Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Latvija un latvieši mūsdienu pasaulē“

Valda Zatlera uzruna Sidnejas Latviešu namā

Laikraksts Latvietis Nr. 487, 2017. g. 15. dec.
Valdis Zatlers -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Latvijas bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers un Sidnejas Latviešu biedrības priekšsēdis Jānis Čečiņš. FOTO Ojārs Greste.

Latvijas valsts 99 gadu dibināšanas atceres aktā Sidnejas Latviešu namā, 2017. gada 18. novembrī.

Labvakar, latvieši!

Cienītās dāmas, godātie kungi!

Vispirms es gribu pateikt paldies jums visiem par to, ka aicinājāt mani uzrunāt šodien jūs Latvijas Valsts svētkos. Liels paldies tiem visiem, kas organizēja šo pasākumu. Liels paldies katram no jums par to visu, ko jūs esat darījuši Latvijas valsts un latviešu tautas labā. Paldies nevar būt nekad par maz. Mums jāmāk novērtēt vienam otru.

Ja mēs padomājam par Latvijas likteni šajos 99 gados, tas ir bijis dažāds, bet ir sācies 100. gads, kad ir jāpārdomā pēdējo desmit gadu notikumi, kā ir gājis Latvijas atjaunotai valstij, un jānosprauž mērķi nākošai simtgadei. Mums ir laiks tieši viens gads.

Bieži mēs izsakāmies diezgan nepārliecinoši vai pat nievājoši par savu valsti; valsts nav darījusi tā kā vajadzētu, valsts nav sasniegusi to, ko vajadzētu, brīžiem valsts ir kaut kur tālu no mums. Un pirms braucu pie jums uz Austrāliju, es sāku pārdomāt, ko tad Latvijas valsts ir izdarījusi pēdējos trīsdesmit gados, un cik daudz mums ir bijušas kļūdas. Un sev par patīkamu pārsteigumu atklāju, ka būtiskos jautājumos, būtiskās izvēlēs Latvijas valsts nav izdarījusi nevienu kļūdu. It kā pārsteigums, bet padomāsim.

Pats lēmums atjaunot Latvijas valsti – noteikti nav kļūda. Mēs tagad baudām šī lēmuma rezultātus arī šeit, Austrālijā. Lēmums pieņemt principu, ka Latvijas valsts nekad nav pazudusi, tātad nepārtrauktības princips, arī pilsonības jautājumā, ka neviens cilvēks piecdesmit okupācijas gados nav ieguvis Latvijas pilsonību un nav zaudējis Latvijas pilsonību, bija ļoti gudrs lēmums. Tas atļāva mums atjaunot pilsoņu kopumu un atļāva sakārtot arī īpašuma jautājumus, kurus daudzas valstis nav izdarījušas. Mums tas prasīja desmit gadus, bet mēs to esam izdarījuši. Šobrīd Latvijas valstī nav neviena īpašuma, kuram būtu divi īpašnieki.

Viss ir skaidrs, bet to mēs izdarījām, tikai pateicoties pareizam lēmumam par pilsonību. Tas, ka mēs skaidri pateicām, ka visi var iegūt Latvijas pilsonību, bet tikai tā jāpieprasa, arī bija pareizs solis, jo atļāvām to darīt katram cilvēkam pašam, nevis dalījām pilsonību kādām noteiktām grupām, vienkārši nepajautājot, vai viņš vēlas, vai nē. Arī tas bija pareizs lēmums.

Un tad viens 1996. gada lēmums, pat reforma – pensiju sistēmas izveidošana, kurai pamatus lika Riteņa kungs. Varbūt kāds no jums viņu atceras? Tobrīd, teikšu gan atklāti, tas nebija viegli, neviens nesaprata, ko Riteņa kungs dara, bet šobrīd mēs redzam, ka esam vismaz pusceļa uz to, ka valsts pensiju sistēma ir skaidra, prognozējama un ilgtermiņa.

Sekoja arī pārējie lēmumi. Viens no svarīgākajiem bija panākt Krievijas armijas izvešanu, un tas tika izdarīts. Es nespēju iedomāties, kas šodien notiktu Latvijā, ja tur būtu Krievijas armijas bāzes. Visu laiku mums būtu jāuztraucas par to, vai neatkārtosies 1939.-1940. gads.

