Trimdas bērnu bērni un mazbērni Latvijā (24)

Palielināt / Enlarge

Daina un Arnis Grosi. FOTO Astrīda Jansone.

Ar šiem abiem trimdas bērnu bērniem man sadarbošanās jau ir bijusi iepriekš. Daina ir Spīdola un ar Arni jau pirms vairākiem gadiem man iznāca kopīgi risināt problēmu sakarā ar Okupācijas muzeju, izstrādājot jaunu tiešsaistes veidu, lai varētu pieņemt maksājumus un ziedojumus ar kredītkartēm. To arī kopīgi atrisinājām. Tagad, 9. septembrī, pēc fantastiskas Latvijas basketbola izlases uzvaras pār Montenegro izlasi abi ir atnākuši pie manis uz stundiņu parunāties. Jau zinu, ka viņi ir darbīgi latviešu sabiedrībā kā šeit Latvijā, tā ir jau bijuši arī Austrālijā. Bet tagad ļaušu viņiem runāt pašiem.

Iesāk Daina

„Mani abi vecāki nāk no Rīgas. Māte ir dzimusi Rīgas centrā, bet uzaugusi Āgenskalnā. Tēva vecāki arī bija rīdzinieki.“

Te ierunājas arī Arnis, teikdams, ka viņa vecāki arī ir auguši Āgenskalnā.

Daina min, ka iespējams, ka jau viņu abu vecvecāku ceļi tur bija krustojušies. „Manai mammai bija 13 gadu, kad izbrauca no Latvijas. Mans tētis dzīvoja tieši Alberta un Strēlnieku ielas krustojumā un izbrauca no Latvijas 18 gadu vecumā. Viņu iesauca vācu darba dienestā. Sākumā viņš strādāja kūdras purvos, tad Vācijā raka tranšejas. Mani vecāki iepazinās tikai Austrālijā – sešdesmitajos gados; apprecējās un dzīvoja Sidnejā. Abi iesaistījās latviešu sabiedrībā. Es piedzimu 1967. gadā, un abas ar māsu tikām latviski audzinātas.“

Arnis turpina

„Arī mani vecāki abi ir rīdzinieki – māte no Āgenskalna, tēvs arī no Pārdaugavas, bet mazliet tālāk – Slokas ielā. Māte izbrauca no Latvijas 7 gadu vecumā un Vācijā nonāca Eslingenā. Mani vecāki satikās tikai Austrālijā, un tagad arī mans brālis Kārlis jau labu laiku dzīvo Latvijā. Māsa ir jaunākā un vēl dzīvo Melburnā.“

Daina stāsta, ka skolas ir izgājusi Sidnejā, sākot ar visur ierastajām latviešu centru skoliņām un austrāliešu pamatskolu un vidusskolu, bet pēc tam Macquarie Universitātē Sidnejā ir ieguvusi bakalaura grādu filoloģijā. Pēc ilga laika nestudēšanas pagājušā gadā ieguva maģistra grādu Melburnā – pielietojamā lingvistikā. Viņai ir māsa Māra 4 gadus jaunāka, kura ir mākslas skolotāja. Arnis ir izskolojies Melburnā, un viņam ir bakalaura grāds inženierzinātnēs. Viņš vēl ir mācījies latviešu valodas lingvistiku pie profesora Trevora Feneļa. Viņa mērķis tam bija citādāks, jo kā jauneklim latviešu skolā viņu ļoti iedvesmoja tēma par latviešu valodas gramatiku un tās digitalizēšanu. Tas viņu pamudināja ar datoriem strādāt arī latviešu gramatikas sakarā, un rezultāta izveidoja pirmās latviešu gramatikas programmas Macintosh un Windows datoriem. Deklinators varēja izlocīt jebkuru lietvārdu un Konjugators darbības vārdus. Ar to viņam ir sācies tāds interesants periods, jo uz laiku izdevās sadarboties ar vadošiem valodas pētniekiem, un tas viņam ļāva turpināt veidot latviešu gramatiku datorā. Sakarā ar šīm programmām viņš devās uz ļoti daudziem dziesmu svētkiem ASV, Kanādā un Eiropā, kur pārdeva šīs programmas. Programmas sākumā bija datoros, bet šodien jau mobilajos telefonos un planšetdatoros (Latvian Nouns un Latvian Verbs).

