Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skatītāji J. Zuntuka sarīkojumā. FOTO Maruta Eistere.

Palielināt / Enlarge

Jānis Zuntaks. Akta zīmējums. FOTO Maruta Eistere.

Kā bijušā liepājnieka, pēc tam Vācijā, Argentīnā un Kanādā dzīvojošā ainavista Jāņa Zuntaka (1906-1985) aktu zīmējumu izstādē uzsvēra mākslinieka meita Vija Zuntaka-Bērziņa, vienalga, kur šīs pilsētas bijušie bērni dzīvotu un lai kādi būtu viņu likteņi, Liepāja viņiem ir īpaša. To pašu droši vien apgalvotu arīdzan kādreizējie kuldīdznieki, jelgavnieki, cēsinieki – viņi savā pilsētā ir nākuši pasaulē, tur iepazinuši apkārtni, tur bijuši laimīgi.

Tiesa gan, Jānim Zuntakam bērnība un agrīnā jaunība nemaz nebija tik saulaina un gaiša, vismaz no mūsu skatupunkta raugoties. Viņa tēvs bija ostas krāvējs, kurš darbā sabojāja veselību, tādēļ bieži slimoja un bija bezdarbnieks, māte – sētniece, ar savu darbu izpelnīdamās vienistabas dzīvokli ģimenei. Bet bērni visbiežāk ir laimīgi par katru mīļu dzīves dienu, par ikvienu prieka brīdi. Un tomēr Jānis Zuntaks mīlēja Liepāju un visu mūžu to atcerējās, un ilgojās te atkal atgriezties.

Nupat kā mākslinieks no jauna atgriezies dzimtajā Liepājā. Atcerēsimies, ka šajā pilsētā (arī Rīgā) 2006. gadā bija sarīkota gleznotāja simtgades izstāde, bet kopš 3. marta te aplūkojama viņa aktu zīmējumu izstāde. Par to pēc Liepājas muzeja direktores Daces Kārklas ierosinājuma parūpējās abi liepājnieka bērni – jau pieminētā Vija Zuntaka-Bērziņa un viņas brālis Alvis Zuntaks, uzdāvinot muzejam vairāk kā 400 aktu zīmējumu. Oficiālā dāvinājuma ceremonija notika 16. martā, kad no Ņujorkas varēja ierasties meita. Dēlam jau rit 82. gads, kādēļ droši vien ir grūti ceļot. Tajā pēcpusdienā par Jāni Zuntaku runāja gan Ingrīda Burāne, gan šo rindu autors.

Domājot par šo izstādi, jāuzsver vairākas lietas. Pirmā – šāda Jāņa Zuntaka zīmējumu notiek pirmo reizi ne tikai Liepājā, bet arī Toronto, kur gleznotāja dzīves laikā tāda nekad nav notikusi. Otrkārt, kaut arī ikviens skatītājs, pat speciālists, nosauks redzētos darbus par zīmējumiem, kas tie tehnikas dēļ (izmantojot ogli, sangīnu vai visparastāko grafītu) tādi arī ir, taču patiesībā ir jārunā par skicēm, darba zīmējumiem, treniņiem acu asumam un rokas precizitātei. Autors nav izstrādājis katru lapu līdz galam, ne visas detaļas ir skrupulozi izzīmētas, dažkārt tās ir tikai iesāktas un tad kāda iemesla dēļ pamestas. Šīs skices uzlūkojamas kā personiskas piezīmes, kas domātas tikai viņam pašam, bet ne publikai, lai gan atsevišķi zīmējumi tika arī nopirkti.

Še mazliet ieskatīsimies vēsturē. Kanādas latviešu mākslinieku vienība „Latvis” tika nodibināta Daugavas Vanagu namā 1954. gada 29. decembrī, kad sanāca desmit mākslinieki un noturēja vēsturisko sanāksmi un kad par pirmo priekšsēdi ievēlēja Eduardu Dzeni (toreiz vienību sauca par Kanādas Latviešu mākslinieku biedrību). Jau pirmajā reizē Augusts Kopmanis ierosināja, ka nepieciešama dibināt studiju. Pēc nepilna mēneša – 1955. gada 26. janvāra – valdes sēdē paziņoja, ka studija var sanākt Daugavas Vanagi namā, reizi nedēļā zīmējot dzīvo modeli. Šāda latviešu mākslinieku iniciatīva liecina par to, ka šī paaudze bija norūpējusies par profesionālismu, kas jāuztur ne tikai akadēmiski skoloto biedru vidū, bet katrā jaunākajā kolēģī. Lūk, tādēļ kopš 1955. gada notika kailmodeļu skicēšana, kam Jānis Zuntaks pievienojās tikai no 1959. gadā, kad no Argentīnas viņš ar ģimeni pārcēlās uz Kanādu.

Kā apliecina seni Latvja protokoli un biedri, akta zīmēšana dažkārt jau gandrīz iznīka, tomēr atkal un atkal atjaunojās, sanākdami te Daiņa Miezāja darbnīcā, te pie Valijas Mērnieces.

„No dažiem biedriem bija arī dzirdams – vai tad mēs – tie, kuri sanākuši skicēt – ar šo zīmēšanu ceram savā mākslas attīstībā atklāt kādus brīnumus? Bija žēl tādu nostāju dzirdēt. Algot modeli un „atklepot” Valijai par studijas lietošanu, tikai tiekot velti tērēta Latvja kases nauda! /../ Un tad vēl bij' arī mākslinieku sievas, kuras protestēja pret savu dzīves draugu vēlēšanos ik nedēļu iet uz šādu neķītru plikņu zīmēšanu“, atceras Ilze Prikulis-Oga.

Lai kādas domas izskanēja un lai cik bija jātērē nauda modeļa algošanai, tomēr aktu skicēšana notika ilgi. Tagad gan kailfigūru zīmēšana vairs nenotiek – jaunos laikos jaunas prasības. Kaut arī Jānis Zuntaks bija izteikts ainavists, tomēr reižu reizēm viņš uzgleznoja kādu aktu vai figurālu kompozīciju eļļas tehnikā, kuru profesionālismu uzturēja skicēšana.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“