Es grib' rītā mežā braukt...

Nezinu, vai tas tā ir visiem, kas dzīvo aprūpes namos, bet man šad un tad uznāk tāda drūvīga jušana un tad jūtos apmēram tā kā tas mazais puisēns, kas nesa globu uz mazmājiņu, jo viņam bija tik draņķīga dūša, ka visai pasaulei gribēja uztaisīt virsū. Parasti, kad taisās nākt virsū tāds melnais, es uzdziedu kādu lustīgu dziesmiņu, lai aizdzītu to nelabumu.

Vakardien bija viena no tādām dienām, un, meklējot kādu vēl nedziedātu, bet uzmundrinošu dziesmiņu ziņģu grāmatā, uzgāju šitādu pērli –

Es grib' rītā mežā braukt,
Un pie apses pieķerties... utt.

Tā nu sanāca, ka meklēdams ziņģi, atradu vielu garām un smagām pārdomām gan par ziņģu atklāsmēm, gan par agrāko laiku dzīvi vispār. Vēl tagad galva džinkst.

Baigi muduļi! Manuprāt, tie astoņpadsmit panti par vīru, kas meklē apsi ar cirvi rokā, ir sarakstīta dziļā reibonī. Daudz kas nav sagremojams, bet dziesmu grāmatā ir; tad jau laikam tā ir arī dziesma. Laikam vajadzīgs tikai vairāk un dziļāk iejusties nekā es to spēju.

Ka šim vīram sagribējās doties uz mežu, par to nav ko brīnīties un to var saprast. Daudziem gribētos laisties uz mežu, lai tikai tiktu uz laiciņu vaļā no līdzcilvēkiem un ja varētu, tad viņi ar skubu dotos uz mežu ar vai bez globa padusē. Man liekas, ka es arī esmu viens no tiem!

Bet tādēļ jau nav tūdaļ jāskrien uz mežu ar cirvi rokā un slepkavīgām domām galvā, kā tas vecis, kam uznākusi luste apskādēt smuku apses kociņu. No vēstures grāmatām un dažu simtgadnieku atmiņām mēs zinām, ka Vasarsvētkos un līdzīgās svinībās vīri nesa bērzu meijas iekšā mājās un krāva gar sienām, bet tas jau bija kas cits – tas piederēja pie svētku svinēšanas, un bērzi droši vien bija pārpilnam un tie bija jāretina, lai nepāraug alkšņus vai kadiķus, vai arī bija kāds cits iemesls, bet darīts tas tika.

Bet apsīti... Cirst apsīti – to kociņu ar drebelīgām lapiņām un oranžām beciņām apakšā? Tas nu ir par traku. Bet tas jau nav tas trakākais. Turpat gadījies mežsargs vai kāds citāds kungs kam ar kokiem darīšana, apskata nocirsto apsīti un atņem vīram zirgu.

Tas vēl arī nav nekas! Netīšam gadās, ka turpat klāt ir arī vīra sieva. Tā dabīgi sāk vīru lamāt, ka šis pazaudējis zirgu. Vīrs (pavisam nedabīgi) pasaka, lai sieva tur muti!

Nolēmu, ka tas jāpastāsta mūsu dienu vīriem. Lai tie redz un brīnās, kādi drošsirdīgi vīri bija viņu priekšteči. Ka kaut kas tāds varētu notikt šinīs laikos, par to labāk nesapņot.

Drošības dēļ nolēmu vairāk nedziedāt, lai kādreiz netīšām nepasprūk šitā dziesmiņa sieviešu klātbūtnē. Man gan sievas nav, bet tas nenozīmē, ka nevarētu dabūt pa kaklu no kāda cita vīra sievas.

Protams, dziesma ar to vien vēl nav galā. Vēl tiek pieminēti: Namiķis, Lielais Pēteris, Indriķis, zoss un cūka.

Dziesma nobeidzās ar to, ka kungs pasaka:

Dod tam vīram piecpadsmit
Un tai cūkai sešpadsmit...

Vai tie bija dolāri, ko kungs piesprieda, vai pipkas sitieni pa pakaļu, tas nav paskaidrots, tikai zinām, ka vīrs jājis mājās ziņģēdams. Būtu tas dabūjis piecpadsmit pa sēžamvietu, tad gan ziņģēšana nenāktu viņam ne prātā. Labi kungi toreiz bijuši, vai ne?

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“