Tālāk atkal stāsta Arnis

„Atceros, kad es vispār pirmo reizi ar tām programmām mēģināju tirgoties, tas bija Minsteres Latviešu dziesmu svētkos tālā 1987. gadā, toreiz es to parādīju Līgai Rupertei, bet daudzi citi nesaprata, kā ar tām rīkoties. Tagad jaunie visi saprot, saprot pat tie, kas ir jau 60 un vecāki.“

Te mani stāstītāji mazliet pieklust un sāk domāt, bet es neļauju viņiem apstāties un prasu, kur un kad šie abi ir satikušies. Abi ir iepazinušies diezgan sen – Dainai bijuši vēl tikai 19 gadu: „Es biju tikko beigusi skolu un iesākusi universitāti, un mēs satikāmies kādā jauniešu saietā, jo tur bija ļoti daudz latviešu jauniešu, kas diezgan bieži saviesīgi satikās. Tur bija dzimšanas dienas, bija iesvētības, un mēs bieži kopā braucām arī uz citām pilsētām, it sevišķi labi sakari mums bija ar Melburnas un Adelaides jauniešiem. Mums bija daudz draudzību starp šo pilsētu jauniešiem, un diezgan bieži jaunie no divām pilsētām arī apprecējās. Mūsu jauniešu kompānija bija diezgan plaša. Tur arī mēs iepazināmies. Pirmo reizi Latvijā mēs bijām jau abi kopā – 1989. gadā. Mēs bijām vesela jauniešu grupa no Austrālijas, mēs bijām organizētā tūrē un toreiz palikām viesnīcā Latvija. Mēs to nosaucām par Latvijas superletiņu tūri tāpēc, ka mēs bijām vispirms Somijā Vispasaules Latviešu jaunatnes kongresā Haiko un arī Zviedrijā Eiropas Dziesmu svētkos, un tikai pēc tam, kad es ar dažiem draugiem jau biju bijis Losandželosas Dziesmu svētkos. No Somijas ar prāmi uz Igauniju un no turienes ar autobusu jau diezgan liela jauniešu grupiņa no Austrālijas uz Latviju. Tur mums tikai atvērās acis, kas tā tāda Latvija īstenībā ir – pirmo reizi redzējām Latviju klātienē!

Daina min, ka atgriezušies 1991. gadā, kad pati nodzīvojusi te vairākus mēnešus, bet Arnis piebilst, ka viņam bijis jābrauc atpakaļ uz darbu Austrālijā un toreiz bija ļoti žēl šķirties no Dainas. Agrajos 90. gados Arnis ar savām gramatikas programmām bija dabūjis kontaktu ar Latvijas Universitāti (Mākslīgā Intelekta Laboratoriju), kas viņu bija iepazīstinājis ar internetu agrajos 90. gados. Tas bija jau 1991. gadā, kad internets vēl nebija plaši pazīstams. Arnis sāka apjēgt šīs jaunās interneta iespējas un izveidoja jaunu pakalpojumu Baltic Express Mail, ar ko varēja pārsūtīt vēstules no Austrālijas uz Latviju un citur. Tā viņš varēja nosūtīt ziņas arī Dainai burtiski dažu stundu laikā, kad toreiz vēl vēstules ceļoja vairākas nedēļas. Īstais pārbaudījums bija vēlāk tā gadā augustā, kad pa puča laiku Latvijā bija atslēgti visi sakari uz Rietumu pasauli, un Arnis ar savu Baltic Express Mail vēl turpināja sūtīt vēstules, izmantojot Rīgas un Maskavas savienojumu. Tā Austrālijas latvieši dabūja ziņas no Latvijas puča laikā. To visu varēja izdarīt vienas dienas laikā. Šis tīkls vēlāk tika paplašināts arī uz Igauniju un Lietuvu. Caur to viņi varēja pasūtīt arī dažādas preces, veikt ziedu piegādes, kā arī citus pakalpojumus.

Apprecējās abi 1992. gadā un šogad jau nosvinēja sudraba kāzas. Pirms radās bērni, viņi ļoti bieži laiku pavadīja Latvijā, jo viņiem te patika un vienmēr bija ko darīt. Strādāja vēl Austrālijā, bet brīvdienas vienmēr tika ieplānotas Latvijā. Citu reizi Latvijā pavadīja pat vairākus mēnešus. Arnis bieži vien konsultēja cilvēkus Latvijā, kas gribēja kaut ko jaunu no interneta iemācīties, bet Daina vienu brīdi darbojās prezidenta Ulmaņa birojā pie tulkošanas no latviešu valodas uz angļu. Gadījās arī tā, ka Arnis mācīja Latvijas prezidentam, kā lietot Amerikas latviešu dāvāto Macintosh klēpjdatoru. Viņi brauca te bieži, īsākos atvaļinājumus izmantoja tikai ceļošanai, bet garākajos strādāja Latvijas labā dažādos darbos.

Turpināja braukt arī tad, kad bērni vēl bija mazi – citu reizi uz garāku laika periodu, citu reizi uz īsāku. 1996. gadā viņiem piedzima meita Laila; viņai tagad ir 21 gads, un viņa dzīvo Austrālijā. 1998. gadā piedzima dēls Toms, kuram tagad ir 18 gadu. Viņi abi piedzima Melburnā un uzauga turienes latviešu sabiedrībā.

