Šis un tas no manas dzīves (21)

Divdesmitais turpinājums. Sākums LL472, LL473, LL474, LL475, LL477, LL478, LL480, LL481, LL483, LL484, LL487, LL488, LL490, LL492, LL495, LL496, LL497, LL502, LL503, LL504.

Labas dienas, labi ļaudis!

Vai jūs esat bijuši Carnikavā? Tas kādreiz bija astotais lielākais nēģu zvejas centrs Latvijā. Ja gribat mazliet pastaigāt pa vecajām tekām, laipni lūdzu!

Mēs, Siliņi, dzīvojām, apmēram 4000 m no Gaujas uz austrumiem, otrā pusē upei bija t.s. launadžu krasts. Par mūsu māju puduri austrumu krastā – Laveriem, Sproģiem, Kaķiem, Mēnesdēliem, Skabiem un Karašām bija tāds teiciens: Laverim sprogainais kaķis apēda Mēnesdēlam skābo karašu. Pārejot 1934. gadā būvēto Rīgas – Saulkrastu dzelzceļa līniju, garām Gaujas pieturas punktam jūsu nonāksit Mucniekciemā (būs savas 10 mājas).

Tālāk jums ir izvēle – pagriezties pa labi un soļot.

Pāri dzelzs tiltam uz Tačugalu (nēģu ceptuvi) vai Carnikavas centru, bet ja pirms tilta pagriežaties pa kreisi, tad nonāksit pie Dzirnezera un mežsarga Kalniņa mājām. Krustojot Dzirnupīti, kas savieno Gauju ar Dzirnezeru, jūs eventuāli nonāksit pie Carnikavas pamatskolas, vecākās koka baznīcas Ziemeļvidzemē (tagad nodedzināta) un kapu kalna. Aiz tā koka tilts un Saulkrastu šoseja, mazliet tālāk – armijas poligons.

* * *

Gaujas grīvā redzamais Kambas sēklis ir guvis savu vārdu no vecā Bīriņa stāsta. Viņam savajadzējies nokārtot savas privātās vajadzības. Viņš izkāpis uz sēkļa, nodarījis darāmo, un, kad iekāpis atpakaļ laivā, sēklis aizpeldējis! Tā bijusi milzu kamba (almens bute). Bīriņš ir Carnikavas Minhauzens. Viņš sakās arī redzējis izbraucam no Dziļcauruma karietē velnu ar četriem zirgiem priekšā. (Dziļcaurums – dziļa grava jūrā ar zilā māla gruntsslāni, apm., 3 km no Gaujas ietekas jūrā. Bija nostāsts, ka tur dzīvojot velns.) Misteriozas būtnes sakās redzējuši arī citi.

Par vienu tādu parādību Umma ezerā man stāstīja Elza Pūce. Atbraukuši operdziedoņi Žubīši, un viņi pajūgā izbraukuši zaļumos pie Umma ezera. Cepuši desiņas. Pēkšņi zirgs sācis krākt un trakot. Elza acs kaktiņā redzējusi pazūdam krūmos kādu lielu stāvu. Lācis? Kas zina. Kaut kādi stāsti par Umma ezera briesmoni apkārt klīda, bet es nedomāju, ka tas dienas laikā būtu nācis skatīties, kā žubīši cep jahtsdesas.

Apkārtnē ir diezgan daudz ezeru – Dzirnezers, Umma, Dūņezers, Pulksteņezers, Lilastes ezers. (Droši vien bija vēl kāds, bet mans informācijas avots – grāmata Mēs esam carikavieši ir ceļā uz Latviju).

Ja jums vēl nav apnicis, aizstaigāsim uz Carnikavas centru! Stacija, muižas parks, pati muiža, lepnākā visā Vidzemē (Pirmā pasaules kara laikā nodedzināta), Turības un Šagaļu ģimenes veikali, biedrības nams Ozolaine. Vēl jāmin seno dienu tirdzniecības un ceļotāju atpūtas centrs Blusu krogs. No lielsaimniecībām – mana radinieka Ed. Grantskalna Sautiņi.

Gauju krusto vairāki nēģu tači un viens lašu tacis. Carnikavā ir trīs lašu un taimeņu zvejas kārbas, katra ar deviņu vīru apkalpi: Melnie, Sarkanie un mana tēva vadītā Līgo. Mums vēl bija motorlaiva Kristaps Kaugurs un airu laiva.

* * *

Bopapapam kā atlīdzība par tača priekšnieka darbu bija piešķirts zemes gabals Kurpniekkaktā un pļava Pārgaujā. Uz pļavu braucām ar laivu, pļaujmašīnu un zirgus veda ar plostu. Arī siena gubas uz gubeni ceļoja ar plostu. Mūsu pašu siena pļavas ar šķūņiem bija Jūraslejās un Eimuros. Jūraslejas pļavas bija vecajā Gaujas gultnē, un tās galvenokārt bija jāpļauj ar izkapti. Pļavas atradās tikai, apmēram, 200 m no jūras, no kuras tās šķīra kāpa. Vistālāk bija jābrauc uz Eimura pļavu. Kopējā platība, ieskaitot bopapa dienesta zemi, bomammas priedēm apaugušo zemes gabalu pie Dzirnupītes un tēva īpašumu Saules meitas, kas viņam bija piešķirts kā Atbrīvošanas cīņu dalībniekam – savi 10 ha. Mēs nodarbojāmies gan ar zemkopību, gan zvejniecību. Mums bija četras Frīzlandes sugas govis, divi zirgi, cūkas, pāris aitas un vecs, nemīlīgs runcis.

