Trimdas bērnu bērni un mazbērni Latvijā (26)

Filips Kļaviņš. FOTO Astrīda Jansone.

Šodien ir jau 23. oktobris, un laiks ir stipri līdzīgs visam šīs Latvijas laikam. Tas ir vēss un diezgan drēgns. Mana tikšanās šodien sarunāta ar labu jaunības dienu paziņu Dr. Jāņa un Minjonas Kļaviņu jaunāko dēlu Filipu Kļaviņu. Viņa vecāki vairākus gadus vēl pirms Filipa piedzimšanas dzīvoja tajā pašā pilsētā kurā savu jaunību pavadīju es. Arī viņi latviešu sabiebrībā bija ļoti aktīvi, it sevišķi tas sakāms par Filipa tēti Dr. Jāni Kļaviņu. Viņš bija izglītojies ne tikai medicīnā, bet arī mūzikā un biezi visu trimdas sabiedrību iepriecināja ar savu brīnišķīgo bass baritonu. Arī citādi viņš sabiedrībā bija atsaucīgs un darbīgs. Filips ģimenē gan ieradās tikai tad, kad no Klīvlandes jau bija pārcēlušies.

Filips atnāk pie manis ar pārsteidzošu dāvanu – lielu, skaistu grāmatu par savu tēti Jānis V. Kļaviņš zinātnē, mūzikā, dzīvē. Arī fotogrāfija uz tās man ir pazīstama, jo to mēs jau diezgan bieži bijām lietojuši uz dažādām sarīkojumu programmām, kurās viņš bija piedalījies Klīvlandē. Par dāvanu esmu ļoti priecīga un pēc īsa paskaidrojuma Filips sāk savu stāstu:

„Tētis ir no Rugāju pagasta Balvu rajonā. Pirms Otrā pasaules kara viņa tēvs tur bija pagasta vecākais. Laikā, kad bēga no komunistiem, viņa vecākais brālis Mārtiņš nonāca Francijā, bet jaunākais Paulis Kļaviņš Vācijā. Tas ir tas Kļaviņš, kurs bija saistīts ar organizāciju Gaismas Akcija. Viņam ir liela ģimene.

Mana mamma uzauga Vītrupē, Limbažu rajonā, un viņas tēvs bija dzejnieks Hugo Krūmiņš. Mamma tēti satika Ventorfā – nometnē.“

(Te man jāpaskaidro, ka Ventorfa bija tā caurlaides nometne, no kuras bēgļi izbrauca no Vācijas uz dažādām mītnes zemēm. Tur tika nokārtoti pēdējie dokumenti, kas izlaida bēgli no Vācijas uz kādu citu zemi. Par piemēru mūsu ģimene pirmo reizi tur nokļuva, kad kārtoja dokumentus uz Austrāliju. Vairs neatceros, kāda iemesla dēļ mūs tur beigās nepieņēma un aizsūtīja atpakaļ uz parastu bēgļu nometni. Laikam, ka bijām par daudz ģimenes locekļu, kas bija atkarīgi n viena vai divu cilvēku spējas nopelnīt pārējiem iztiku. Otro reizi tur bijām pēc tam, kad Amerikas Luterāņu Labdarības Fonds bija mums iedevis galvojumu).

Tālāk atkal stāsta Filips: „Tētis tur kādu laiku strādāja kā ārsts un no turienes aizbrauca uz Vestvirdžīniju. Tur tētis sākumā strādāja slimnīcā kā sanitārs, lai gan viņam jau bija ārsta izglītība. Viņš bija izglītojies arī mūzikā. Bet Amerikā iebraukušiem ārstiem kaut kādi kursi ir jāizņem, lai dabūtu atļauju strādāt kā ārsts. Vestvirdzīnijā viņi nodzīvoja apmēram vienu gadu, un tur piedzima mana vecākā māsa. No turienes viņi pārcēlās uz Klīvlandi, kur piedzima mana otrā māsa un vecākais brālis. Biežā pārcelšanās bija tēva darba iespējas, un no Klīvlandes ģimene pārcēlās uz Ziemeļkarolīnu, kur viņam bija laba iespēja kļūt par profesoru. Tur universitāte atrodas vienā mazpilsētā un tur 1961. gadā piedzimu es, tādēļ manas pirmās atmiņas ir no Ziemeļkarolīnas, jo tur es piedzīvoju savu 5. dzimšanas dienu.