Tālāk lēmumi iestāties Eiropas Savienībā; noteikti – pareizs lēmums. Mēs šobrīd redzam, ka Latvija ir ieguvusi neatkarību ekonomikā. Es minēšu tikai divus skaitļus: 1997. gadā Latvijas ārējā tirdzniecībā 70% tirdzniecības bija ar Krieviju, tas ir 20 gadus atpakaļ. Man grūti bija pat noticēt tam ciparam, ko es ieraudzīju šogad – 7%. Tas nozīmē to, ka mēs esam ekonomiski neatkarīgi. Pamazām sāk pazust Latvijā tās sajūtas, kas man ļoti nekad nepatika, – ka mūsu labklājība ir atkarīga no mūsu attiecībām ar Krieviju. Tā tas nav. Mēs esam kļuvuši patstāvīgi. Varbūt pirmo reizi šo trīsdesmit gadu laikā.

Ja mēs runājam par iestāšanos NATO, mēs redzam, ka tas ir bijis pareizs lēmums, jo kad sākās Krievijas – Ukrainas karš, mēs skaidri sapratām, ka arī mēs esam apdraudēti. Un šobrīd iespēja, ka Krievija varētu militāri uzbrukt Latvijai, ir praktiski nulle, pateicoties tam, ka uz mūsu zemes ir 28 NATO valstu karavīri. Tātad, arī šis lēmums bija tālredzīgs, ļoti tālredzīgs.

Es domāju, ka arī eiro ieviešana šobrīd parāda, ka tas bija pareizs solis. Mums ļoti patika Latvijas pieclatnieks ar ozolu, mēs lepojāmies ar savu naudu. Man arī viņa ļoti patika; tik žēl bija domāt, ka tā vairs netiks mūsu maciņos likta, lai samaksātu kādu rēķinu veikalā. Bet tajā pašā laikā, ja paskatāmies uz otru pusi, divu eiro monēta nes mūsu Mildu; faktiski to Mildu, kas bija Latvijas simbols, to Mildu, ko jūs nēsājāt līdzi savās ceļa somās, to Mildu, ar ko es spēlējos, kad biju bērns, uz kuras virsū bija rakstīts: Latvijas Republika. Tātad, mēs esam panākuši, ka mūsu Milda ir Eiropas nauda, un tas kompensē to pieclatnieka zudumu. Un ja pat cilvēki, pat politiķi teica, ka mums tas nav vajadzīgs, un atbalstīja eiro tikai kādu 35%, divu, trīs mēnešu laikā viss mainījās. Un šobrīd neviens nerunā, ka tā būtu bijusi kļūda.

2004. gada skolu reforma – drosmīgs solis; krievu skolās pieņem programmas, ka 60% no mācībām jābūt latviešu valodā. Ļoti drosmīgs, jo tajā brīdī nebija jau skolotāju, kuri runāja latviešu valodā un varētu šos bērnus mācīt. Tagad mēs redzam, ka lielākā puse no šo skolu skolotājiem ir latvieši vai arī cilvēki, kas runā skaidrā latviešu valodā un spēj mācīt bērnus. Un šobrīd, kad mēs redzam mēģinājumu pāriet uz vidusskolu latviešu valodā, par eksāmeniem latviešu valodā nemaz nerunājot – nekāda pretestība, tad arī vidusskolā pretestība ir ļoti minimāla. Tas nozīmē, ka mēs tajā 2004. gadā spērām ļoti drosmīgu, ļoti pareizu soli. Un es teikšu pat vēl vairāk – mēs tos spērām desmit gadus pirms igauņiem. Un tā ir mūsu otrā sāpe, ka viss Igaunijā ir labāk nekā mums. Nē, šo mēs izdarījām 10 gadus pirms igauņiem, un igauņi tad prasīja mums, kā to izdarīt.

Tā es varētu runāt vēl un vēl. Arī pēdējais formālais mērķis – pievienošanās OSCD – šai ekonomiskai organizācijai, tas ir pasaules spēcīgāko ekonomikas elites klubs; Latvija ir tā dalībvalsts. Daži nesaprata, kāpēc tas ir vajadzīgs, ka tas to pierāda, ka mēs nekad nebūdami ne G7, ne G20, esam tomēr vienā G40, un tas ir pašapziņas jautājums, kas parāda, ka mēs šobrīd esam neatkarīgi, mēs spējam lemt likteni savā valstī.

Tas ir prasījis vairāk nekā 20 gadus, tiesa; tas ir prasījis arī katra cilvēka ieguldījumu. Vai mums ir bijušas kļūdas? Jā, ir bijušas kļūdas. Ļoti daudzas, kas saistās ar valsts pārvaldi, ar mūsu palīdzību gan slimību gadījumos, gan arī mūsu nespēju izveidot tādu izglītības sistēmu, kas nākotnē būtu modernākā pasaulē.