Ganos esmu gājis ļoti maz un tad tikai kā gana aizstājējs. Mani pienākumi bija mazo zivju zvejā. Es biju motorlaivas stūrmanis, kamēr Bopaps izmeta vai ievilka tīklus laivā. Abi esam zvejojuši gan asarus, vimbas, lestes, mencas un lašus, gan esam bagarējuši lučus un, protams, zvejojuši zuteņus (nēģus). Pēdējos nelegāli.

Legāli nēģus zvejoja no tačiem ar murdiem. Tacis ir no koka kārtīm veidota struktūra, kas stiepjas pāri upei ar vidū bija atstātu āderi, kur izbraukt laivām. Ja pareizi atceros, divi no nēģu tačiem piederēja privātpersonām. Ja sacīja, ka kādam pieder trīs robi, tad tas nozīmēja, ka viņa īpašumā ir trīs no kārklu klūdziņām pīti murdi.

Lielu lomu laikā no tača robu īpašnieku mājām tika uz Tačugalu aicināti papildspēki piedalīties cepšanā. Nēģus cepa krāsnīs uz restēm pa priekšu vienu, tad otru pusi, pēc tam uzlēja virsū verdošu ūdeni, piemeta sāli, kas sajaucās ar nēģu taukiem, un mērce bija rikā. Brūngano krāsu piedeva kafijas biezumi. Pēc tam nēģus lika koka traukos jeb kubuliņos. Tirgū gāja kā presētie, tā nepresētie nēģi. Presētie zuteņi, kā mēs to saucām, bija ar speciālu koka spiedni padarīti plakani. Katrs zutenis tika presēts atsevišķi, līdz ar to pieauga arī produkta cena.

Neesmu zvejojis nēģus no tačiem, toties uzskatu sevi par speciālistu nelegālajā nēģu zvejā ar slotiņām jeb pistongām, kas vācu laikā bija ļoti populāra metode. Tās bija darinātas no apmēram 2 m gariem alkšņiem ar stiepuli sasietiem rezgaļiem un izskatījās kā liela slota. Slotiņai rezgalī ielija velēnu, lai tā stāvētu ūdenī perpendikulāri un tad to noenkuroja. Jo vairāk sapuvusi lapotne, jo labāk un zuteņiem pievilcīgāka.

Ienesīga zvejas metode bija pārstiept Gaujai pāri zeili (stiepļu virvi) ar piesietu slotiņu virkni. Tās ārā velkot, laiva stāvēja pret zeili perpendikulāri. Slotiņu vajadzēja pievilkt pie laivas ļoti uzmanīgi, jo nēģis ir ļoti jūtīgs pret satricinājumiem un tūlīt bēg. Slotiņu ļoti uzmanīgi daļēji izcēla no ūdens un vienā rāvienā ievilka laivā, tajā pašā brīdī zem slotiņas pagrūžot lielu ķeseli, kurā uzķēra agrīnos bēgļus. Pēc tam iztukšoto slotiņu iesvieda atpakaļ upē un pievilka laivu pie nākamās. Vācu okupācijas gadi bija nēģiem bagāts laiks. Pie vāciešiem tā bija valūta. Lielākais zuteņu zvejas ienaidnieks bija t.s. baltais ūdens. Pie zināma vēja ūdens līmenis cēlās, kļuva balts, un zuteņi no slotiņām pazuda.

Vasarā man bija jābrauc Bopapam līdzi uz Dzirnezeru zvejot, resp., pārlūkot zivju kurvjus (no tīkla veidota apaļīgi garena zvejas ierīce). Kā visi zvejnieku bērni, es biju eksperts airētājs. Lučus bagarējot, bija jāpavada jūrā vairākas stundas ar izslēgtu motoru. Tā iedarbināšana bija mans darbs, un tas nemaz negāja tik ātri.

Esmu strādājis gandrīz visus lauku darbus, izņemot sējis, pļāvis ar pļaujmašīnu, aris ar spīļarklu un slaucis govis.

* * *

Ak, atmiņas, atmiņas, atmiņas. Vēl manā bērnības laikā Rīgā varēja sastapt profesionālus skursteņslauķus ar saviem amata rīkiem, melnās drēbēs ar apkvēpušām sejām, dažkārt uz divriteņa. Satikt skursteņslauķi nozīmēja laimi. Uz Jaungada apsveikuma kartītēm bieži bija redzams skursteņslauķis. Šajos laikos, kopā ar skursteņslauķiem, ir pazuduši arī A. Čaka apdziedātie fūrmaņi. Čaks gan viņus dēvē par ormaņiem, bet tas nav pareizi. Ormanis brauc ar ori, un tā ir domāta kravas vešanai. Fūrmanis sēd uz bukas ar pasažieriem aizmugurē.

