un aicina uz skatuves vienu no Atmodas laika slavenajiem ansambļiem Līvus, kas mūs iepriecina ar kādām septiņām dziesmām no sava repertuāra. Īso koncertu viņi nobeidz ar vienu no savām slavenākajām dziesmām Dzimtā valoda, kas mani aizkustina diezgan nopietni, un man paslepus jāmeklē kabatas lakatiņš. Tad pie mikrofona iet ALA nozares Sadarbība ar Latviju vadītāja Kaija Petrovska un īsumā pastāsta, ko Amerikas latvieši dara, lai palīdzētu savai tēvu zemei un tautai.

Tad sākas pati stipendiju izdalīšana, kas šogad tiešām ir aizkustinoša. Tiek apdāvinātas 38 ģimenes – gan tādas, kur ir trīs vai vairāk pašu bērni, gan audžuģimenes, kur bērnu skaists var būt daudz lielāks. Vienai no audžuģimenēm man izdodas saskaitīt veselus deviņus, kas mammai brunčos vai tētim pie abām rokām uzrāpjas uz skatuves. Vēl ilgi nevaru aptvert, kā divi cilvēki var savākt un sakopt tik lielu bariņu bērnu, jo visi man liekas saģērbti tīri un ļoti glīti. Neviens arī neliekas maz ēdis, vai kā citādi nonīcis. Viņu vidū ir arī tādas ģimenes, kas ir pieņēmušas savā gādībā bērniņus ar īpašām vajadzībām, pie kam viens tētis tur rūpējas par puisēnu uz kruķiem un meitenīti, kas pārvietojas tikai tēta rokās, kaut gan staigāt būtu vajadzējis jau sen. Man kakla sakāpj briesmīgs kamols, un rodas tāda kā vainas apziņa, jo es zinu, ka nekad nebūtu to spējusi.

Katrai ģimenei Kaija iedod aploksni, ar 300 eiro pirmajam mēnesim, tālāk ģimenes, kas gadu to jau ir saņēmušas, to saņems vēl vienu gadu, bet tās, kas to saņem pirmo reizi divus gadus. Tā tas ir jau pierasts, ka katra ģimene šādu palīdzību saņem divus gadus. Bez tam katra ģimene saņem lielu papīra tūtu ar visādiem bērniem tīkamiem labumiem. Par pasniegto palīdzību Kaijai uz galda krājas gan pušķu, gan atsevišķu skaistu ziedu kalns, jo ikviena ģimene kaut kā savu pateicību grib izrādīt un pie viena Kaiju arī samīļo.

Kad visas ģimenes savu dāvanu ir saņēmušas, tad Fonda prezidente Vaira Vucāne pa vienam izsauc 27 studentus, kas šogad saņem stipendijas. No tiem gan es jau pazīstu vairākus, bet tie visi atceras arī mani, un nu jau arī manā klēpī krājas ziedu pušķi cits par citu skaistāki. Studenti pēc savas stipendijas saņemšanas pieiet pie mikrofona un paziņo, ko, kur viņi studē un kurā mācību gadā. Man sevišķi lielu prieku sagādā meitenes, kuras studē tādās vīrišķīgās fakultātēs kā mašīnbūvniecība, elektronika, arhitektūra un citādas inženierzinātnes, bet prieks jau ir par katru, kas ir atradis iespēju iegūt augstāko izglītību. Esmu ļoti priecīga, ka ALA tik dāsni ir Latviju apdāvinājusi tās 100 dzimšanas gadā, un vēl vairāk priecājos, ka man atkal reizi bija iespēja būt klāt šajā priecīgajā notikumā. Es lepojos ar to, ka man Latvijas Bērnu Fondā ir tikpat daudz draugu, kā kādreiz bija ALA, kad es vēl pati arī tur darbojos.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“