Kļūda bija arī nepiešķirt jaundzimušajiem bērniem Latvijas pilsonību. Ja mēs drusku savā tādā fanātismā, ka jaunais bērns, kas tikko piedzimis mūsu brīvajā Latvijā varētu kļūt par nelojālu pilsoni, pazaudējām savu realitātes sajūtu, jo realitāte, manuprāt, ir otrādāk. Cilvēkam katram ir dzimtene, un viņš būs apvainots uz savu dzimteni, kad viņš uzzinās 16 gadu vecumā, ka viņš šeit nav vietējais. To kļūdu var labot, bet, kā redzam, pēdējais prezidenta Vējoņa mēģinājums to labot, neguva Saeimas atbalstu, neskatoties uz to, ka 70% cilvēku teica: jā, tas ir jādara. Jo okupācijas sekas šobrīd – 250 000 tūkstoši cilvēku, kurus mēs saucam par nepilsoņiem, kuri faktiski ir neesošas valsts – Padomju savienības – pilsoņi. Un es pateikšu – kāpēc. Ja viņiem bija iespēja izvēlēties Latvijas pilsonību, to viņi nedarīja. Viņiem bija iespēja izvēlēties Krievijas pilsonību, to viņi nedarīja. Viņiem bija iespēja izvēlēties jebkuru citu pilsonību – vai Vācijas, vai Amerikas, kur viņiem liktos piemēroti, bet viņi to nav darījuši. Tā, ka faktiski tas ir pagātnes mantojums, kurš pamazām izzudīs, jo lielākā daļa to cilvēku jau ir pensijas gados, bet dzīvo citā realitātē. Bet mēs nedrīkstam pagarināt šo sāpīgo okupācijas seku likvidēšanu. Mums pašiem ir jāpanāk tas, ka mēs valdām arī par Latvijas cilvēku prātiem.

Ja mēs paskatīsimies, pirms kara Latvijā dzīvoja 8% krievu; šodien – 28%, un viņi nebrauks prom, viņi negrib nekur citur, viņi grib dzīvot Latvijā. Tad tas ir mūsu – latviešu uzdevums iemācīt viņiem kļūt par krievu izcelsmes latviešiem. Grūts uzdevums, prasa ļoti daudz pacietības, bet, manuprāt, nav citas izejas.

Šajā laikā, kad pasaulē valda diezgan liels haoss, mēs runājam par pasauli, kurā valda kārtība un tajā ietilpst arī Latvija un Austrālija, un pasaule, kurā nevalda kārtība, kurā valda haoss. Tad katrā ziņā ir tādi procesi, kuriem mēs nespējam pretoties, un svarīgi mums ir šodien izvirzīt šos mērķus, kā mēs pielāgosimies šiem procesiem.

Pirmais it kā vienkāršs – ekonomikas globalizācija. Man par prieku latvieši ir izdarījuši savu izvēli – Latvija ir atvērta ekonomikai Eiropas Savienībai un ne tikai Eiropas Savienībai – visai pasaulei. Mēs esam tik drosmīgi, ka esam gatavi konkurēt, nevis tikai tirgoties savā starpā un būt pašpietiekami. Tātad, šo izvēli mēs esam izdarījuši, un ir ļoti maz cilvēku, kas ir eiroskeptiķi vai antiglobālisti. Latvijā viņus var redzēt – iznāk demonstrācijā, kāds ducis ir, vairāk nav. Tātad, man ir prieks, ka šī izvēle ir izdarīta, jo otra – daudz smagāka izvēle, daudz jūtīgāka izvēle latviešu dvēselei – tā ir migrācija. Mums ir sāpīgi tāpēc, ka šajos 50 okupācijas gados mēs ļoti izjutām to negatīvo, ko dod šī migrācija, kas gandrīz pārkrievoja mūsu tautu un draudēja pazudināt latviešu valodu.

Mēs šobrīd sakām – latviešu valodai nav apdraudējuma vairāk. Kāpēc? Mēs lietojam to valsts pārvaldē, mēs lietojam to publiskajā telpā; armijā tā ir valsts valoda, vienalga kādas izcelsmes karavīri dien Latvijas armijā, medicīnā tā ir valoda, kas pilnībā dominē, izglītībā tā ir valoda, kura tūlīt dominēs. Tāpat arī valsts pārvaldē – viņa dominē. Tātad, no tā, ka mēs baidījāmies par savu valodu, mēs esam kļuvuši par tautu, kuras valoda savā valstī ir dominante, un to vairs neviens neapstrīd. Un pēdējais kas pielika punktu šai lietai, manuprāt, bija valodu referendums, kurā mēs parādījām, ka mēs esam vienoti, un parādījām, ka šis jautājums vairs nekad netiks pacelts.

