„Koklītes koklēja upītes malā“

Palielināt / Enlarge

Laima Jansone (trešā no kreisās, priekšā) ar kokļu spēles semināra dalībniekiem Sv. Pētera baznīcā, Adelaidē. FOTO Rūdis Dancis.

Palielināt / Enlarge

Laima Jansone Sv. Pētera baznīcā, Adelaidē. FOTO Rūdis Dancis.

Adelaides tautas mūzikas instrumentu mūzikas cienītājiem tika reta bauda, kad viešņa no Latvijas Laima Jansone ar savu kokli 25. martā uzstājās Sv. Pētera baznīcā svētdienas pēcpusdienā, tieši Māras dienā. Laima un Māra – divas no senām latviešu dievietēm.

Reti kad baznīca bijusi tik pilna un ne tikai ar sirmgalvjiem vien. Koncertu apmeklēja arī ļaudis, kurus latviešu sabiedrībā redz ļoti reti, ja vispār redz. Prieks bija redzēt arī bērnus un jauniešus, no kuriem deviņi stājās Laimai līdzās, lai atklātu koncertu ar augšminēto tautas dziesmu. Vakar māksliniece vadīja kokļu spēles semināru, un jau šodien mācekļi varēja uzstāties kopā ar savu skolotāju. Malači, jo daži vakar ņēma kokli rokā pirmo reizi mūžā. Seminārā piedalījās vienas ģimenes trīs paaudzes – vecmāmiņa, viņas meita un mazmeitiņa. Šī semināra iedvesmots tagad tiks atjaunots kādreizējais Adelaides koklētāju ansamblis ar nosaukumu – Ausma.

Esam pieraduši, ka uz kokles spēlē tikai tautas dziesmas, reizēm piedziedot dziesmas tekstu, bet māksliniece no sava instrumenta izvilināja visādas skaņas un ritmus. Reizēm tas skanēja kā modernā ģitāra, reizēm kā flamenco ģitāra, tad arī kā bandžo, un ritmi bija aizraujoši un moderni, kā džezs, kā roks. Gribējās kustēties līdzi.

Mūsu iemīļoto, tradicionālo instrumentu parādīja visā košumā; ar savas tautas instrumentu varam lepoties. Blakus tautas dziesmām skanēja Laimas pašas kompozīcijas, kurām bija jau modernāka nokrāsa. Māksliniece aizrauj ar savu virtuozitāti. Jābrīnās, ka viņai uz pirkstiem vēl ir vesela āda palikusi, jo taču metāla stīgas un straujā koklēšana... acīm redzot, laika gaitā pirksti norūdījušies. Daži vakardienas skolnieki gan esot piedzīvojuši savas pirmās stīgu veidotās tulznas.

Vienu tautas dziesmu Laima aicināja publiku dziedāt līdz, taču neviens savu balsi nepacēla. Vai nu kautrējās, vai dziesmu nezināja. Jāatzīstas, ka man tā bija sveša. Ar katru pantiņu smeldzīgāk skanēja tautas dziesma Gula meitīna, kur puisītis beidzot apjēdz, ka meitiņa guļ nevis nakts miegu, bet gan mūža miegu, un kokle aizkustinoši izraudāja viņa izmisumu.

Adelaidieši pieraduši pie viena kokles veida – tāda, kādu savā brīvā laikā gatavoja nelaiķis Herberts Šulcs. Viņš izgatavoja tuvu pie 200 instrumentiem, kas ir izgājuši pa visu pasauli. Paraugu viņš noskatījās grāmatā, tādēļ, visas viņa kokles ir vienādas, taču rūpīgi nostrādātas, latviskiem rakstiem izrotātas. Tagad tās atkal skanēs atjaunotajā Adelaides kokļu ansamblī. Laimas kokle ir daudz lielāka, tāda, kādu to gatavoja 19. gadsimtā. Būtu interesanti zināt, kāda tā bija sirmajā pagātnē, kad to strinkšķināja vaideloši.

Žēl, ka nebija pieejama kaut vienkārša programmas lapiņa. Laima stāstīja par sevi un savu programmu, bet viņas teikto pat baznīcas piektajā rindā bija grūti sadzirdēt. Latviešu Biedrības priekšsēde Ilze Radziņa tulkoja angliski, lai latviešu valodas nepratēji būtu lietas kursā. Tā kā Laima koncertēs visos Austrālijas latviešu centros, lapiņa varēja būt visām vietām vienāda, un kaut vai tikai trešā daļa no A4 papīra lapas.

Koncerts beidzās tradicionālā veidā ar ziediem, skūpstiem un dāvanu, Adelaides specialitāti – Haigh firmas šokolādēm. Piedevām Laima nospēlēja savu kompozīciju Pavasara Dziesma. Kas vēlējās, pēc tam varēja ar mākslinieci tuvāk iepazīties Tālavas kafejnīcā pie kafijas tases vai vīna glāzes. Jāsaka Laimai paldies par jauki pavadītu muzikālu stundu.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“