Lai dzīvo teātris!

Palielināt / Enlarge

Aktieru ansamblis. Centrā režisore Valda Rube. FOTO Roberts Birze.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Ēriks Stepaņuks, Miķelis Stepaņuks, Patrīcija Ulpe, Pēteris Saulītis. FOTO Roberts Birze.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Matīss Kaziņš, Miķelis Stepaņuks, Gvido Zundurs. FOTO Roberts Birze.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Judīte Šmite, Ivars Mirovics, Māra Kaziņa. FOTO Roberts Birze.

Šajās dienās mums, pasaules cilvēciņiem, jābīstas no vairākām lietām: teroristiem, fanātiķiem un ārpus zemeslodes iedzīvotājiem.

Svētdienas, 20. maijā, pēcpusdienas raitā teātra izrādē publika iepazinās ar neapgāžamu patiesību: visbīstamākās būtnes mūsu pasaulē ir šarmantas, pretimnākošas un eleganti tērptas vecākas dāmas. Sirsnībā viņas savā mājā sagaida gados vecākus kungus, kuri būdami bez ģimenes, meklē drošu apmešanās vietu dzīves norieta pusē.

Mēs, izrādes apmeklētāji, veci un jauni, ar nepacietību un lielu interesi gaidījām skatuves apgaismošanu. Pirmās minūtes pagāja saspringtā klusumā, it kā gaidītu kādu mājienu no aktieriem. Kas šeit notiek?

Un tad sākās smiekli! Ak, tā! Ģimene, kurā attiecības kā uz naža gala. Nesaprašanās. Slepkavības. Karam savas vēlmes, savi noslēpumi. 12 līķi pagrabā. Kas vainīgs?

Izrādes programmiņas ceturtajā lappusē Ivara Mirovica komentārs mūs apgaismoja.

...Ir grūti, neizpaužot daļēji lugas saturu, mēģināt pateikt, kas tur notiek, lai skatītājs izlemtu, nākt vai nenākt. Var tikai teikt, ka lugas saturs ir tik intriģējošs, ka nevar ar pietiekamu pārliecību izlemt, vai tā ir komēdija, vai asinis stindzinoša traģēdija. Nevar arī pateikt, vai lugas lomās dominē asinskāri vampīri, sabiedrības vientieši, psihopāti vai vienkārši plānprātiņi, kuri nav ieinteresēti vadīt savu dzīvi, pielāgojoties sabiedrības normām.

Autors saviem izdomātajiem tēliem ir attiecīgās reizēs tekstā, darbībā vai caur lietotiem rekvizītiem devis dažādus atšifrējamus, norādījumus mīklainām izdarībām un tēlotiem raksturiem, bet pilnīga atslēga ir atstāta katra skatītāja ziņā, lai iztulkotu iemeslus apspēlētiem notikumiem un iejauktiem lomu tēlojumiem.

Tas var novest skatītāju pie daļējas, ne pilnīgas skaidrības, lai atšifrētu, kā jau tas bieži dzīvē gadās, kurš attiecīgā vidē un laikā ir tas labais, kurš tas ļaunprātīgais, kurš tas normālais, kurš tas plānprātiņš, vai kuri dzīvo paši savā fantāzijas radītā pasaulē. Par to skatītāji jau varēs sākt spriest un pārrunāt lugas cēlienu starpbrīžos, un, droši vien, varēs vēl savā starpā debatēt, mājās aizejot.

Dž. Keserlinga luga sacerēta 1939. gadā. Recenzija New York Times laikrakstā šo nodēvēja: „Tik asprātīga, ka neviens nespēs to aizmirst.“ Ar mežģīnēm šī apzīmēta kā farsiska melnā komēdija. Taisni tajā gadā komēdija publikai bija nepieciešama, jo pasaules notikumi bija tālu komiskiem.

Luga pārtulkota vairākās valodās; uzvesta Eiropā, ASV, Pakistānā, Krievijā un pat Telavivā. Pērn latviešu valodā – Melburnā.

