„...Mēs visi esam priecīgi un lepni būt latvieši...“

Palielināt / Enlarge

Pirmā rindā no kreisās: Annalia Jansona, Lija Vīgante, Alexandra Lipace, Alīna Dimanta. Otrā rindā no kreisās: Karmena Drēziņa, Jāna Rone, Mišele (Michelle) Gončare, Maija Dārziņa. Puišu rinda: Maksis Lipacis, Jancis Hounihan, Oskars Eimanis, Andrejs Cīrulis, Aksels Ceplītis, Roberts Maberlijs (Maberley) un Kristaps Brūns. FOTO no Janas Rones personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Visi kopā pie Velnezera, Latgalē FOTO Līga Dārziņa.

Palielināt / Enlarge

Kuršu nodarbības ar Grobiņas skolēniem. FOTO Līga Dārziņa.

Palielināt / Enlarge

Austrālijas dalībnieki ar Anitu Ozolu pie mūžīgās liesmas, Brāļu kapos, Rīgā. FOTO Līga Dārziņa.

Palielināt / Enlarge

Andrejs Cīrulis, Oskars Eimanis, Roberts (no Grobiņas ģimnāzijas), Olivers Gross un Aksels Ceplītis. FOTO no Eimaņu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Oskars Eimanis ar Latvijas Valsts prezidentu Raimondu Vējoni. FOTO no Eimaņu ģimenes arhīva.

Šī gada Amerikas Latviešu apvienības (ALA) rīkotajā 39. „Sveika, Latvija!“ braucienā no 15. līdz 28. jūnijam piedalījās 8 Austrālijas latviešu jaunieši – seši no Melburnas un viens no Adelaides: Karmena Drēziņa, Maija Dārziņa, Jāna Rone, Andrejs Cīrulis, Roberts Maberlijs, Oskars Eimanis un Aksels Ceplītis, bet Latvijā viņiem piebiedrojās šobrīd tur dzīvojošais melburnietis Olivers Gross. Lūdzu viņus dalīties ar saviem šī brauciena iespaidiem.

Ilze Nāgela: Vai pirmo reizi biji Latvijā?

Maija Dārziņa: Šī bija jau mana ceturtā reize Latvijā; pirms tam biju, kad man bija 1 gads, 5 gadi un 9 gadi.

Jana Rone: Esmu bijusi Latvijā jau divas reizes, 2008. gadā – trīs nedēļas un 2015. gadā – 8 nedēļas un šogad – piecas nedēļas.

Andrejs Cīrulis: Sveika, Latvija! 2018 brauciens man bija trešais Latvijas apciemojums.

Oskars Eimanis: Es biju 2009./2010. gadā Ziemassvētkos un Jaungadā.

Roberts Maberlijs: Nebiju pirmo reizi Latvijā; es jau esmu bijis kopā ar vecmāmiņu divus gadus atpakaļ.

I. N.: Vai Tavi vecāki ir bijuši Latvijā?

Maija Dārziņa: Gan mamma, gan tētis jau daudzas reizes bijuši Latvijā, arī pat krievu valdības laikā.

Jana Rone: Jā, mans paps Edmunds ir bijis Latvijā 5 reizes, un viņa pirmā reize bija 1993. gadā ar Saules jostas ceļojumu, un viņš piedalījās Dziesmas svētkos. Mana mamma Lija pirmo reizi bija Latvijā 1991. gadā; viņa bijusi Latvijā 6 reizes.

Andrejs Cīrulis: Mani vecāki arī ir bijuši 3-4 reizes Latvijā.

Oskars Eimanis: Jā, viņi ir bijuši vairākas reizes.

Roberts Maberlijs: Kad es devos šogad, tā biju pirmā reize tētim, bet mamma jau bija bijusi.