Tad mēs pārcēlāmies uz Ņujorku, kur tētis strādāja pie Kolumbijas Universitātes. Tur mēs dzīvojām vienā no Ņujorkas priekšpilsētām Skārsdeilē. Tur es uzaugu, un mani vecāki tur dzīvo vēl joprojām. Tā bija ļoti jauka pilsētiņa, un mana bērnība bija brīnišķīga. Tur es varēju uz skolu iet kājām, un tā bija arī ļoti laba skola. Mani vecāki bija aktīvi Ņujorkas latviešu sabiedrībā, un man noteikti bija jāiet latviešu skolā. Bet es neteikšu, ka es to darīju ar lielu sajūsmu, jo man likās, ka daudz labāk būtu bijis pavadīt to laiku ar amerikāņu draugiem. Es nepiedalījos arī tautas dejās vai korī, bet vecāki pastāvēja uz to, ka man jāiemācās Latvijas vēsture, jāiemācās valoda un viss par Latviju, jo tētis vienmēr bija pārliecināts, ka Latvija kādreiz atkal būs brīva.

Latviešu draugi man radās koledžas laikā, tā bija Bostonas tuvumā, un arī tur bija daudz latviešu studenti. Koledžu es pabeidzu ar grādu divās fakultātēs – vēsturē un angļu valodā. Pēc tam pa taisno uz Duke Law School atpakaļ uz Ziemeļkarolīnu. Man patika rakstīt, man patika lasīt, patika pētīt, patika analīzes un tad likās dabiski iet uz tieslietu izglītību. Tā ir trīsgadu programma, un tur es dabūju savu džeidī grādu. Tas ir juris doktorgrāds, ko saņem tie, kas Amerikā pabeidz Law School. Tad es strādāju lielos advokātu birojos Ņujorkā un man ļoti patika. Savu pirmo darbu es dabūju pie viena latviešu advokāta pa vasaras brīvlaiku. Īstenībā viņš man palīdzēja vairāk kā es viņam, jo es viņam visu laiku staigāju līdzi un skatījos ko un kā viņš dara. Tā es iemācījos ļoti daudz.

Tie pirmie darbi bija ļoti prasīgi, un bija jāievēro stingra disciplīna. Es skolu pabeidzu un sāku strādāt 1986. gadā. Tie bija prezidenta Rēgana gadi ar lielu ekonomikas uzplaukumu. Jauniem juristiem lielās firmās bija daudz un grūti jāstrādā. Tu domā sešos vakarā iesi mājās, un nāk jauns uzdevums, kas tajā vakarā jādabū gatavs, un tu sēdi un dari. Es negribētu to darīt visu mūžu, bet kā treniņš tas bija ļoti vērtīgs, jo iemācīja mums darba tikumu un iedeva pieredzi. Tādēļ es domāju, ka tā latvietība ir tāds blakus faktors manā dzīvē, un es nekad nedomāju, ka tās apvienosies. Pirmo reizi es atbraucu uz Latviju 1986. gadā pēc skolas beigšanas. Es braucu kopā ar mammu, manu brāli un onkuli. Divas nedēļas tikai kā tūrists. Viņi domāja, ka ātrāk braukt būtu bijis riskanti, bet tad mana māsa bija te bijusi jau 1985. gadā, uz saukto Brīvības kuģi, kas te 1985. gada jūlijā apbraukāja Baltijas valstu krastus. Viņa pēc tam atbrauca uz Latviju, un, kopš viņai nekas nenotika, arī mums vairs nebija jābaidās. Viņa bija tā pirmā drosmīgā.

Mēs palikām viesnīcā Latvija, un tur savās istabās runājām diezgan atklāti par dzintara krellēm, Latvijas naudu un citām dāvanām, ko mums radi atnesa un tāpat par to, kas Latvijā notiek. Prom mēs no Rīgas braucām uz Tallinu ar autobusu un ar prāmi no turienes uz Helsinkiem. Tallinā mums visas somas lika atvērt un pamatīgi pārmeklēja, atrada to Latvijas naudu un dzintarus, ko visu arī atņēma. Tad aizveda uz atsevišķām telpām, lika izģērbties un fotografēja apakšbiksēs. Prasīja, ko kurš radinieks mums ir iedevis, un kas vēl mums jau bez atrastā ir iedots. Ja mēs neatzīšoties, draudēja mums ar to, ka nokavēsim prāmi un netiksim mājās. Galu galā palaida, un mēs tikām arī mājās. Man bija vienā plastikas maisiņā smiltis no Vitrupes Jūrmalas, kur bija uzaugusi mamma. Saprotams, ka atņēma arī tās. Bet man vēl no Vitrupes bija mazs zariņš no koka, kas bija atvests no Černobiļas, to atstāja. Es arī nezinu, vai viņš to neredzēja, vai tas viņam bija vienaldzīgs, to viņš nepaņēma. To es vedu tētim, lai viņš laboratorijā pārbauda, vai tur vēl ir kaut kas no radiācijas, bet tur nekā tāda nebija.

