Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Svinam Līgo svētkus dzimtenē Latvijas Simtgadē

Jāņa Purvinska piedzīvojumi Latvijā (1)

Laikraksts Latvietis Nr. 514, 2018. g. 20. aug.
Jānis Purvinskis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ierodas Jāņabērni. FOTO Jānis Purvinskis.

Divi Jāņi no Pertas Latvijā. FOTO Jānis Purvinskis.

Pie lielā ugunskura dziedājām un sildījāmies. FOTO Jānis Purvinskis.

Ar tādu aprēķinu, lai tiktu uz Latviju laikus nosvinēt Jāņus, bet pēc tam apmeklēt Latvijas goda konsulu sanāksmes un Latvijas Simtgades Dziesmu un Deju svētkus, mēs ar manu draugu Kukuļu Jāni, 20. jūnija rītā kāpām Etihad lidsabiedrības lidmašīnā un bijām jau ceļā uz Latviju. Izrādījās, ka mēs abi bijām ceļā uz tādiem pārdzīvojumiem, kādus vēl nekad nebijām piedzīvojuši.

Lidojums bija nevainojams, jo lidmašīnu savienojumi bija ļoti labi iekārtoti, nekur nebija nekāda lielā gaidīšana un 24 stundu laikā jau izkāpām Rīgas lidostā. Beidzot biju pierunājis savu draugu Jāni Kukuli, kurš kopš Latvijas atstāšanas 1944. g. vēl līdz šim Latvijā nekad nebija atgriezies, šoreiz braukt man līdzi. Tas jau pats par sevi bija interesanti novērot, kā mans draugs šādu braucienu uzņems.

Lidostā mūs sagaidīja mana vienmēr uzticamā paziņa Līga, kura bija gaidījusi vairāk nekā stundu, jo bijām drusku aizkavējušies ar mūsu bagāžu. Līga mūs nogādāja pie Radi un Draugi viesnīcas, kur bijām apmetušies. Te jau vajadzēja būt īstai vasarai, bet mūs sagaidīja ļoti auksts, lietains laiks. Viesnīcā mūs labi saņēma, un drīz bijām iekārtojušies savā numurā un varējām iet apskatīt Rīgu. Kamēr ātri izskrējām cauri Vecrīgai, jau bija laiks maltītei un pēc garā ceļojuma atpūtai. Paēdām turpat viesnīcā, iedzērām Latvijas alu un likāmies gulēt. Izņemot Minheni, kur nevarējām atrast mūsu Air Baltic izejas vārtus, lidojums bija labs, kaut gan ar stundas nokavēšanos izlidot no Minhenes.

Mūsu pirmais un galvenais nolūks bija nosvinēt labus Latvijas Jāņus, bet ierodoties likās, ka mums laikam nekas neiznāks, jo tās Jāņu svinības, kuras bijām cerējuši, jau bija nosvinētas pirms divām dienam. Te mums uzsmaidīja laime: izrādījās, ka mūsu abu laba Pertas jaunības dienu draudzene Līga Gemute, kura tagad dzīvo Latvijā un šogad rīko Jāņus pie sevis, kur nu esam ieaicināti. Apbruņojušies ar Jāņu sieru un Jāņu vaiņagu namamātei, sēdāmies autobusā un prom uz Latvijas Ziemeļiem pie Igaunijas robežas, kur, izkāpjot no autobusa, Līga jau bija priekšā mūs sagaidīt. Iebraucot viņas lauku sētā, tur jau viss mudž ar ciemiņiem no malu, malām: gan no Austrālijas, gan no Vācijas, Anglijas un pat no Amerikas. Pirms vēl īsti spējam ar visiem sasveicināties, abiem jau rokās alus kauss ar saldu Latvijas alu: Lai dzēstu slāpes un noskalotu ceļa putekļus no garā ceļojuma. Kad nu esi ciemiņš svešā mājā, tad klausi, ko tev saka, un nav nekāda atrunāšanās. Saprotams, alum sekoja pīrāgi, Jāņu siers un vairāk alus un vairāk pīrāgu utt. Latvijā jau nav tā kā šeit Austrālijā, tur vakars nemaz nenāk, pat nepaliek tumšāks, tikai jūti, ka esi bijis uz kājām nu jau labu laiciņu.