Bet par migrāciju – mums jāatbild uz diviem jautājumiem; migrāciju nevar apturēt. Var Tramps būvēt 12 m sienu ap Amerikas Savienotām valstīm, meksikāņi tāpat tiks iekšā, jo viņi grib to. Cilvēki grib redzēt pasauli, salīdzināt pasauli, strādāt pasaulē, mācīties pasaulē un pat vienkārši, ja viņi grib labāk dzīvot; tas ir viņu mērķis, viņi iet un ies uz citu vietu, vai to kāds ļaus vai neļaus.

Praktiski mūs it kā tas neskar, jo bēgļu krīze Latvijā parādīja to, ka neviens nepaliek Latvijā. No tiem 400 bēgļiem, ko Latvija ļoti rūpīgi apčubināja – ieguldīja naudu, radīja bēgļu centru, centās mācīt latviešu valodu... praktiski gandrīz visi ir aizmukuši uz Vāciju. Jo nav Latvijā vides, kas viņus pieņem, nav šīs kopienas, kur teiktu – nāc, draugs, brāli, mūsu vidū. Šī valodas nezināšana neļauj atrast darbu, un nav arī kriminālā vide vai noziedznieki, kuri labprāt teiktu: nāc, Tu mums esi vajadzīgs, jo mums trūkst darbaspēka. Līdz ar to, kas tad paliek pāri? Mācīties latviešu valodu. Pēc divām nedēļām viņi konstatē, ka tā ir grūta valoda, un tajā runā tikai divi miljoni cilvēku. Kāpēc man mācīties tādu grūtu valodu, jo viņiem nav tā motivāciju, kas ir latviešiem.

Teiksim, tas pirmais briesmu mirklis ir pagājis, un Latvija ir gatava tam, ka ja kāds atbrauc, viņu var ātri pārvērst par latvieti. Un tāpēc šodien ir Latvijā dažādu ādas nokrāsu latvieši, kuri runā skaidrā latviešu valodā, un mums tas ir jāpieņem, jo pasaule ir brīva, saistīta, un jaunieši dara to, ko viņi grib.

Bet ir citi jautājumi, kas ir vēl būtiskāki. Pirmais no tiem: kādam jābūt iedzīvotāju skaitam, lai mēs saglabātos kā latviešu tauta? Un tas ir ļoti nopietns jautājums. Un šeit ir tikai viena atbilde – demogrāfijas problēmu risināšana. Tātad tas ir valsts mērķtiecīgs atbalsts jaunām ģimenēm par bērniem – pirmo, otro, trešo, ceturto, ja viņi ir gudri cilvēki, jo citādāk mēs nekādi nespēsim to izdarīt. Jautājums, cik daudz šeit var palīdzēt latviešu atgriešanās. Jā, daudzi latvieši atgriežas un arī atgriezīsies, pie tam dažādos vecumos un dažādu iemeslu dēļ, tāpat kā viņi aizbrauca dažādu iemeslu dēļ. Bet tad ir arī vajadzīgs kaut kas, ko Latvijas valsts dod – palīdzība latviešu skoliņām, palīdzība pat Latvijā veidot dažas skolas, kur cilvēki, kas atbrauc, var sūtīt savus bērnus, kur viņiem palīdz labāk apgūt latviešu valodu, iejusties latviskajā vidē. Lai nebūtu tā, ka tad, kad ģimenē bērniem jāiet skolā – 7 gadi – un ir jāizlemj – būt vai nebūt – braukt atpakaļ vai iet skolā. Visu laiku it jādomā par to, kā mēs varam piesaistīt savai tautai cilvēkus. Un nevajag baidīties arī tiem, kas ir jauktajās laulībās un runā citās valodās; arī ar viņiem jārunā, jo latvietība ir zināma sērga, ko ir viegli izplatīt; kad to iepotē, viņa labi aug.