„Mums Austrālijā vēl samērā liela grupiņa latviešu bija Sidnejā, Melburnā un arī Adelaidē. Tā arī sanāca, ka mums visiem gandrīz vienā laikā dzima bērni, tādēļ nebija grūti visiem kopā bērnus audzināt latviskā garā – bija sabiedrība, kas ir svarīga,“ stāsta Daina.

Ap 2005. gadu viņi sāka domāt, vai nevajadzētu ilgāku laiku padzīvot Latvijā. Tas bija diezgan interesantā dzīves posmā, jo īsu brītiņu pirms tam bija izdomājuši, ka māja kļūst par mazu un sākuši piebūvēt otro stāvu, jo bija piedzimis trešais bērns. Tad cits nekas nebija atlicis, kā jauno, lielo māju izīrēt. Ar visu to, ka jaunākais dēls vēl bija pavisam maziņš, viņi atbrauca uz Latviju. Meitiņai jau bija 11 gadu, dēlam 7 gadi, un vecāki gribēja, lai kādu laiku mācās arī skolā Latvijā. Viņi dzīvoja uz Tērbatas ielas mazā dzīvoklītī, kas piederēja Austrālijas latvietim – divarpus istabās. Nodzīvoja tā veselu gadu, bet tad iegādājas savu dzīvokli. Darbs Arni sameklēja, viņam piedāvāja darbu starptautiskā auditoru firmā KPMG. Kā IT nodaļas vadītājs viņš bija atbildīgs par visām trim Baltijas valstīm. Pēc tam viņi vēl tam pievienoja Baltkrieviju. Tad nu bija izaicinājums, kā bez valodas vadīt auditoru birojā IT nodaļu, bet Arnis to darīja. Vienkāršā līmenī viņi prata angļu valodu.

Daina pa to laiku dzīvoja mājās ar bērniem, bet viņa aktīvi iesaistījās arī PBLA darbā – izglītības jomā. Šeit bija interesants posms, jo tā kā daudzi bija kopš Latvijas iestāšanās Eiropas savienībā emigrējuši uz citām valstīm Eiropā, lielajās pilsētās Eiropā veidojās jaunas skoliņas, un Daina arvien vairāk pievērsās šo skoliņu darbam. Viņa diezgan regulāri uz tām brauca iepazīties ar skolu darbību, nākt ar padomiem no trimdas pieredzes. Aktīvi nesen emigrējušie latvieši labprāt gribēja mācīt latviešu valodu bērniem, kas dzīvoja vietējā apkaimē, bet nezināja, kā to vislabāk visu strukturēt. Pie tam vēl sāka izveidoties sadarbība ar Latvijas valsts institūcijām, kuras arvien vairāk uzņēmās diasporas atbalsta lomu. Kad Daina jau bija atpakaļ Austrālijā, ar šo Latvijas valsts diasporas atbalsta finansējuma palīdzību rīkoja latviešu valodas skolotāju konferences Austrālijā un 2011. g. sanāca ar PBLA līdzekļiem rīkot skolotāju konferenci arī Latvijā. Tad viņai sanāca koordinēt latviešu valodas skolotājus no visas pasaules. Šo lomu tagad jau vairākus gadus uzņēmusies Latviešu valodas aģentūra.

Daina un Arnis kopā ar žurnālistu Andri Strautmani no Mineapoles, ASV 2000. gadā izveidoja mājas lapu Latvians Online, kas vēl šodien darbojas. Dainu tas nodarbināja vairākus gadus, bet tagad viņa Latvijā strādā Rīgas Stradiņa Universitātē un ir angļu valodas satura redaktore universitātes mājaslapai. Daina pagājušajā gadā arī uzrakstīja grāmatu par latviešu veco ļaužu ciemu Melburnā, kas būvēts pa posmiem. Tika intervētas gan tās personas, kas agrāk bija pie Latviešu ciema vadības, gan darbinieki un aprakstīts Ciema tapšanas process. Grāmata iznāca Austrālijā pagājušā gadā oktobrī latviski un angliski. Austrālijā Daina vadīja arī Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē skolu nozari, uzņēma kontaktu ar skolām un spēļu grupām. Lai apzinātu, kas glabājas Melburnas Latviešu biedrības bibliotēkā (vairāk nekā 19 000 publikāciju) pirms trim gadiem Arnis vadīja projektu, kur tika digitalizēta kartotēka. Rezultātā šodien ar planšetdatora palīdzību var ātri un viegli sameklēt publikācijas pēc autora, nosaukuma, redaktora, izdevēja, publicēšanas gada, tēmas vai pēc kāda cita atslēgvārda. Ar planšetdatoru Arnis arī digitalizēja Melburnas Latviešu ev. lut. draudzes kapsētu, kur apglabāti vairāk par 1500 latviešiem. Vajadzēja pārzīmēt kapsētas plānu un apzināt visus, kas ir apbedīti, kremēti. Bija interesanti tas, ka ļoti bieži radinieki savus aizgājušo pelnus bija pārveduši uz Latviju un pārapbedījuši savu senču kapos, un bija grūti izsekot, kurš vēl tur apglabāts. Dati bija vairākās burtnīcās un to visu arī beigās digitalizēja.

