Trimdas bērni un mazbērni Latvijā (31)

Palielināt / Enlarge

Austris Siliņš. FOTO Astrīda Jansone.

Šodien ir silta pavasara diena – 24. aprīlis 2018. gadā. Jūtu, ka šī grāmata man iet lēnāk nekā trīs iepriekšējās. Ja nemaldos, pirmo interviju šai grāmatai uzrakstīju jau kaut kad 2016. gadā. Bet nedrīkstu arī aizmirst, ka pašai trīs gadi nākuši klāt, un līdz ar to mani ātrumi ir attiecīgi mainījušies, un ar to ir jāsamierinās. Esmu sarunājusi tikšanos ar Austri Siliņu, kuru iedomājos esam trimdas bērnu bērnu. Izrādās, ka viņš ir trimdas bērnu mazbērns, jo viņa tētis ir dzimis jau Zviedrijā, bet māmiņa – Amerikā.

Kad es viņam prasu, lai pastāsta, no kuras puses Latvijā ir viņa tēvs un māte, viņš man pārsteigts atbild: „To es nemaz nevaru, jo tēvs ir dzimis Zviedrijā, bet mamma Amerikā!“ Tātad viņš nav man no Toronto pazīstamā pāra dēls, bet tas nekas, jo manā grāmatā viņš iederēsies tīri labi, jo ir citā zemē dzimis un uzaudzis, bet tagad dzīvo un strādā Latvijā. Tomēr labāk lai stāsta viņš pats, un to viņš dara labprāt:

„Mans tēvs Guntis Siliņš bija piedzimis Zviedrijā, bet mamma Ruta Siliņa Amerikā. Kaut kur latviešu sarīkojumos viņi bija tikušies, iepazinušies un apprecējušies, pēc tam apmetušies uz dzīvi Kanādā – Toronto. Tēva ģimene uz turieni jau bija pārcēlusies kādā 1955. gadā, un tā viņš bija uzaudzis Kanādā Es esmu dzimis 1980. gadā netālu no Toronto uz laukiem un izgāju cauri visām latviešu skolām un aktivitātēm, jo mani vecāki bija latviešu sabiedrībā ļoti aktīvi.

Uz Latviju ar visu ģimeni es jau gribēju pārcelties 1991. gadā tūlīt pēc neatkarības atgūšanas. Teicu vecākiem: „Nu tad mēs braucam, vai ne? Latvija ir brīva.“ Bet lieta nebija tik vienkārša; vecāku vecāki vēl dzīvoja tur, visa mūsu dzīve vēl bija tur, un mani vecāki tam noteikti nebija gatavi, bet es viens pats tam biju par jaunu un gāju vēl skolā. Ar trim bērniem maniem vecākiem tas nebūtu bijis viegli.

Es pats pirmo reizi uz Latviju atbraucu 18 gadu vecumā uz vienu mēnesi un tūlīt jau zināju, ka gribētu te palikt uz ilgāku laiku. Tad pāris gadu vēlāk atbraucu uz trim mēnešiem un atkal biju pārliecināts, ka te jāpadzīvo vairāk nekā trīs mēneši. Man bija kādi 26 gadi un es atbraucu uz 6 mēnešiem, bet arī tas man Latvijā nebija pietiekami ilgs laiks. Es īsti nevaru izskaidrot manas izjūtas, es te jutos savādāk nekā jutos Kanādā. Pieņemu, ka tā bija mana piederības sajūta, te es jutos kā mājās. Atceros, ka man kādreiz bija paticis Kanādas ziemeļos draudzēties ar turienes indiāņiem. Man likās, ka mums ir kaut kas kopīgs, un to es arī atradu viņu ornamentos, kur raksti bija tik līdzīgi mūsu tautiskajiem rakstiem.

Skoloties es sāku kādā franču skolā, kur ļoti daudz mācību bija franču valodā. Man tas nebija viegli, jo mājās mēs runājām tikai latviski, un arī angliski es nepratu ne vārda, jo man nebija draugu, ar kuriem pagalmā būtu varējis iemācīties kaut ko angliski. Man bija viens draugs, kad man bija kādi 8 gadi. Viņš runāja angliski, es runāju latviski, bet mēs sapratāmies, kaut gan ne viens, ne otrs varējām atkārtot otra teikto. Taisnību sakot, mēs vairāk sapratāmies ar kustībām, nevis vārdiem. Tā skolā man bija jārunā franciski, uz ielas angliski un mājās latviski; es uzaugu ar trim valodām. Tādēļ man akcents ir bijis visur un visu mūžu, ieskaitot arī tagad vēl Latvijā.