I. N.: Kas Tevi visvairāk pārsteidza šajā ceļojumā?

Maija Dārziņa: Sveika, Latvija! ceļojumā daudz redzējām un mācījāmies par Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju un kultūru, bet, atšķirīgi no iepriekšējām reizēm Latvijā, šoreiz arī satikām Latvijas skolēnus divās skolās. Bija jauki runāt ar šiem jauniešiem un novērot atšķirības starp Austrālijas un Latvijas skolas sistēmām.

Jana Rone: Man visvairāk pārsteidza, ka var cilvēki no visas pasaules sanākt kopā un ar trijiem kopmēģinājumiem uztaisīt tik foršus koncertus!

Andrejs Cīrulis: Kas mani pārsteidza, bija tas, ka Rīgā bija tik daudz ārzemju viesu, kad tuvojās Dziesmu svētki.

Oskars Eimanis: Cik labs latviešu ēdiens bija!

Roberts Maberlijs: Es biju pārsteigts, par tik daudz vietām, kur mēs bijām.

I. N.: Kas šajā ceļojumā bija tieši tā, kā biji iedomājies, ka būs?

Maija Dārziņa: Sagaidīju, ka daudz ceļosim un daudz redzēsim. Biju cerējusi, ka labi iepazīšos ar Amerikas jauniešiem, un tā arī bija, jo divas nedēļas visu darījām kopā.

Jana Rone: Gaļas pankūkas bija tikpat garšīgas kā pēdējo reizi.

Andrejs Cīrulis: Iedomājos, ka satikšu draugus no Amerikas, un tā arī notika.

Oskars Eimanis: Es domāju, ka būs ļoti labs brauciens, un tā arī bija.

Roberts Maberlijs: Gandrīz bija kā domāju, bet es nesagaidīju visas jaunās vietas un draugus.

I. N.: Vai tiekoties ar Latvijas skolēniem, varēji sazināties, lietojot tikai latviešu valodu?

Maija Dārziņa: Ar Grobiņas skolēniem varējām tikai latviski runāt, – tā bija mūsu kopīgā valoda, lai gan viņi gribēja vingrināties angļu valodā. Daugavpils skolā bija grūtāk sarunāties, jo tie skolēni runāja daudz krieviski.

Jana Rone: Varēja viegli ar skolēniem no Liepājas, bet ar skolēniem Daugavpilī bija grūti, jo viņi vairāk krieviski runāja.

Andrejs Cīrulis: Divās skolās, kurās viesojāmies, atradu, ka skolēni bija draudzīgi un laipni.

Oskars Eimanis: Grobiņas ģimnāzijā es varēju sarunāties ar skolēniem, bet Daugavpilī skolēni runāja krieviski.

Roberts Maberlijs: Nē, mēs runājam daudz angļu valodā, kas droši vien nebiju vislabākā ideja.

I. N.: Vai vēlētos atkal doties uz Latviju? Varbūt mācīties tur kādu gadu?

Maija Dārziņa: Man interesētu strādāt vai mācīties Latvijā, ja rastos pareizās iespējas, laiku ziņā un manā interešu laukā.

Jana Rone: Jā, es gribētu braukt atpakaļ uz Latvija uz nākošajiem Dziesmu svētkiem 2023. gadā, tas man arī būs otrais gads pēc skolas nobeigšanas Austrālijā; varbūt ceļošu, varbūt mācīšos.

Andrejs Cīrulis: Labprāt gribētu pavadīt vasaras brīvdienas Latvijā, bet skolas mācības gribu turpināt Austrālijā.

Oskars Eimanis: Es atkal gribu braukt uz Latviju, bet es pašlaik nevēlos tur būt skolēns.

Roberts Maberlijs: Es gribētu to darīt, bet es arī domāju, ka tas nestrādās.

I. N.: Vai šajā braucienā ieguvi jaunus draugus – latviešus no Amerikas, Latvijas?

Maija Dārziņa: Labi iepazināmies ar Amerikas jauniešiem, ar kuriem šobrīd vēl uzturu kontaktu. Trūka laika, lai īsti iepazītos ar Latvijas jauniešiem, lai gan laiks kopā ar viņiem bija jauks.

