Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Paulīne Zalāne Vallēna (21.08.1931. – 17.04.2018.)

Dzejniece, rakstniece Dieva mierā

Laikraksts Latvietis Nr. 505, 2018. g. 21. jūnijā
Jānis Dimants, Jr. MD -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Vallena

Paulīne Zalāne Vallēna.
21.08.1931. – 17.04.2018.

2018. gada 17. aprīlī, Ogrē, Latvijā Dieva mierā aizgāja PAULĪNE ZALĀNE VALLĒNA – Latgales dzejniece, rakstniece, literatūrzinātniece, sabiedriska darbiniece.

Dzimusi 1931. gada 21. augustā Stirnienes pagasta, Tiltagala ciemā. Savā autobiogrāfijā viņa rakstīja: „redzu sevi linu krekliņā, baltiem matiem, pie dārza žoga klausāmies, kā Teiču purva malas bērzos zvana dzeguzes.“ Sāka rakstīt dzeju deviņu gadu vecumā. Brālis esot teicis: „es apbrīnoju Tavas spējas rakstīt. Cīnies vien tālāk, dienās no Tevis kas iznāks.“

Draudēja kara briesmas no austrumiem, un 1944. gada vasarā bija jāatstāj mājas. „Raud pamestās mājas acis, sāpēs sastindzis rudzu lauks. Jo tanī dienā pārlūza dzīve, bojā gāja baltā, labā, cerīgā pasaule. Aiz kalna pazuda baltā diena.“ Baltā krāsa vienmēr bija tik svarīgi nozīmīga viņai.

Caur Čehiju uz Dienvidvāciju veda viņas bēgļu ceļš. Vācijā tika pavadīti septiņi gadi dažādās bēgļu nometnēs. Tur viņa pabeidza pamatskolu 1948. gadā un uzsāka mācības ģimnāzijā; tur arī risinājās bagāta latviešu kultūras dzīve, un bija iespēja baudīt vācu kultūru. Bet te viņa pieķērās DAINĀM, kas kļuva par dvēseles mājām. Šinī laikā viņa aktīvi piedalījās daudzās kulturālās nodarbībās.

1951. gadā bija spiesta doties uz ASV, nonākot St. Paulā, Minesotā. Strādāja fizisku darbu un neklātienē pabeidza vidusskolu. Minesotas Universitātē no 1958. gada līdz 1971. gadam studēja valodas, literatūru, pedagoģiju, vēsturi, mākslas vēsturi, antropoloģiju, psiholoģiju un 1964  gadā ieguva bakalaura grādu pedagoģijā – vācu un franču valodā. Paulīne bija vācu un franču valodas skolotāja amerikāņu vidusskolā, nostrādājot tur 16 gadus. 1971. gadā ieguva maģistra grādu par disertāciju Dainu iespaids somu Kalevalā.

Savā laikā viņa rūpējās par Ontonu Rupaini pirms viņa nāves, kad dzīvoja savā māja La Crosse, Viskonsīnā.

Uz Latviju Paulīne devās viena, jo Edvards – viņas vīrs, mira 2010. gada, 1. jūnijā, dažus mēnešus pirms došanos uz dzimteni. Abi būtu braukuši kopā, bet Dievs to izvēlējās citādi.

Kopš 1964. gada viņa referēja daudzos latviešu centros, kā arī amerikāņu sabiedrībai – par Latviju un tās likteņiem, par latviešu rakstniecību, folkloru, latviešu sabiedriskās un nacionālās dzīves jautājumiem. Viņa piedalījās daudzos rakstnieku cēlienos, tika tos vadījusi.

Viņa deva savu latviešu sabiedrībai, jo sevišķi no 1975. – 1977. gadam bija žurnāla Treji Vārti Jauno autoru nodaļas redaktore. Jaunatnes nozares vadītāja Amerikas Latviešu katoļu apvienības valdē. Paulīne no 1983. līdz 1987. gadā raidstacijai Brīvā Latvija gatavoja latgaļu literatūras raidījumus un no 1989. gada 9 gadus bija sekretāre Kolorādo Latvijas Tautas frontes atbalsta grupā. Viņa sastāvēja Latviešu Rakstnieku apvienībā, Dzintarā – Latviešu katoļu studentu akadēmiķu apvienībā (LKSAA), Daugavas Vanagu organizācijā un vienmēr sniedza savu padomu un atbalstu.

Sākot ar 1956. gadu, viņas dzejoļi un raksti tika publicēti vai visos trimdas latviešu periodiskajos izdevumos. 2002. gadā iznāca dzejoļu krājums Cilvēka ceļš un grāmata Dzīvniekiem ir dvēsele 2018. gadā. Lēnām sāka tapt eseju krājums, kuras viņa izmantoja Rēzeknes Augstskolā garīgo kursu lekcijās Kristietības loma laikmeta atjaunošanā un Kristīgā un latviskā audzināšana. Tas prasīja pārskološanos, lai palīdzētu Latvijai garīgi atdzimt.

Vairākus gadus savās Ogres mājās Paulīne noturēja tā saucamo latviešu valodas – kultūras semināru vai Paulīnes akadēmiju reizi mēnesī. Tas darīja viņai prieku un viņu iedvesmoja, garīgi uzlādēja, tāpat kā semināra dalībniekus. Starplaikā kopš ierašanās Latvijā viņa rakstīja, vienmēr bija aizņemta un aktīvi piedalījās sabiedriskā dzīvē, ļoti nodarbojās ar labdarību, līdz tam laikam, kad pēdējos gadus tas viņai bija par grūtu, tīri fiziski.

Paulīnes Zalānes Vallēnas sapnis piepildījās, kad lasīja lekcijas Rēzeknes Augstskolā Rietumzemju literatūrā un garīga satura kursos – mācīt savas zemes jauniešus, tos, kuri savu dzīvi un darbu atdos Latvijai. Pašās autobiogrāfijas beigās viņa teica: „Vai viņu daudz vai maz, viņos ir dzimtenes mīlestība un rūpes par tautu. Viņos es redzu Latvijas nākotni. Un ticu, ka pienāks laiks, kad arī es skatīšu caur Stirnienes vai Varakļānu sila kapu priedēm, ka mūsu mīļajā, daudz cietušajā zemītē atkal atgriezīsies BALTĀ DIENA.

IZSKAŅA

Notrakots tracī,
noraudāts, nosmiets,
nīcībā notriekts
cilvēka mūžs.
Bet cik augšup ir kāpts
ar gaismas zīmi pierē,
cik mūžīgā lieluma
slāpts?

BALTĀ DIENA ir atgriezusies viņai.

Neaizmirsīsim Paulīni.

Jānis J. Dimants, Jr., M.D.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com