Man tas bija saviļņojošs piedzīvojums. Es redzēju zemi, par kuru mani vecāki bija runājuši, uzaugot sarakstījās. Vectēva brālis bija īpaši aizkustinošs, tas man atstāja tādu lielu personīgu iespaidu. Kad mēs tur pa laukiem braukājām, man vienmēr raudiens nāca. Tur tu redzi siena gubiņas, tur novāktu rudzu lauku, Rīgā ielu nosaukumi divās valodās, citas zīmes tikai krievu. 1989. gadā, kad es braucu otro reizi, tas jau bija tādā citādā gaisotnē. Es atceros, ka pazinu Pēteri Jurjānu arī no Klīvlandes, viņš arī bija iekļuvis kādā delegācijā no Amerikas Latviešu apvienības, kas bija aicināti braukt uz Latviju un veidot nopietnus biznesa sakarus ar Latviju. Latvijā bija pavisam cita atmosfēra. Cilvēki bija ar optimismu. Es biju viens no 21; tur bija Jānis Rīsbergs, Vilis Vītols, Ēvalds Butners, Uldis Kariņš un citi. Tas pārvērta manu skatienu uz Latviju, jo es satikos ar juristiem, un Valdis Birkavs uz mani atstāja labu iespaidu. Viņš mani mēģināja iesaistīt vairāk un mani mudināja atbraukt uz Latviju un pastrādāju universitātē. Viņš bija docents un gribēja, lai es studentiem pastāstu, kā lietas notiek Amerikā. Es aizbraucu atpakaļ uz Ameriku un sarunāju ar savu darba vietu, ka viņi dos man leave of absence uz gadu (prombūtne). Es vēl teicu, ka iemācīšos krievu valodu, un tas palīdzes mūsu firmai starptautiskos sakaros, un to viņi man labprāt piešķīra.

Tā 1990. gadā es atkal biju Latvijā un es domāju, ka divus semestrus lasīšu lekcijas universitātē, tad braukšu atpakaļ uz Ameriku un turpināšu savu karjeru. Es šeit biju barikāžu laikā, biju uz barikādēm, kas noteikti nostiprināja manu mīlestību uz Latviju. Tai vasarā es aizbraucu uz Ņujorku, lai pārdomātu, ko darīt. Es nebiju Latvijā, kad bija maija deklarācija, un es nebiju Latvijā, ka tā atguva neatkarību pilnībā, bet augustā es atlidoju atpakaļ un tad es satiku Raimondu Slaidiņu no Sanfarncisko. Viņš man kļuva par firmas partneri. Es viņu satiku ārlietu ministrija, kur viņš strādāja par padomnieku ministram Jānim Jurkānam. Es viņam pievienojos, jo tur bija ļoti daudz delegāciju. Tās no visādām valstīm brauca atzīt Latvijas neatkarību, kur mēs strādājām kā tulki tikšanās laikā un skrējām apkārt pa dažādām juristu darīšanām. Mēs šiverējāmies Latvijas neatkarības darīšanās. Bija ļoti interesanti ar visu to tikt galā. Amerikas valdība zināja, ka te kāds Amerikas jurists grozās pa Latviju, viņi tūlīt prasīja, lai es palīdzu izkārtot lietas Amerikas vēstniecībā ar viņu nomas līgumu. Bet otra puse no šī nomas līguma bija ārlietu ministrija, un tas tad bija interešu konflikts. Man bija jāizlemj, vai strādāt Amerikas vēstniecībā, vai Latvijas ārlietu ministrijā. Man atkal padomu deva Valdis Birkavs, kurš mudināja mani iet privātā praksē, jo tur darba man būšot bezgala daudz.