Doktora Einšteina loma bāzēta uz reālu personību – Jāzepu Moranu (Joseph Moran), labi pazīstamu nelieti Bruklinas (Brooklyn) kriminālajā pagrīdē. Boriss Karlovs (kā izskatījās Džonatāns pēc neveiksmīgas sejas operācijas) pats tēloja Džonatāna lomu pirmajā un sekojošos inscenējumos.

Tas, ko mēs redzējām uz skatuves dēļiem, nav reāla pasaule. Tādus cilvēks vajadzētu ievietot psihiatriskajās slimnīcās. Bet, kā jau zinām, realitāte kādreiz pārspēj fantāziju. Tādēļ mēs, skatītāji, viegli iekļāvāmies tajā trakajā pasaulē un gardi smējāmies par tās iedzīvotājiem, par sevi un par mūsu ģimenes locekļiem (mums gan tādu nav, kā redzējām lugā!).

Tas ir noteikti ir tas iemesls, kādēļ šī luga tiek atdzīvināta gandrīz visās pasaules malās. Šādu lugu briti dēvē Old chestnut – to vērts atkārtot – dzīves patiesības mīt starp prātīgajiem un bezprātīgajiem! Svētdienas izrādē ne tik nevainīgās tantes – Abija un Marta mūs ievilināja stāstījumā it kā zirnekļa tīklā.

Līdz pēdējam mirklim nezinājām, kurš tiks noķerts un apcietināts? Vai vēl kādam nāve varētu pienākt negaidīta? Padomu došu, mīļo skatītāj! Ja kādreiz pienāk brīdis, kad Abija – Judīte Šmita vai Marta – Māra Kaziņa Tev piedāvā ko dzeramu, – lūdzu, nedzer! Nebūs labas sekas. Abas māsas bija pārmērīgi pārliecinošas.

Sava prāta sajukumu ar lielu pārliecību un piemērotām kustībām notēloja Tedijs – Ēriks Stepaņuks, Doktors Einšteins – Pēteris Saulītis un Džonatāns – Miķelis Stepaņuks.

Valdonīgā policijas priekšniece Rūnija – Karīna Jaunaklsne mums lika cerēt, ka policija ir lietpratēja savā amatā... gluži gan tā nebija.

Labi patika nospēlētās mazās lomas: mācītājs – Gunārs Klauss, Alfrēds Gibs – Gatis Zundurs un policistes: Brofijas jaunkdze – Agnese Krūze-Kellija un Klaina jaunkundze – Inta Gerber, kā arī Vizerspūna kungs – Ivars Mirovics. Cik mēs varam noprast, viņš bija pēdējais upuris...Seržants O'Hara – Matīss Kaziņš labi un pārliecinoši piedzērās!

Cepuri nost melnajiem aizskatuves darbos: dekoratore – Judīte Šmita, kostīmi – Judītes Šmita, Agnese Krūze-Kellija, skatuves meistars – Kārlis Ātrens apgaismotājs un izrādes vadītājs – Jānis Kārkliņš, programma un reklāma – Ilze Nāgela, sufliere – Ieva Ozoliņa.

Cepuri gaisā – režisorei Valdai Rubei! Labs darbs, sekmīgi veikts.

Publikai liels gandarījums par visu izrādi – par aktieriem, dekorācijām, kostīmiem! Paldies visiem, kas pielika roku vai plecu, vai vajadzīgo atbalstu.

Galapunktā sumināsim jaunos aktierus viņu lielajās lomās: Elīna Harpere – Patrīcija Ulpe, Mortimers – Gvido Zundurs un Džonatāns un Tedijs – brāļi Stepaņuki – Miķelis un Ēriks. Turpiniet spēlēt teātri!

Lai zaļo un dzīvo teātris! Urrā! Urrā! Urrā!

Ieva Kaina
Laikrakstam „Latvietis“