14. jūnijs – jau 77 gadi

Palielināt / Enlarge

Fonda „Sibīrijas bērni“ rīkotā konference Rīgas pilī. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Fonda „Sibīrijas bērni“ vadītāja Dzintra Geka. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Gājiens. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Gājiens tuvojas Brīvības piemineklim. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Gājiens. No kreisās: Latvijas Okupācijas muzeja direktors un laikraksta „Latvietis“ redaktors Gunārs Nāgels, Saeimas deputāte Inguna Rībena, Latvijas Okupācijas muzeja praktikante Kapitolina Sinicina. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Ukraiņu zibakcija. FOTO Aina Gailīte.

Nu jau tradicionāli 14. jūnijā no rīta Rīgas pilī fonds Sibīrijas bērni rīko konferenci, veltītu 1941. gadā uz Sibīriju aizvestajiem Latvijas bērniem. Šie bērni jau visi ir sirmiem matiem, viņu paliek arvien mazāk, un uz šo pasākumu viņi ierodas no dažādām Latvijas malām. Valsts prezidents viņus sagaida pie kafijas galda.

Konferenci atklāj fonda Sibīrijas bērni vadītāja Dzintra Geka, aicinot pie mikrofona prezidentu Raimondu Vējoni, mācītāju Gunti Kalmi. Gunta Ulmaņa uzruna, kurš pats ir 1941. gadā izsūtītais, ir ļoti emocionāla, viņam aizlūzt balss, tāpat kā Marijai Krūmiņai, kura runā izsūtīto bērnu vārdā. Vēl skan dažas ne mazāk emocionālas uzrunas.

Tiek lasīti fragmenti no skolēnu sacerējumu konkursa par 14. jūnija tēmu uzvarētāju darbiem, notiek sacerējumu un bērnu zīmējumu konkursu uzvarētāju apbalvošana. Pēc konferences daži dodas pie Bārenītes, tēlnieka Jāņa Karlova veidotās skulptūras, kas veltīta visiem uz Sibīriju aizvestajiem bērniem, nolikt ziedus, jo līdz Brīvības piemineklim ir par tālu. Citi dodas gājienā uz oficiālo ziedu nolikšanas ceremoniju pie Brīvības pieminekļa. Daudz karogu – arī Lietuvas un Igaunijas. Šajā ceremonijā piedalās valsts amatpersonas, diplomāti un paši izsūtītie ar savējiem noslēdz gājienu. Svinīgā godasardzes maiņa, valsts himna, karavīru parādes soļojums un uzrunas klātesošajiem teic Latvijas politiski represēto organizācijas vadītājs Ivars Kaļķis un valsts prezidents Raimonds Vējonis. Tiek nolikti ziedi, uz laukuma gaidošie savu kārtu ieskauti karogu alejā, ir karsti. Ziedu pie pieminekļa nav daudz.

Daži nedaudz patērzē, tad dodas tālākās gaitās – uz Torņakalna staciju, Okupācijas muzeju vai domā, uz kuras baznīcas koncertu doties.

Es šoreiz uz Torņakalnu nebraucu, bet palieku pie pieminekļa, lai piedalītos Ukrainas patriotu kustības organizētā zibakcijā par 2018. gada FIFA Pasaules kausa boikotu. Izrādās, ka visi nu kļuvuši tādi futbola spēlētāji, ka viņiem vienalga, ka rīkotājvalsts karo citās valstīs, ka Boeings tiek nogāzts un ļaudis iet bojā. Zibakcija ar attiecīgiem plakātiņiem notika pie Brīvības pieminekļa, Vācijas, Francijas, Nīderlandes un Krievijas vēstniecībām. Es apbrīnoju ukraiņu uzņēmību, varētu domāt, nu ko tur saujiņa ļaužu var padarīt, bet jādara; saujiņa te, saujiņa tur un būs rezultāts, arī mums, latviešiem nāksies nopietni pastāvēt par sevi. Tādi laiki.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“