Tā es arī izlēmu un sāku darbu Latvijā kā privāts advokāts ar Amerikas vēstniecības nomas līgumu. Es nekad neatbraucu uz Latviju ar tādu domu, ka es te pārvācos. Man vienmēr bija tāda doma, ka es te būšu kādu pusgadu, varbūt gadu. Man likās, ka saknes man ir Ņujorkā, bet pēc kādiem trim, četriem gadiem es apjēdzu, ka man atpakaļ uz Ņujorku nemaz vairs negribas. Nebija apzināta doma, ka es te pārceļos; es vienkārši te paliku. 1992. gadā es ar Raimondu nodibinājām savu firmu, un tajā pašā gadā apprecējos ar pazīstamu latviešu aktrisi.

Vairāk viņš man neko par savu kundzi nestāsta, bet vēlāk es Google portālā atklāju mazliet vairāk informācijas, kas tur ielikta 2012. gada 28. novembrī, kad viņa saņēma gada aktrises apbalvojumu: „Saņemot Gada aktrises balvu „Spēlmaņu nakts“ ceremonijā, Jaunā Rīgas teātra aktrise Elita Kļaviņa spožajā tērpā mirdzēja gluži kā Holivudas dīva. Bet, nododoties labdarībai, daiļā aktrise apliecina, ka ir ne tikai ārēji skaista, bet arī cilvēks ar labu un gaišu sirdi. Elita Kļaviņa Gada balvu saņēma par Alīdes Trū lomu izrādē „Muša“. Viņa arī pazīstama no vairākām kinofilmām. Viņa 1991. gada filmā „Mērnieku laiki“ laiki atveidoja Lienu, tēloja Aiju 2006. gada filmā „Tumšie brieži“, bet viena no spilgtākajām viņas kinolomām bija Elza 2007. gada filmā „Rīgas sargi“.

Tālāk atkal Filipa stāsts.

„Tagad man ir trīs bērni – vecākā ir meita un pēc tam man ir divi dēli. Tagad visi dzīvo Latvijā un katru gadu mēs ar ģimeni reizi vai divas aizbraucam uz Ņujorku un paciemojamies ar saviem vecākiem, ar brāli un māsām. Vecāki gan pie mums nebrauc, jo tētim veselība to vairs neatļauj. Maniem bērniem arī ļoti patīk Latvija, un es domāju, ka viņi savas dzīves arī saistīs ar Latviju. Arī man Latvijā ļoti patīk, lai gan es esmu pilsētas cilvēks, man patīk tā burzma, bet nedēļas nogalēs patīk arī izbraukt dabā. It sevišķi tagad, ja ņem vērā visu, kas notiek pasaulē, Latvija liekas īstā vieta, kur dzīvot. Protams, es esmu laimīgs, ka man ir tāds darbs kā man ir, un ka es varu dzīvot tā kā man patīk.

Sākums bija gan diezgan grūts, bet bija patīkamāk darīt to priekš sevis paša, kā priekš kāda cita. Tagad mūsu birojā ir 44 juristi un kādi 15 citi administrācijas darbinieki. Mūsu varētu būt lielākais advokātu birojs Latvijā, un tikai vēl viens varētu mums kaut cik līdzināties. Mums ir labas attiecības ar viņiem, un mēs vajadzības gadījumos viens otram sūtam klientus, mēs ļoti labi sadarbojamies interešu konfliktu gadījumos, kad klienti jāsūta prom. Paldies Dievam, man ir labi gājis. Sieva strādā Rīgas Jaunajā teātrī un ir strādājusi jau ilgi. Vienā lugā viņa kādreiz spēlēja meitu, tagad viņa spēlē māti. Bērniem esam varējuši nodrošināt skolas, kas arī ir liels plus Latvijā, ka te skolas nav pārāk dārgas. Bērniem vienmēr ir pieejamas mākslas skolas, sporti, dažādas nodarbības un pulciņi. Latvijā viss ir pieejams un pie tam augstā līmenī. Mēs dzīvojam centrā dzīvoklī, no kurienes viņi visur var aiziet kājām vai aizbraukt ar publisko transportu. Amerikā tas nav iespējams, jo maksātu ļoti dārgi, nav arī pieejams.