Skaista jauna meitene man pienāk un uzliek galvā pašas pītu skaistu ozollapu vaiņagu, kā jau Jānim pienākoties. Tādu, kādu Pertā mēs nevarētu darināt, jo mūsu skaistais, lielais Latvijas Centra ozols, Austrālijas Jāņu laikā tik labi nezāļo, un mums tad ir jāiztiek ar to kas ir. Kaut arī visa laba Jaņu zāle, ko plūc Jāņu vakarā. Bet šis nu bija nu īsts ozollapu vaiņags, un arī otrais Jānis saņēma tādu pašu skaistu vaiņagu. Šeit nu bijām divi Jāņi. Vaiņagiem galvās, ejam pie citiem uz riju, kur jau salasījies daudz ļaužu un kur jau spēlē muzikanti, un atskan viena, otra dziesma. Skatos, te no kaimiņu puses nāk Jāņu bērni ar Jāņu zālēm un dziesmām. Namamāte un saimnieks iet saņemt Jāņu bērnus, un nu spēlē arī mūsu muzikanti, un mēs pievienojamies ar dziedāšanu. Es, saprotams, nevaru nociesties, ņemu pirmo meiteni, kura man gadījās pa rokai, un griežu viņu dancī. Ar to tad arī citi iemanījās, un nu ir dancošana un dziedāšana, smiekli, un prieki, un svinēšana ir sākusies nu tā pa īstam. Te skatamies uz otru kaimiņu sētu, otrā kalnā laikam arī tur svin Jāņus, jo tur jau deg liels ugunskurs. Mūsu sētā tagad iebrauc otrs kaimiņš ar savu zirga pajūgu un atved trīs skaistas tautu meitas. Tā nu kaimiņi un Jāņubērni nāk no malu malām, un visi dziedam un dancojam, kamēr nāk pārtraukums ar vakariņām un visiem gardumiem, un netrūkst ne Jāņu alus, ne Jāņu siera, ne pīrāgu, ne jauku, priecīgu līgotāju.

Kaut gan rijas klons jau nav danču zāles grīda, tas mūs netraucē; griežam valšus un polkas tik un tā, un rija ir piepildīta ar muzikantiem, dancotājiem, ar smiekliem un prieku, kamēr sāk mesties krēsla. Kad esam paēduši un izdancojušies, saulīte jau ir nogājusi pie apvāršņa skaistā, sarkanā saulrietā. Vēl kādi danči, un tad ejam pie ugunskura, kurš nu ir lēni, bet labi iekurināts un tad, un tad, tas uzliesmo tik augstu, ka nu gan ne tikai visiem kaimiņiem, bet visam pagastam būtu jāzin, ka šeit svin brangus Jāņus. Nāk arī muzikanti, un mēs šķetinām gan Jāņu dziesmas, gan katru, kura nāk prātā. Kaut gan ar saulrietu ir palicis visai dzestrs laiks, lielais ugunskurs mūs silda, un mēs dziedam tālāk. Kad laika stunda jau taisās uz saullēkta stundu, mūs abus Jāņus aizved pie kaimiņiem uz naktsmājām, kur bez nekādām bažām aizmiegam. Nebija nemaz jāgaida, kamēr galva atsitas pret spilvenu, kad jau snaudām, jo mums tiešām nu bija bijusi liela, smaga pārdzīvojama diena.

Tādus skaistus Līgo svētkus es neatceros, jo Latvijā es vēl biju mazs un Vācijas bēgļu nometnē, tik brangus jau nerīkojām, jo taču bijām svešā zemē. Austrālijā neesam tik bagāti, lai mums būtu saimniecība, kur tos rīkot. Šeit, nu viss noritēja kā pasakā. Lai Dieviņš man dotu vēl kādreiz nosvinēt šādus Jāņus. Īsti Līgo svētki ar jāņubērniem, dziesmām, dančiem, ugunskuriem, alu, sieru, pīrāgiem un skaistām, priecīgām meitenēm, kurām arī patika dancot un dziedāt. Nu un, kā jau nākas, no rīta visi, kuri vēl bija uz kājām, atkal salasījāmies uz brokastīm, bet lai Jāņu tradīcijas nesabojātu, arī Dieviņš nu mums sagādāja īstus Jāņus, jo šorīt un visu šodienu gan lija lietus, kā pa Jāņiem. Kaut Līgo svētki bija bez lietus, Jāņi tomēr sevi pieteica.

Paldies, Līga, paldies visiem ciemiņiem un kaimiņiem, paldies taviem bērniem, kuri visu darīja un gādāja. Paldies par skaistajiem Jāņu vaiņagiem un Jāņiem manā dzimtenē, kurus nē Kukuļu Jānis, ne es vēl ilgi neaizmirsīsim.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com