Jana Rone: Ceļojums pastiprināja manu draudzību ar Austrālijas draugiem un arī ar Amerikas meitenēm.

Andrejs Cīrulis: Ieguvu jaunus draugus no Amerikas, it sevišķi – no Čikāgas.

Oskars Eimanis: Jā, man ir daudz jaunu draugu no Amerikas.

Roberts Maberlijs: Jā, daudzi.

I. N.: Kā, Tavuprāt, atšķiras Latvijas, Austrālijas un Amerikas jaunieši? Kas jums kopīgs? Kas atšķirīgs?

Maija Dārziņa: Kopīgs tas, ka visiem kaut kādas saites ar Latviju un kaut kāda interese par to. Atšķirīgi no Latvijas latviešiem, mēs, pārējie, tomēr jutāmies tur kā viesi. Likās, ka Amerikas jaunieši labāk pārzināja latviešu literatūru, bet Austrālijas jaunieši – labāk valodu.

Jana Rone: Mums kopīgais ir vasaras nometnes un vecāki ar latviešu tautību, kas ir dzimuši ārpus Latvijas. Devītais gads vidusskolā Amerikā atšķiras, jo amerikāņi bija gadu jaunāki.

Andrejs Cīrulis: Kas mums kopīgs? Austrālijas un Amerikas jaunieši turpina mācīties latviski nedēļas nogales latviešu sestdienas skolās; ar Latvijas jauniešiem – kopīgas bija sporta intereses.

Oskars Eimanis: Austrāliešiem un amerikāņiem bija līdzīgs humors, un arī mums visiem patīk sports. Es jūtu, ka mums noteikti ir citādāks dzīves stils un intereses nekā Latvijas jauniešiem.

Roberts Maberlijs: Mēs visi esam priecīgi un lepni būt latvieši, bet daži nevar runāt un saprast tik labi.

I. N.: Ko jaunu uzzināji par Latviju?

Maija Dārziņa: Īsti izjutu, cik maziņa ir Latvija un cik zaļa! Pilnīgi cita daba nekā Austrālijā. Redzēju, kur dzīvojuši slavenie autori – Blaumanis, Brigadere, Rainis, un tēlojām arī viņu lugas.

Jana Rone: Es vairāk iemācījos par Latvijas vēsturi, ceļojot apkārt pa visiem muzejiem un pilīm.

Andrejs Cīrulis: No brauciena man lielākie jaunumi bija, ka varēju labāk izprast un redzēt, kā vēsture iespaidoja Latvijas likteni.

Oskars Eimanis: Es ļoti daudz iemācījos par Latviju, kā piemēram, ka Vecrīgā ir visvairāk jūgendstila ēku pasaulē.

Roberts Maberlijs: Daudz par Latvijas vēsturi, vietām... utt.

I. N.: Ko guvi no šī brauciena?

Maija Dārziņa: Dziļākas zināšanas par Latviju un jaunus draugus. Arī labāk iepazinu savus Austrālijas draugus! Jutu, ka latvietība man ir kaut kas īpašs un nozīmīgs.

Jana Rone: Es ieguvu daudz labāku draudzību ar maniem Latvijas radiem.

Andrejs Cīrulis: Es ieguvu lielākas zināšanas par manu senču zemi un izveidoju jaunas draudzības ar Latvijas un Amerikas jauniešiem.

Oskars Eimanis: Latviešu kultūra ir ļoti svarīga, un austrāliešiem nav daudz kultūras, salīdzinot ar Latviju. Es jūtu, ka es esmu latvietis tagad.

Roberts Maberlijs: Jaunus draugus un labākas zināšanas par Latviju.

Jauniešiem jautājumus uzdeva

Ilze Nāgela
Laikrakstam „Latvietis“