„Sens tik sens ir tas stāsts...“

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Ingus Kniploks, Jānis Znotiņš. FOTO Andris Rogainis.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Inga Apine, Jānis Znotiņš. FOTO Andris Rogainis.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Jānis Znotiņš, LBVŠ priekšsēde Sarmīte Dāvidsone, Ingus Kniploks, Inga Apine, Kārlis Neimanis, Baiba Valante. FOTO Andris Rogainis.

Ar lielu atsaucību un sirsnīgiem aplausiem 27. septembrī skatītāji Sietlas Latviešu centra pārpilnajā zālē novērtēja režisora Jāņa Znotiņa iestudēto ievērojamā latviešu dramaturga un rakstnieka Harija Gulbja lirisko drāmu Medību pils. Luga ir uzrakstīta jau sen – 1966. gadā, un pats autors pagājušajā gadā nosvinēja 90 gadu jubileju, kuras godināšanai režisors iestudēja vienu no pirmajām H. Gulbja lugām – Medību pili. Tā ir kamerluga ar nelielu aktieru sastāvu un ļoti piemērota arī viesizrādēm pasaules plašumos; nevelti to jau veselu mēnesi ar labiem panākumiem prezentē ASV.

Dramaturgs Harijs Gulbis ir smalks un izcils cilvēku savstarpējo attiecību raksturotājs un dzīves patiesās vērtības meistarīgi atklāj psiholoģiski precīzos dialogos. Notikumi risinās Medību pilī – vienā no telpām kādā lauku mājā. It kā jau nekas īpašs nenotiek; sižets, kaut arī ar negaidītiem pavērsieniem, ir ikdienišķs, tomēr gaisotne ir ļoti piesātināta. Kuras krāsns, skatuves vidū balti klāts galds, neaizdegtas sveces, māte Anna (Baiba Valante) cenšas noskaidrot meitas Laumas (Inga Apine) attiecības ar jauno medību saimniecības tehniķi Arni (Ingus Kniploks).

Iespējamo notikumu gaitas tālāku risinājumu izjauc negaidīta divu naktsmāju meklētāju tūristu ierašanās. Šeit arī sākas lugas intriga, un parādās dramaturga īpašais talants bez liekas uguņošanas un fanfarām piešķirt klusinātām sarunām enerģijas lādiņu un dramatismu. Izrādē netrūkst arī viegla humora un ierastās bēdu slīcināšanas glāzītē, šoreiz gan konjaka, par godu mīlas četrstūra negantajiem līkločiem.

Jautāts, kādēļ režisors Jānis Znotiņš iestudēšanai izvēlējies tieši šo lugu, viņš atbild, ka vēlējies runāt „par ļaudīm Latvijas laukos, kuri savas noslēgtības un kautrīguma dēļ slēpj savas jūtas, nespēj rīkoties un viņu mūžā reizēm ir tikai viena satikšanās – mīlestības atklāsme, kuras dēļ cilvēks ir gatavs mainīt savu dzīvi. Un vēl, kāpēc vecākiem ir tik grūti palaist savus bērnus pasaulē, un kāpēc bērni atsakās no saviem sapņiem, lai piepildītu savu vecāku vēlmes un nepiepildītos sapņus.“

Un tā, klusajā, nomaļajā meža mājā nejauši ierodas abi jaunie tūristi Egils (Kārlis Neimanis) un Indulis (šoreiz jāspēlē režisoram pašam – Jānis Znotiņš). Egils – interesants stāstītājs; Indulis, ļoti mazrunīgs, bet labs fotogrāfs. Egils suģistējoši stāsta savus piedzīvojumus no dažādiem ceļojumiem, Indulis fotogrāfē Laumu, savukārt Lauma runā par savu dzīvi, vēlmēm. Viņa grib mācīties, dzīvot un strādāt lielpilsētā, kādā slimnīcā. Tas viss viņai liekas tikai sapnis, kaut kas neiespējams. Egils diezgan ciniski vērtē Laumas ieskatus par dzīvi pilsētā, tomēr iedrošina viņu rīkoties. Vairākkārt tiek aizskarts jautājums par sievietes lomu dzīvē: tikai vīrs, mājas, bērni vai arī laba izglītība, piemērots darbs, radoša izaugsme (cik globāli aktuāli arī šobrīd!). Tradicionāli Lauma iemīlas veiklajā balamutē Egilā, savukārt pati Lauma patīk visiem trim, jo meitene ir pievilcīga un liekas neparasta ar savu naivumu, tiešumu un atklāto valodu. Puišiem promejot, Lauma palūdz Egilam viņa adresi, bet viņš iedod Induļa adresi; ne Lauma, ne Indulis to nenojauš. Īstenībā ar vēstulēm apmainās Lauma un Indulis. Sarakstē pamazām veidojas abpusējas jūtas, atklājas Egila, patiesībā Induļa, dvēsele, godaprāts un stabilas vērtības dzīvē. Galu galā Egila, varbūt pavisam ne ļauni domātais joks nāk gaismā kopā ar pašu Egilu, izraisot asus konfliktus. Indulis ir nepatīkami pārsteigts, Lauma – dziļi satriekta, bet kaut kādā apmātībā viņa pārskaišas uz Induli un aiziet no mājām kopā ar Egilu, lai īstenotu savus sapņus dzīvē.

Interesanti, ka vēstuļu saturu pastarpināti atklāj Laumas un Induļa (tikai balss ierakstā) monologi, kas uzsver saraksti, kā ļoti būtisku abu jauniešu attiecībās.

Lugas beigu posmā Lauma ir atgriezusies mājās. Attiecības ar Egilu izjukušas, un dziļo pārdzīvojumu dēļ viņai pajukušas arī studijas. Lauma ir sapratusi, ka patiesībā Egils ir egoists un vājš, pretrunās sapinies cilvēks, kuram nav spēka tikt galā pašam ar sevi. Bet stāstam ir zelta maliņa. Notikušais un pārdzīvojumi Laumu ir tikai stiprinājuši; var saprast, ka viņas un mātes dzīvē drīz risināsies ilgi lolotās pārmaiņas. Lauma viennozīmīgi pārtrauc attiecības ar Egilu un iespējams... Te nu mums dramaturgs ļauj pašiem iztēloties vēlamo risinājumu notikumiem Laumas un varbūt arī Induļa dzīvē.

Izrādes sākumā, beigās, starpbrīdī skan Raimonda Paula vecās, labās dziesmas, lugai īsti piemērotas. Tomēr sentiments...

Neskatoties uz garajiem, nogurdinošajiem braucieniem Amerikā (Sietlā ir viena no pēdējam trim izrādēm Rietumkrastā) Valmieras teātra aktieri savās lomās bija atraisīti, patiesi, vienkārši lieliski! Paldies režisoram, paldies aktieriem. Gaidīsim atkal ciemos citu gadu!

Par aktieru un viesu labsajūtu, mājīgu gaisotni namā un našķiem rūpējās čaklās Latviešu biedrības Vašingtona štatā (LBVŠ) saimnieces un mūsu omulīgais vīnzinis Diks Vīsts (Wiest), kā parasti piedāvādams bagātīgu laba vīnu izvēli.

Sarmīte Lunde
Laikrakstam „Latvietis“