Mazā cilvēka līgums ar Dievu

Līdz gandrīz piecu gadu vecumam biju mūsu ģimenē vienīgais bērns un jutos kā maza princese. Dažreiz apskaudu savus spēļu biedrus, kuriem bija māsas un brāļi, un šad un tad apjautājos vecākiem, vai arī mēs nevarētu iegādāties man māsu vai brāli.

Un tad, kaut kas nebija kārtībā – māte bija pazudusi; uz manu jautājumu, kur ir māte, tēvs tik atbildēja, ka būs jau drīz mājās.

Un patiesi, jau nākamajā dienā piebrauca pajūgs, un māte izkāpa no ratiem ar brēcošu bunduli rokās.

Tēvs mani pasauca sāņus un teica: Tas ir Tavs mazais brālītis, un arī Tev par viņu ir jārūpējas.

Tūlīt, aizskrēju un paziņoju saviem spēļu draugiem, ka man arī ir brālis. Bet viss nebija tik rožaini, kā to biju sagaidījusi. Brālis raudāja dienu un nakti, un pēc brauciena pie ārsta māte staigāja ar saraudātām acīm. Noklausījos lielo sarunas, ka ar steigu brālis jānokrusta, jo Dievs viņu paņems pie sevis. Kā vēlāk uzzināju, brālim bija vidusauss iekaisums, kas tajos gados (bez antibiotikām) bija dzīvību apdraudošs.

Tā novembra sākumā notika kristību diena. Sabrauca kristībnieki un mācītājs kopā ar ārstu. Viss, ko dzirdēju lielos runājam bija, ka Dievs jau paņems brāli pie sevis. Tas nu man nebija pa prātam un nolēmu, ka man kaut kas ir jādara un brālis jāglābj.

Izgāju pagalmā, un kā jau vēlā rudenī līņājošs laiks, un zeme visa dubļaina. Netālu no mājas bija dziļš grāvis pilns ar dubļainu ūdeni, un tēvs mani bija brīdinājis neiet tam klāt.

Stāvēju pie šī grāvja un slēdzu savu pirmo līgumu ar Dievu. Es teicu: Mīļo Dieviņ, redzi to grāvi, es lēkšu tam pāri. Ja es pārlēkšu, tad brālītis paliek ar mums, bet ja es iekrītu grāvī, tad Tu vari dabūt mūs abus Tavā valstībā.

Vispirms izmeklēju to šaurāko vietu, ieskrējos un lēcu. Pārlēcu un nokritu garšļaukus ar seju dubļos. Bet brālis glābts, un laimes mirklis man bija tāds, ko vācu rakstnieka Gētes Fausts meklēja visu mūžu.

Piecēlos, un – gadījumā, ja Dievs nebija pamanījis, pārlēcu vēlreiz.

Iegāju mājā un dabūju bārienu par dubļainajām drēbēm. Neviens man neprasīja, kāpēc; mani nomazgāja un apģērba tīrās drēbēs.

Iegāju lielajā istabā, tā bija tukša, jo visi bija izgājuši ārā izvadīt projām braucējus ciemiņus. Istaba bija silta, jo tajos laikos lauku mājās vidus mūra sienas apsildīja ar malkas krāsniņu. Mūsu lielajā istabā šajā mūra sienā bija mazi ierīši, kuros bija patīkami sēdēt.

Uz mielasta galda bija vēl neapēstie ēdieni un neizdzertas vīna glāzes. Apstaigāju galdu un, tāpat kā biju redzējusi lielos darot, pacēlu katru glāzi uz brāļa veselību un izdzēru. Pēc tam iesēdos ierīti, un vārda pilnā nozīmē nolūzu... Tēvs man vēlāk stāstīja, ka māte esot kliegusi – viens bērns uz miršanu, otrs jau pagalam.

Brālis jau nākamajās divās nedēļās izveseļojās; – brīnums bija noticis.

Pienāca Ziemsvētki, un mūsu ģimene devās uz baznīcu. Satīta segās, sēdēju kamanās un klausījos pie pajūgiem piekarināto zvaniņu skaņās. Zeme un koki klāti ar balto sniegu. Ieejot baznīcā, mūs sveica liela egle, greznota baltām, degošām svecītēm.

Dievkalpojums tajos laikos ilga kādas divas stundas. Izdomājos visādas domas, bet šad un tad, klausoties mācītāja teikto, sapratu, ka Dievs visu savu laiku ziedo, rūpēdamies par mums.

Mana tēva atstāstījums – tieši tanī brīdī, kad mācītājs ir skaitījis kluso lūgšanu, es savā skaļā balsī, kas atskanējusi pa visu baznīcu, esot teikusi: Nabaga Dieviņš! Viņam ir jāgādā par mums visiem, un Viņam pat nav laika parūpēties par savu Dēlu. Mūsu brālītis jau ir pietiekoši liels un var jau gulēt gultā, un brālīša groziņu iedosim Jēzum, lai viņam nav jāguļ silītē.

Baznīcā ir iestājies liels klusums.

Ziemsvētku pārdomas – cik skaista un patiesa ir mazā cilvēka izpratne un attiecības ar Dievu.

Ecāmamma
Laikrakstam „Latvietis“