Teiksim, tas ir mūsu pašu jautājums, bet ir arī kāds cits jautājums, ko varētu par migrāciju runāt, kas nav atkarīgs no mums. Cik Latvijai ir vajadzīgi cilvēki, lai viņa būtu konkurēt spējīga ekonomikā? Un tur atkal ir – mēs varam gaidīt, kad pēkšņi visi uzņēmēji sāks kliegt, ka mums vajag ievest darbaspēku un nezinās no kurienes; tas process nebūs vadāms; darbaspēks uzreiz nodibinās savus kvartālus un varbūt par būs izolēts un naidīgs Latvijas valstij. Daudz prātīgāk būtu tomēr saprast, no kurienes mēs ņemsim, ja mums būs nepieciešami cilvēki, pēc kādiem kritērijiem un kā mēs viņus integrēsim Latvijā, lai viņi kļūtu par latviešiem. Es īpaši tāpēc lietoju vārdu – latvieši, jo mēģinājums kaut kā dalīt, man nav pieņemams. Vai tas cilvēks nerunā latviešu valodā vai kādā svešvaloda, pat ja viņš ir latvietis, es domāju, ka mums viņš ir jāpieņem. Tas ir arī pazīstams jums šeit Austrālijā, tas ir pazīstams arī mums Latvijā, bet šis jautājums ir jāizdiskutē, ir jāvienojas, vai pazīmes būs pēc reliģijas, vai tās pazīmes būs pēc tā, cik ļoti cilvēki vēlās būt Eiropas savienības pilsoņi, ja tas ir tas, ka viņu pievilina. Bet neatbildot uz šiem jautājumiem, mēs atliekam problēmas uz vēlāku laiku.

Visvieglākais ir tehnoloģijas progress, un tur Latvija ir veikusi ļoti labu darbu. Mums tūlīt būs G5 sakari, tas ir tikai dažu mēnešu jautājums. Latvijā ir viens no ātrākajiem internetiem pasaulē. Tur mums jāpateicas Bilam Geitsam, bet tikpat labi viņš varēja iedot naudu, ievilkt savu tīklu, un mēs viņu tā arī atstātu un attīstītu. Latviešiem jādomā, kādas tehnoloģijas viņi spēj paši radīs.

Nu ir par ko padomāt, bet nobeidzot es gribētu teikt, ka svarīgākais ir mērķis. Uz šo brīdi mums ir jāatbild uz jautājumu – Kāda ir Latvijas nacionālās valsts nacionālā ideoloģija? Es speciāli vairākas reizes saku – nacionālā, jo Latvija var pastāvēt arī kā jocīga valsts; mēs, pareizāk sakot mūsu senči, ir dibinājuši to kā nacionālu valsti. Līdz ar to mums ir jāpasaka, kas ir modernais latviešu nacionālisms. Tas nevar vairs būt tikai tāds pašpietiekams, ka 11. novembrī ejam ar lāpām pa Rīgas ielām un izliekamies, ka mēs neredzam pārējo pasauli. Tam jābūt ir nacionālismam, kas reāli vada Latvijas valsti uz priekšu. Šajos jautājumos, par ko mēs runājam, ir skaidri jāatbild, kāda ir mūsu pozīcija, kāda ir mūsu kopapziņa, jo visi šeit sēdošie zālē, ir ar kaut ko saistīti, un tā ir mūsu kopapziņa. Tā kādreiz veidoja Latvijas valsti, tā atjaunoja, bet tagad tai ir arī jāattīsta. Un ir vērts runāt vienam ar otru pat par ļoti strīdīgiem jautājumiem. Kāpēc? Tāpēc, ka mums jāpasaka, kā mēs izturēsimies pret migrāciju, kā mēs izturēsimies pret minoritātēm, kuras ir ļoti lielas; kā mēs viņas integrēsim un pārvērtīsim par dažādu tautību izcelsmes latviešiem? Tas ir ceļš, kas ejams tuvākajos 15-20 gados. Obligāti ejams, jo ja mēs to nedarīsim, tad attapsimies pie sasistas siles. Kā to darīt? Piedaloties katram no jums, jo jūs esat daļa no Latvijas. Ne tikai kā Sidnejas latviešu kopiena, bet kā katrs šeit zālē sēdošais var domāt par to. Un es ļoti vēlētos, lai domātu par to, jo mums šai gada laikā uz nākošo 18. novembri ir jāpasaka – tāda ir mūsu kopapziņa. Tāda ir mūsu nacionālā valsts. Tāds ir mūsu nacionālās valsts mērķis. Es negribu teikt priekšā, es varu pateikt tikai tēmas, par kurām jādomā, bet es gribētu, lai pēc gada jūsu priekšā vai kādas citas auditorijas priekšā un pateikt – mēs esam izlēmuši.

Es gribu apsveikt jūs visus Latvijas valsts 99. dzimšanas dienā; novēlēt šo gadu ne tikai svinēt, bet arī strādāt. Un es novēlu, lai mēs sasniegtu visus tos mērķus, kas ir jūsu sapņos, kas ir jūsu sirdīs, kas ir jūsu dvēselēs.

Lai Dievs svētī Latviju!

Valdis Zatlers



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com