Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Līga Purmale. „Dīķis 1“. 2016. audekls/eļļa, 120x160. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Līga Purmale. „Dārzs 2“. 2015. audekls/eļļa, 120x180. FOTO Māris Brancis.

„Kāds liels gleznotājs man kādreiz stāstīja par dziļumu gleznā, par telpu un trešo dimensiju, ko mākslinieks rada uz audekla. Un piebilda: ja māksliniekam izdodas uzgleznot gaismu, tad var runāt arī par gleznas ceturto dimensiju. Tieši tā man vienmēr ir šķitusi būtiskākā Līgas Purmales glezniecībā,“ lasāms galerijas Daugava mājas lapā, iepazīstinot ar Līgas Purmales jaunāko gleznu izstādi Kas dārzā?, kas tur skatāma līdz 17. martam.

Patiesi, kopš agrīnas jaunības Līga Purmale pūlējusies ar eļļas krāsām uzlikt uz audekla gaismu, lai ko arī attēlotu – zaļu lapotni, savu seju, dejotāju krāšņos, plandošos, sarkanos brunčos, ganāmpulku miglā vai krūmu puduri vakara stundā. Gaisma izceļ formu, citkārt noslēpj materialitāti, atklāj krāsu intensitāti vai maigumu.

Arī jaunā izstāde runā ar gaismu, it kā nebūtu nekā cita, ko attēlot. Pēc nosaukumiem ir tikai divas tēmas – dārzs, kas atklājas ziedu, ogu un ainavu atainojumos, un dīķis –, kas iemūžinātas astoņos audeklos. Visi ir jauni darbi, kas tapuši kopš iepriekšējās personālizstādes Daugavā 2015. gadā. Visai iespējams, ka šajos divarpus gados vairāk nav arī uzgleznots – Līga Purmale strādā ļoti lēni, rūpīgi, nelielām otiņām, kādēļ nav redzami to atstātās pēdas, bet audekli lieli. Faktūras, kā tas ir daudzu gleznotāju daiļradē, mākslinieci neinteresē. Var pat teikt, ka viņas redzeslokā nav uz audekla atstātie biezie krāsu slāņi vai čupas, kas dod zināmus efektus vai noskaņas gleznas uztverē. Līga Purmale glezno gludi, neļaujot vienai krāsai, vienam tonim aizēnot otru. Šī izstāde izceļas ar to, ka krāsu toņu daudzveidība ir ārkārtīgi bagātīga. Īpaši tas atklājas visos trīs dīķu atainojumos.

Tie arī saturiskā nozīmē ir daudzslāņaini. Ūdens virsmā atspoguļojas gan debesis, gan tuvīnākas un tālākas ēnas, katra iezīmēdamās ar savu krāstoni, var just, ka dīķa dibens dod vēl kādu dimensiju, bet tajā pat laikā pa ūdenstilpnes virsmu iezīmējas augu lapas un ziedi.

Kas ir ieraugāmais? Īstenība, šķitums, ilūzija? Viss sajaucas vienā veselumā, kur nekas nav atšķirams. Gandrīz kā Pilātam gribas vaicāt: Kur ir patiesība?

Skaidrs ir viens – Līga Purmale ir viena no mūsdienu ievērojamākajām gleznotājām, kas emocionāli uztver pasauli un to tādu arī rāda skatītājam, gūstot nedalītu atzinību kā no cilvēkiem, kuri meklē mākslā pozitīvu lādiņu, tā no kritiķiem, kuri vienlaikus ir arī laikmetīgās mākslas interpreti.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“