Pēc vidusskolas pabeigšanas es gāju tādā augstskolā Police Foundation, kur mācīja kriminoloģiju un jurisprudenci un arī politikas zinātni, bet tagad es esmu šefpavārs; esmu pārgājis pavisam citā virzienā, jo atklāju, ka no tur iemācītā man nekas neinteresē. Es īstenībā visu mūžu esmu gribējis būt pavārs, bet vecāki gribēja, lai mācos kaut ko akadēmisku, bet man prāts pie tā nekad nav bijis, un tādēļ tagad es esmu pavārs. Man patīk tas, ko es daru. Es mēģināju mācīties un darīt kaut ko akadēmisku vai kaut ko vērtīgu, bet sirdī es vienmēr emu bijis pavārs. Es ilgu laiku tam pretojos, bet opītis bija miesnieks, omīte restorāna vadītāja; viņi ļoti negribēja, ka es būšu pavārs, bet man tas padodas. Es jau mājās gatavoju ēst, gatavoju draugiem, man nevajag augstas skolas. Es neesmu stulbs, man patīk lasīt, man interesē vēsture un daudz kas cits, bet es pārgāju uz pavārmākslu. Tagad es strādāju Radisonā, kas agrāk bija viesnīca Latvija. Es tur esmu šefpavārs, un man patīk, jo tagad man maksā noteiktu algu, es maksāju visus nodokļus un man nav vairs jācīnās pret to, ka man grib maksāt aploksnē. Radisonā ir vairāki restorāni un bāri vai kafejnīcas, un es bieži vien gatavoju ēdienu konferencēm vai dažādām sanāksmēm un pieņemšanām.

Es Kanādā kādu laiku nostrādāju Kanādas ziemeļos zelta raktuvēs kā pavārs, un līdz ar to es biju vairākus gadus projām no latviešu valodas. Mana virtuve bija dažus kilometrus no pašām raktuvēm, un man nebija nekāda saskarsme ar ģimeni vai kādu no latviski runājošiem cilvēkiem. Latviski biju gandrīz aizmirsis, tādēļ ir akcents arī latviešu valodā. Tad es nolēmu ar vienvirziena biļeti ierasties Latvijā un gribēju pārtraukumu no virtuves un ēdiena gatavošanas, jo pēdējais gads tajās zelta raktuvēs bija mani stipri nomocījis. Gribēju iemācīties kā cep rupjmaizi, kā cep latviešu pīrāgus. Gribēju noīrēt laukos nelielu mājiņu vai Rīgā mazu dzīvoklīti. Kādu gadu gribēju nedarīt neko, bet no tā man nekas nesanāca, jo jau pēc mēneša es sāku strādāt. Liekas, ka pavāru trūkums ir visur pasaulē. Strādāju vairākās vietās, bet gandrīz visur man lielāko daļu algas gribēja maksāt aploksnē, kas man briesmīgi nepatika. Tādēļ tagad Radisonā esmu bezgala priecīgs, ka tā vairs nav. Te maksā kā pienākas, un no pilnas algas tiek nomaksāti visi attiecīgie nodokļi.

Es tagad dzīvoju tepat Rīgas centrā netālu no Berga bazāra, bet, kad es te atbraucu, biju iedomājies, ka pāris mēnešus atpūtīšos, tad braukšu atpakaļ uz Kanādu vai kaut kur citur pastrādāt, bet iznāca tā, ka es nekur vairs neaizbraucu un vēl arvien esmu tepat. Par pavāru es īstenībā esmu izmācījies no savām vecmāmiņām, jo abas bija fantastiskas pavāres. Sākumā es viņām tikai palīdzēju pie ēdienu gatavošanas, bet pamazām man tas pašam bija galvā, un es to varēju darīt jau bez viņu palīdzības. Man nav formālas pavāra izglītības, kaut gan es to kādreiz gribētu iegūt.

