Andris Vārpiņš aizsaulē

Andris Vārpiņš
1947. g. 29. dec. – 2017. g. 28. dec.
FOTO Pēteris Strazds.

Ceturtdien, nupat aizgājušā, 2017. gada, 28. decembrī, Pertas latviešu sabiedrību sasniedza bēdu vēsts, ka miris Andris Vārpiņš. Tas mūsu Pertas saimei bija kā ar āmuru pa pieri. Andris bija viens no aktīvākajiem Pertas latviešu kopienas čaklajiem latviešiem, kurš nekad un nekur neliedza savu palīdzīgo roku. Jo sevišķi tagad, kad mūsu kopiņa arvien sarūk un darba roku trūkums ir visai liels, Andra rokas tur vienmēr bija klāt. Nevienam no mums nebija ne mazākas jausmas, ka Andrim no visiem citiem būtu kāda klizma. Vismaz, ja nu bija, tad viņš gan to prata itin labi noslēpt, bet viņa straujā un latviskā sirds tomēr apstāja pukstēt, nevienam nezinot. Tā nu piektdien, 19. janvārī, Pertas Latviešu Centrā bija pulcējusies laikam visa Pertas latviešu sabiedrība Andri Vārpiņu pavadīt viņa pēdējā gaitā no Nama, kurā viņš bija pavadījis daudz, jo daudz gadus un garas stundas gan darbā, gan priekos un visu, ne savā, bet Latvijas un latviešu tautas un mūsu kultūras labā.

Andris bija dzimis 1947. g. 29. decembrī Vācijā, bet 1949. g. ar ģimeni emigrē uz Austrāliju un ierodas Fremantles ostā. Ģimene tiek nometināta Northamas bēgļu nometnē, kur viņa tēvs Fricis Vārpiņš tiek nodarbināts kā nometnes galdnieks. Vai tas jau no bērna dienām iedveš Andrim būvgaldnieka darba prieku? Kaut gan viņš sāk studēt arhitektūras tehnisko zīmēšanu, viņš beidzot tomēr pārgāja strādāt uz būvēm. Viņš bija labs skolnieks/māceklis, jo ar laiku pie būvēm nebija nekā tāda, ko Andris nezināja, kā to veikt, un ja nu tomēr kas tāds gadījās, viņš vienmēr zināja, kur un kā atrast tam atrisinājumu. Daudz no savām amatnieka spējām viņš bija guvis, strādājot uz būvēm laukos ar tēvu un ļoti nelabvēlīgos apstākļos, kur bieži vajadzēja iztikt ar izgudrotiem paņēmieniem. Tātad, Andrim nekas nebija neiespējams, visu varēja panākt, ja piedomā no cita redzes aploka. Viņam nekas nebija par grūtu, un viņš vienmēr bija gatavs izpalīdzēt, kur palīdzība bija vajadzīga. Tas bija gan darbā, gan mājās, Pertas latviešu sabiedrībā vai draugiem. Andra palīdzīgā roka ir bijusi vienmēr jūtama visos Pertas latviešu sarīkojumos un nodarbībās. Pertas latviešu sabiedrībai viņš sevi ziedoja, kur un kad to vajadzēja. Tikai bija jāuzprasa, un, ja viņš to spēja, tad to arī izdarīja.

Andris vienmēr bija viens no Pertas latviešu saimes aktīvākajiem biedriem: viņš dejoja Pertas tautas deju kopā, spēlēja Pertas dramatiskās kopas izrādēs, dziedāja vīru korī, jauniešu dziesmu ansamblī, DV nodaļas korī, bija viens no Latviešu Centra direktoriem, saimnieciskās daļas vad., DV Pertas noda valdē un kas vēl palika pāri, tad arī to viņš bija vienmēr gatavs izdarīt. Par nopelniem DV organizācijā, DV Centrālā Organizācija Andrim piešķīra savu augstāko atzinību – DV krūšu nozīmi zeltā. Diemžēl, Andris mums aizsteidzās atpūsties uz mūža māju, un mēs nepaspējām viņam pašam to piespraust, bet to saņems Andra ģimene.

DV Pertas nodaļas valde, vanagi un vanadzes un visa Pertas latviešu saime Tev saka paldies par visām tām stundām, ko Tu ziedoji mūsu Pertas latviešu kopienai. Mēs izsakām Tev paldies par to, ka Tu ziedoji sevi Latvijas un latviešu tautas labā. Mēs no Tevis atvadāmies un solām, ka Pertā Tavi darbi vēl ilgi, ilgi būs pieminēti. Dusi saldi, Latvijas dēls!

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“