Žēl, ka mums neiet tik labi, kā varētu iet, bet mēs vēl neesam iemācījušies tā īsti vadīt savu valsti, bet es noteikti redzu, ka mēs ļoti daudz esam izdarījusī, kopš atguvām neatkarību. Mums daudz nevajadzētu sūdzēties, jo mums iet daudz labāk kā divām trešdaļām cilvēkiem pasaulē. Diemžēl savtīgie vai bijušie KGB cilvēki vai agrākie funkcionāri daudz vietās vēl ir pie teikšanas. Tomēr vēlētāji uz viņiem bieži vēl iekrīt. Diemžēl arī oligarhi daudz vietās iekundzējās un nosūca valsts līdzekļus, un tas notika saskaņā ar tā laika likumiem. Šodien mums tomēr ir jāpriecājas par to, ko esam sasnieguši. Tagad tikai jācīnās, lai mēs samazinātu to lielo nevienlīdzību, lai starpība starp bagātajiem un nabagiem nebūtu tik liela.

Mana meita pašlaik mācās Ņujorkā, jo tur it ļoti izdevīga liberal arts izglītība. Viņa saka, ka pieredze ir interesanta, bet dzīvot viņa grib Latvijā. Vecākajam dēlam ļoti interesē arhitektūra, bet jaunākais vēl nav izšķīries par savu profesiju. Es pats varbūt te nejustos tik labi, ja man nebūtu tik labas iespējas braukt uz Ņujorku pie vecākiem un māsām un brāļa ģimenes. Paldies Dievam, es to varu atļauties, jo viņi man ļoti pietrūktu. Mana meita tur dzīvo universitātē, bet pie vecvecākiem var aizbraukt diezgan bieži, jo tur pa divām stundām var tikt ar vilcienu. Manas māsas un brālis Latvijā nedzīvo, jo jau Atmodas laikā bija nodibinājuši savas ģimenes, un tad vairs tas nebija tik viegli, jo otras pusītes ir amerikāņu. Arī mājas jau bija iegādātas.

Man Ņujorkā pat mašīna nebija iegādāta, jo tās tur nav kur novietot. Tā man nebija daudz materiālu lietu, ko Amerikā atstāt, un pārcelšanās uz Latviju iznāca viegla un nesarežģīta. Gandrīz kā netīšām.

Mēs ar Raimondu visu šo laiku esam strādājuši tā savu darbu kā piemēru. Vienmēr mēģinām ievērot klientu ētiku, negribam pārstāvēt klientus, kas mums pašiem ir nepieņemami un visus šos gadus to līniju esam noturējuši, un es domāju, ka pamazām lietas uzlabojas visur, mēs kļūstam daudz cilvēcīgāki. Man liekas, ka mēs arī uz ceļiem esam jau daudz pieklājīgāki un šad, tad viens otru palaižam. Mēs savā biroja visvairāk nodarbojamies ar ārvalstu ieguldītājiem, kas nāk uz Latviju. Tur ir vācieši, zviedri, ir arī no Anglijas un pat Amerikas. Mums bija Coka cola, Kellogs un daudz citu. Tagad es esmu vairāk vadošais partneris un ar individuāliem klientiem tik daudz vairs nenodarbojos. Mūsu birojs tagad ir tik liels, ka man vairāk jārūpējas par biroja lietām. Mums tie klienti tagad ir no visām malām. Tagad aktivizējušies ir atkal nekustamie īpašumi. Viena grupa mums tagad strādā arī pie strīdiem un tiesāšanos, agrāk mums nelikās, ka tur varēs dabūt taisnību. Man liekas, ka tagad taisnība var kādreiz uzvarēt. Patiesībā mēs strādājam ar daudz un dažādām lietām, un mūsu juristi ar laiku mēģina specializēties.“

Nu jau intervijā esam pie beigām, un Filips man vēl piemin, ka viņa birojā ir vēl trīs ārzemēs dzimuši juristi. Ceru sarunāt tikšanos arī ar viņiem. Ar to arī šķiramies, bet pēc tam es vēl paskatos, ko par Filipu Kļaviņu saka Google portāls. Tur bez lielas meklēšanas angļu valodā atrodu tiešām interesantu paragrāfu, kas ātrā tulkojumā izklausās šādi: „2017. gada 1  jūnijā speciālā apbalvojuma ceremonijā, kas notika Varšavā, Filips Kļaviņš tika nosaukts par „Market Maker of Latvia“ – Latvijas Tirgus veidotājs. Tas ir speciāls mūža sasnieguma apbalvojums, kas tika pasniegts vadošam advokātam, kā to atzinuši viņa laikabiedri par galveno lomu cilvēkam, kas radījis un attīstījis valsts juridisko tirgu.“

Atkal esmu iepazinusies ar vienu no pazīstamiem un fantastiskiem trimdas bērnu bērnu un priecājos, ka viņš ir tikpat fantastisks kā viņā vecāki bija savā laikā.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“