Man jāsaka, ka es Latvijā esmu labi iedzīvojies, un te man ļoti patīk. Kanādā es daudz vairāk pelnīju, bet nauda man dzīvē nav tas svarīgākais. To jau es sapratu ļoti labi, pirms es pārcēlos. Tagad man ir skaista sieva, kura arī ir no laukiem – vienkārša lauku meitene. Viņa dažus gadus ir padzīvojusi Amerikā uz stipendijas laiku, bet arī viņai Latvija ir mājas. Amerikā viņa bija kā viena no profesora Paula Lazdas stipendiātēm un dzīvoja Viskonsīnā. Tagad viņa strādā patentu valdē un ir tiešām pārslogota, jo tai pašā laikā viņa studē maģistra grādam. Pusgadu viņa bija projām Budapeštā, un mēs bijām šķirti, kas man ļoti nepatika. Bet tagad viņa ir atkal mājās un Latvijas universitātē studē diplomātiju. Viņa gribētu strādāt diplomātijā, bet viņai arī patīk studēt, tādēļ grib studijas turpināt un kādreiz pati kļūt par profesori. Bet viņai arī patīk viņas tagadējais darbs. Es gandrīz pārcēlos uz Budapeštu, kamēr viņa bija tur, jo es darbu itin ātri varētu dabūt jebkur pasaulē, un varētu to darīt pat bez valodas, jo viss, ko man vajag, ir virtuve un produkti. Bet viņa pienācīgi ātri atgriezās Latvijā, un tā mēs te esam vēl arvien.“

Kad es viņam prasu, kas ir tas ēdiens, ko viņam gatavot patīk vislabāk, viņš atbild, ka cenšas tā nedomāt, jo tas viņu ierobežotu, un tad turpina:

„Tad tu uztver sevi pārāk nopietni, un tad tu sāc mēģināt mainīt garšas, jo tad tu gribi, lai cilvēki domā savādāk, un tad tur nekas vairs nevar sanākt. Es sāktu uzskatīt sevi par mākslinieku, un es vairs nebūtu pavārs šī vārda vispilnākajā nozīmē. Latvijas produkti man liekas labāki, neka citur, kur esmu bijis, it sevišķi man patīk Latvijas tirgus. Kad es gribu atvilkt elpu un mazliet atpūsties, es eju pastaigāties pa Rīgas centrāltirgu. Tas ir fantastisks! It sevišķi tai laikā, kad tur parādās Latvijā auguši augļi, ogas un sēnes. Pats gan sēņot neeju, jo neesmu drošs, ka nepaņemšu kādu no neēdamām vai indīgām sēnēm; es tās nepazīstu. Mežā gan man patīk iet un tās sēnes meklēt, bet tomēr baidos, ka kādreiz paņemšu nepareizo. Tagadējais darbs man patīk ļoti, jo man tur ir brīvdienas, algu man maksā regulāri, un visi nodokļi tiek samaksāti. Agrāk man bija darbs, kur bieži iznāca strādāt divas un vairāk nedēļas bez brīvdienas, un tas man nepatika, jo tad tu vairs savam darbam nevari pilnībā nodoties, un rezultāts vairs nevar būt simtprocentīgi labs. Tagad brīvdienās mēs varam izbraukt uz laukiem, jo sievas ģimenei pieder lauku īpašums, un mums patīk pastaigas pa mežu un vienkāršā lauku atmosfēra. Tā mums ir burvīga, jo īpašums ir pie Burtnieku ezera. Patiesību sakot, es arī strādāt labāk gribētu kaut kur uz laukiem nekā Rīgā. Bet pašlaik dzīve mums tā ir iekārtojusies, ka abi strādājam Rīgā, bet tas nenozīmē, ka mums tas būs jādara visu mūžu.

Man ļoti patīk pastaigāties pa Ogres pakalniem uz Ikšķiles pusi, es tur tieku ātrāk vēl nekā varu tikt uz Mežaparku. Tā man ir tāda viegli pieejama atpūta. Man tikai pietrūkst studijas; es lasu sievas lekcijas un rakstu darbus, un tad es domāju, ka arī pats vēl varētu pastudēt. Zinu, ka es to varētu vēl arī darīt, kaut vai pa savu brīvo laiku. Kad mums būs bērni, es domāju, ka uz laiku aizvedīšu viņus arī tur, lai iepazīst zemi, kurā esmu dzimis un uzaudzis. To gan gribu, lai mani bērni piedzimst un uzaug Latvijā. Bet tādu noteiktu plānu mums nav, kad dzīvosim, tad redzēsim.“

Ar to es uzskatu, ka mūsu intervija ir galā, esmu iepazinusi vienu trimdas bērnu mazbērnu, kas uzaudzis Kanādā, un redzu, ka viņš, gribot vai negribot, ir kļuvis par Latvijas patriotu, kurš savu dzīvi ir nolēmis dzīvot Latvijā nevis savā dzimtenē Kanādā, un es esmu priecīga, ka viņš to ir izlēmis.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“