Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Dzīvē likteņi izveidojas dažādi, bet beigās nonākam tai pašā vietā. Šīs pārdomas veidojās pēc iepazīšanos ar dažu leģionāru dzīves stāstiem.

Nonākuši leģionā – tā sauktajā Latviešu SS brīvprātīgajā leģionā (kurš nebija ne SS, ne brīvprātīgais) – ļoti atšķirīga nākotne bija 15. divīzijā iesauktajiem un 19. divīzijas iesauktajiem. Ja pārdzīvoja karu, tad 15. divīzijas puišus liktenis veda uz rietumiem un uz sabiedroto gūstu. Kādiem 11 000 ieslodzījumu vieta uz kādu laiku bija Zedelgemas kara gūstekņu nometne Beļģijā. Toties 19. divīzija palika Latvijā un padevās Kurzemē, bez iespējām vēlāk izceļot uz visām trimdas zemēm.

Arī trimdā Austrālijā dzīvojošiem bijušajiem leģionāriem dzīves beigas atšķīrās – viens mirst ģimenes lokā, otrs kā vientuļnieks mirst savā mājā un ir atrasts pēc nezināma laika. Bet abu mirstīgās atliekas mēros garo ceļu atpakaļ uz dzimto zemi, lai atkal stātos ierindā Lestenes Brāļu kapos kopā ar biedriem no citām trimdas zemēm un no Latvijas pašas.

Vai Latvija pienācīgi piemin un novērtē šos puišus, kuri, kā kādreiz teica Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdis Edgars Skreija, karoja, lai latvietis varētu braukt ar Opeli, nevis ar Moskviču vai Zaporožecu? (Tiem, kuri nav tuvāk iepazinušies ar dzīvi padomju okupācijas laikā, varu apliecināt, ka diez vai atradīs kādu, kurš labāk brauktu ar Moskviču vai Zaporožecu.)

Kāpēc tikai Latvijas nomalē, Lestenē, drīkst viņus pieminēt? Kāpēc Zedelgemā, Beļģijā, un ne Latvijā būs pirmā vieta, kur uzcels viņiem un brīvības idejai veltītu pieminekli? Kāpēc flāmi Zedelgemā augstāk vērtē latviešu leģionārus nekā paši latvieši Latvijā?

Vērtēti vai nevērtēti, – kaps ir un paliek vientuļa vieta, no kurienes neviens mirstīgais neatgriezīsies. Gan Daugavas Vanagu, gan Latvijas Nacionālo karavīru biedrības rindas kļūst retākās, un vairs nav ilgi jāgaida, kad starp dzīvajiem vairs nebūs neviena bijušā leģionāra. Kas vēl dzīvus atceras Būra kara veterānus Austrālijā vai Anglijā? Pēdējais Būra kara veterāns mira Kanādā 1993. gadā 111 gadu vecumā.

Vajadzētu beidzot nebaidīties un valsts līmenī atzīt patieso vēsturi, kamēr vēl ir kāds dzīvs liecinieks. Jo neizdarība tik un tā nekādi neglābs no mūsu nelabvēļu apmelojumiem.

GN
2017. g. 19. okt.