Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

„Māksla vieno!“

Laikraksts Latvietis Nr. 507, 2018. g. 3. jūlijā
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Mārtiņš Heimrāts izstādes atklāšanā. FOTO Māris Brancis.

Haralda Norīša un Džemmas Skulmes gleznas. FOTO Māris Brancis.

Leldes Kalmītes un Alekseja Naumova gleznas. FOTO Māris Brancis.

16. jūnijā piedzīvojām ļoti īpašu notikumu latviešu mākslas dzīvē; atzīmējot savu piecu gadu pastāvēšanas gadskārtu un svinot Latvijas neatkarības simto jubileju, Pasaules latviešu mākslas centrs Cēsīs atklāja izstādi Māksla nešķir, māksla vieno. Tas ir patiesi vērienīgs projekts, kura ideja, protams, ir Leldes Kalmītes auklējums.

„Mēs dzīvojam laikā, kad attiecības starp kultūru, valodu un indivīda fizisko atrašanās vietu strauji mainās pasaulē. Ļoti liels skaits latviešu un viņu pēcnācēju šodien dzīvo ārpus savas dzimtenes robežām. Tāpēc „Māksla nešķir, māksla vieno“ iedvesmo gan politiski, gan mākslinieciski,“ tā raksta izstādes ierosinātāja un izvedēja, pieaicinot palīgā dizaineru, interjeristu, izstāžu iekārtotāju Mārtiņu Heimrātu, Latvijas Mākslinieku savienības eksprezidentu.

Tādējādi 35 mākslinieku darbi no Kanādas, ASV, Austrālijas un Eiropas novietojušies blakus dzimtenē dzīvojošo gleznotāju, tekstilmākslinieku, tēlnieku, keramiķu un citu mākslas veidu pārstāvju veikumam. Rezultāts ir pārsteidzoši interesants: lai arī dažkārt gleznas vai citi darbi ir atšķirīgi krāsu pielietojuma, tehnikas izmantojuma, izpildījuma veida un daudzējādā citā veidā, tomēr viegli saskatāma arīdzan tuvība – pirmām kārtām domāšanas un pasaules uztveres ziņā. Viens no veiksmīgākajiem piemēriem ir Haralda Norīša un Džemmas Skulmes gleznu savstarpējā saskaņa, lai cik tās būtu atšķirīgas. Tas pats sakāms par Leldes Kalmītes un Alekseja Naumova, Mairas Krastiņas un Annas Vaivares, Ivonnas Vāras (Yvonne Vaar) un Pētera Jaunzemja, Vitas Plūmes un Ineses Jakobi, Viļņa Strazdiņa un Vijas Zariņas, Voldemāra Avena un Edvarda Grūbes, Gerdas Rozes un Guntas Liepiņas-Grīvas un dažu citu divvienību. Lai cik atšķirīgi ir mākslas veidi, ko katrs pārstāv, tomēr kopīgo var atrast Arthura Viļņa Luca fotogrāfijās un Jāņa Murovska sietspiedē uz audekla, tāpat kā Imanta Tillera un Oļega Tillberga darbos. Ļoti saskanīgi ir Ojāra Šteinera un Sandras Krastiņas spējie otas vēzieni un krāsu izpratne. Tas pats sakāms par Mairas Reinbergas un Anitas Jansones-Zirnītes latvisko pārdzīvotā atainojumu vai par Leldes Vinters Ores un Andra Vītola spēcīgajiem krāsu kontrastiem. Lai cik ārēji atšķirīgas ir Valdas Oestreicheres un Gunas Millersones gleznas, tomēr abām pati būtiskākā glezniecībā ir krāsa. Līdzīgi var šķist neparasti, ka Guna Munheima izvēlējusies Helēni Heinrihsoni – viena ļoti rūpīgi attēlo katru priekšmetu vai augli, bet otra strādā lielos laukumos, un tomēr cik jūtīgi abas izvēlas un klāj uz papīra lapas pigmentus!

Bez šaubām, ne viss ir izdevies. Profesionālā varēšana starp autoriem ne katrā gadījumā ir līdzvērtīga, kā tas ir Ginta Grīnberga un Baibas Putniņas (tā katalogā, kamēr izstādē autore gan tiek saukta kā Baiba Baiba), – ja nu vienīgi zināms sentimentālisms.

Dziļāku pārdomu vērta ir atsevišķu autoru sasaiste. Gita Kārkliņa no Kanādas uzaicinājusi piedalīties Benno Tālivaldi, kurš jau ilgus gadus pārcēlies no ASV uz dzīvi Latvijā. Savukārt Linda Treija ir māsa Ingemārai Treijai. Abas mācījušās vienā un tai pašā Latvijas Mākslas akadēmijā, tikai dzīves ceļi izšķīruši, līdz ar to arī garīgā pieredze un piedzīvotais ir katrai savs. Tas jaušams arī abu gleznās.

Jūtams, ka šīs izstādes realizēšanā liela loma, kā šķiet, ir bijusi Andai Sīpoliņai, kura papūlējusies, lai no Kanādas tajā piedalās visvairāk autoru nekā no citām pasaules malām. Jāpiemin arī tas, ka Lelde Kalmīte un Mārtiņš Heimrāts spējuši iesaistīt

izstādē tik daudz Latvijas redzamāko mākslinieku; bez jau pieminētajiem vēl jāatzīmē Frančeska Kirke un Ieva Iltnere, kas pievērsīs plašāku sabiedrības loku.

Ļoti patīkami, ka šoreiz izstādi pavada katalogs, kurā reproducēti visi eksponētie darbi, iespiesti arī diasporas latviešu mākslinieku sacītais par kolēģiem Daugavas krastos, kāpēc tie uzaicināti. Paliek gan noslēpums, kas to sastādījis. Katalogs ir iespiests lieliski, bet, kur tas drukāts, arī tas paliek slēpts. Lasot tekstus, bieži rodas jautājums, kāpēc, piemēram, 24. lappusē rakstīts akrils uz audekla, bet turpat atvērumā blakus lappusē – audekls, akrils. Še sastopas atšķirīgais angliskais un Latvijā pieņemtais tehniku rakstīšanas paņēmiens, kuru būtu jāievēro redaktoram. Tā varbūt ir piesiešanās sīkumiem, bet tas liecina par profesionālismu. Kaut arī es darbojos mākslas zinātnē jau vairāk nekā 35 gadus un ilgi arī esmu bijis saistīts ar trimdas un diasporas mākslu, daudzu autoru vārdus abās pusēs nudien dzirdu pirmo reizi. Pieņemu, ka mazāk mākslās svaidīts cilvēks nepazīs vēl vairāk mākslinieku. Katalogs būtu bijis tas medijs, kur būtu varēts kaut dažos vārdos pastāstīt par nezināmo vai maz zināmo autoru.

Beidzot rakstu, gribas pateikt pāris vārdus par izstādes jeb projekta nosaukumu – Māksla nešķir, māksla vieno. Psiholoģiski tajā ietvertā apgalvojuma pirmā daļa ar nolieguma formu, neraugoties uz otrās puses pozitīvo apliecinājumu, rada gluži pretējas domas – tātad tomēr māksla šķir? Tādēļ es izvēlos nosaukumā tikai divus pēdējos vārdus Māksla vieno.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com