Bijām ar bopapu atbraukuši uz Rīgu, un nu bija pienācis laiks braukt mājās. Jāsteidzas uz Brasas staciju. Laika maz. Nekas cits neatliek kā braukt ar fūrmani. Bopaps, ieķēris kādu šņabi, ir kunga dūšā. Fūrman, ko tu gribi?

(------) vai ēst? Iedzimtā kautrība neļauj man šo vārdu drukā minēt.

Rīgas pašpuikas mēdza garāmbraucošiem fūrmaņiem uzsaukt: Fūrman, tukšā? Parasti fūrmaņi uz tādu jautājumu nemēdza atbildēt, bet, ja atbildēja ar jā, puikas kliedza: Nu tad (----) pilnu! Jā, jā, es pilnīgi piekrītu, ka tādas lietas memuāros nevajadzētu minēt, bet tad es neesmu labas audzināšanas produkts (trūkst t.s. Kinder Stube).

* * *

Es biju liels lasītājs, un ko lasīt jau netrūka. Ļoti patika A. Eglīša Homo Novus, kas nāca avīzē turpinājumos.

No izlasīto grāmatu autoriem es esmu ticies ar Jāni Klīdzēju, Anšlavu Eglīti, Andreju Eglīti. Jānis Klīdzējs, noskatījies manu lugu Kade pārnāksi, bāleliņ nosauca mani presē par dziļa smēluma rakstnieku. (Atmiņas taču tāpēc raksta, lai mazliet palielītos, vai ne?)

* * *

Lai nu Latvijas laikā kā, bet vācu laikā filmu netrūka, tikai mana vecuma ļaudis ne vienmēr laida ķinīšos iekšā. Splendid Palace pagalmā pie biļešu kases stāvēja žandarms, kura uzdevums bija raudzīties, lai pieaugušo filmas skatās tikai pieaugušie. Es gan biju pietiekami vecs, lai skatītos naci propagandas filmu Žīds Zīss, ko beigās pakāra.

Man ļoti patika Ešnapuras tīģeris ar Teo Lingenu. Es šo filmu rekomendēju Elzai Pūcei, un viņa vēl ilgi pēc tam nebeidza spļaudīties. Es uzticu tev savu sievu ar Heinci Rīmani bija grāvējs. Un kur tad vēl Hans Mozers, kas izskatījās pēc ebreja; mīlētāji francūži Žans Gabēns un Danjela Darjē. u.c.

* * *

Mājās atkal jaunumi – man ir māsīca. 1943. gada 13. aprīlī Deķiem atskrien meita Maruta.

Drīz beidzas arī skola un sākas suņu dienas. Vasarā mums izveidojās jauka kompānija. Tas bija brīnums, ka arī es tiku pieņemts, lai gan Tomsona Gaida raustīja degunu par manu mazgadību. Bija vēl citi: Tomsona Jānis, Pētersona Miķelis, Bajāra Silvija un Krūmiņa Uldis. Vakarā pēc darba braucām pa Gauju ar laivu dziedādami. Jānim bija ģitāra. Māte gan rūca, ka desmitos man esot jābūt mājās, bet es gulēju uz kūtsaugšas sienā, un nekāda cieša kontrole pār manām gaitām nebija iespējama. Un tā laivā un aidā!

Jau balti ievas zied,
Gaujmalā meitas dzied,
Gaujmalā meitas dzied
Un lakstīgalas.

Zvejnieku skuķēns
Dzeltenām cirtām
Audzē uz palodas
Tumšzaļu mirti.

Pārsedza naksniņa
Zvaigžņotu sakšu,
Atsteidzās tautu dēls
Klītēm, zagšus.

Jau balti ievas zied,
Gaujmalā meitas dzied,
Gaujmalā meitas dzied
Un lakstīgalas.

Tumštumša naksniņa,
Sniegbalti ziedi.
Kam, māsiņ, vainagu
Atvarā sviedi?

Steidzies nu mājās,
Dod mātei ziņu:
Vainagu aiznesa
Zaļlīdaciņa.

Šodien pārējie braucēji ir pārkāpuši veļu laivā. Esmu palicis viens pats.

* * *

1943. gadā es sāku dziedāt Carnikavas Labdarības biedrības jauktajā korī, kopā ar Pētersona Miķeli un Tomsona Jāni 1. basu. Biju jūsmīgs un drošs dziedātājs, kaut arī zemie toņi man vēl nepadevās. Deķis teica, ka neesot domājis, ka es būšot 1. basiem stute. To tik man vajadzēja dzirdēt! Stutēju uz priekšu kā traks. Pēc mēģinājuma mūsu gala ļaudis gājām kājām mājās. Nebija jau tālu – tikai kādi 3 kilometri.

Uldis Siliņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl