Laiks

Man šķiet, ka ir pienācis laiks kaut ko uzrakstīt par laiku. Laika man ir diezgan; reizēm es pat nezinu, ko iesākt ar savu laiku. Kas varētu būt dabīgāks, kā gara laika dēļ rakstīt par laiku. No augšminētā jau būsiet nojautuši, ka es gatavojos rakstīt par laiku, tādēļ netērēsim vairāk laiku, bet sāksim strādāt. Es rakstīšu par laiku, Jūs lasiet par laiku.

LAIKS ir NAUDA! Šī bieži dzirdētā paruna melš niekus, un to nekāda ziņā nedrīkstētu mācīt bērniem skolās, Es nevaru iedomāties neko muļķīgāku par šo parunu. Es esmu nodzīvojis pāri par 85 gadiem, tātad garu laiku, bet maksājis par šo laiku man neviens nav. Kur tad ir tā nauda? Pat mazākā daļiņa no šī laika nav man samaksāta. Mans paziņa Krišs mēģināja man iestāstīt, ka tie garie gadi, ko kalpojām citiem, esot bijuši darba gadi, un par šo laiku mums esot maksāts naudā. Muļķības. Mums maksāja par darbu nevis par laiku. Ja mēs būtu sēdējuši uz baļķa un kasījuši vēderu nevis zāģējuši kokus, tad gan neviens nebūtu tik dulls, ka mums par to dotu naudu. Un ja arī būtu bijušas minūtes vai stundas, kad šmaucām bosu un, paslēpušies malkas grēdās, gurķojāmies, tad mums tomēr maksāja par darbu, ko boss domāja, ka mēs darām, nevis, ka boss redzēja mūs gurķojamies, uzņēma laiku un tad mums samaksāja par to laiku. Vēlreiz – Muļķības!

Vai tad ubagam pilsētā, uz trotuāra stāvot, kāds sviež naudu cepurē par to, cik ilgi viņš stāv? Nē! Viņam krietni pie tā jāpiestrādā. Jāsaplēš drēbes skrandās, jānomālē mute un piere ar sodrējiem un cauru dienu ģīmis jāsavelk tik sāpīgā grimasē, ka pats nevar spogulī skatīties, lai nebūtu jāraud. Tas ir darbs un aktiera māksla – ne laiks. Un kas vēl – ubags visu dienu ir uz kājām; vai mēs nezinām, kā kājas var sāpēt un niezēt un rauties krampjos? Tam ar laiku nav nekāda sakara.

Laiks pats par sevi nekādu labumu nenes. Cilvēks ar laiku noveco, viņš ar laiku nosirmo, ar laiku arī dabū kriku mugurā vai sānos, vai abos divos – līdz viņam apnīk dzīvot un žēloties. Protams, ir cilvēki, kas nežēlojās; tie lamājās un spļaudās.

Vienīgais labais un patīkamais laiks ir – Jaunība. Neviens nesūdzas par jaunības laiku. Vienīgā sūdzēšanās ir, ka tas ir aizgājis un vairs nedomā nākt atpakaļ. „Tā nenāks, nenāks vairs, Tā neatgriezīsies...“

Neviens neraud par to, ka bērnība nenāks atpakaļ – vai vīra gadi... Bet par jaunību gan lej gaužas asaras. Tad tāda savāda lieta; esmu dzirdējis, ka pēc jaunības nāk vīra gadi, bet nekad neesmu dzirdējis par sievas gadiem... kā tas nāk? Vai tad sievietēm tā jaunība velkas līdz pat otrai bērnībai? Varbūt tas izskaidro, ka vīram jau sirma bārda, bet sievai vēl rozā vaigi.

Mēs esam nonākuši pie fakta, ka tas laiks nekur neder; viņš nedara neko labu, tikai sliktu. Ko cilvēks varētu sevis labā darīt? Cilvēks ir ticis vaļā no bakām un citām nejaukām slimībām; kāpēc viņš nevarētu tikt vaļā no laika? Mans draugs Krišs saka, ka tas tikai laika jautājums. Nu protams, ka laika jautājums, tu mūjābeli, – par ko tad mēs te visu laiku runājam? Vai par galifē biksēm vai? Muļķis tāds, un es viņu saucu par draugu.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“