Arnis tagad izveido biznesa risinājumus planšetdatoriem un citām viedierīcēm. Tas nozīmē, ka šefs vai darbinieks ar savu mobilo ierīci var pieslēgties un skatīties, kas notiek ar visdažādākiem biznesa procesiem. Viņš var redzēt kopsavilkumu, pieņemt pasūtījumus, izrakstīt rēķinus vai atvērt vajadzīgos dokumentus. Kad darbs ir paveikts, klients var sanāk tā, ka viņš var izmantot laika zonu. Ar Austrālijas klientiem viņš var darboties no rīta, un viņi ar atbildēm var strādāt jau nākamajā rītā, Latvijai ar Austrāliju ir tikai 7 stundu laika starpība.

Ik pa brīdim viņam sanāk arī izveidot latviešiem jaunu lietotni. Nupat septembrī palaista jauna lietotne Tautasdziesmas, kurā var mācīties un klausīties tautasdziesmas. Tas ir PBLA projekts. Tur arī var noskatīties video, ko veidojušas latviešu skoliņas ārzemēs, izvēloties savas mīļākās tautasdziesmas.

Pirms diviem gadiem tika izveidota viktorīnas spēle Kas, kas, ko? Tā ir bāzēta uz spēles ar to pašu nosaukumu, ko pirms 30 gadiem izstrādāja Melburnas Latviešu skolu skolotāji ar domu, ka caur spēli, jautājumu un atbilžu formātā, spēles dalībnieki uzzina faktus par Latviju. Spēle tika palaista arī telefonos, un te, Latvijā, pirmajās dienā to paņēma kādi 30 līdz 40 tūkstoši latviešu. Joprojām katru dienu kādi 50 jauni lietotāji lejuplādē šo spēli, pēdējos mēnešos it sevišķi no Krievijas un Ķīnas. Pirms 10 gadiem ģimene te dzīvoja 4 ar pus gadus, lielākie bērni gāja skolā, mazākais Latvijas bērnudārzā, un bija kļuvis par īstu superletiņu ar Latvijas latvieša akcentu.

Tomēr 2010. gadā ģimene izlēma vairāku iemeslu dēļ braukt atpakaļ uz Austrāliju. Viens no iemesliem bija tas, ka viņu vecāki bija kļuvuši vecāki un vajadzēja palīdzību. Otrs bija tas, ka bērnus vēl gribēja izskolot Austrālijas skolās. Tā 7 gadus viņi nodzīvoja Austrālijā, vecākie bērni skolu bija nobeiguši, un Daina un Arnis atkal redzēja logu – nu vairs tikai viens bērns ir skolas vecumā, un ģimene var atgriezties Latvijā. Divi vecākie var izvēlēties paši, ko tālāk darīt, un mazais sāks skolā iet Latvijā. Viņš tagad iet 8. klasē 49. vidusskolā uz Valdemāra ielas. Pa vasaru viņam bija jāsamācās vācu un krievu valodas no nulles, un šobrīd šķiet, ka viņš tiek līdzi saviem klases biedriem. Viņš jau nedēļu ir skolā un īpaši nesūdzas. Meita palika Austrālijā un turpina studijas, kuras beigs nākamajā gadā, un tad redzēs, ko viņa tālāk darīs.

Dēls izlēma, ka studēs Nīderlandē, un pagājušā nedēļā pārcēlās un sāka studijas tur.

Daina turpina

„Jaunākais dēls vēl ir pie mums, un tā mēs pēkšņi esam izkaisīti pa visu pasauli. Tad jau redzēs, ko bērni tālāk izlems, bet viņiem vismaz ir bijusi tāda nopietna pieredze jau dzīvojot Latvijā, un Latvija viņiem nav sveša.“ Daina ir pārliecināta, ka viņi Latvijai nepazudīs. Viņiem jau pašiem par Latviju ir liela interese. Modernā dzīve ir tāda, ka nekur nav jāapmetas uz visu dzīvi. Austrālijas draugi jau atkal prasa, cik gadus tad šie abi vēl būšot Latvijā. Arnis ir drošs, ka vismaz vēl 5, jo Latvijas simtgadi svinēs veselus 5 gadus, un viņš vēlas to svinēt. Daina apstiprina, ka Latvijā nekad nav iespēja garlaikoties, jo te vienmēr ir ko darīt, ja ne strādājot, tad kultūras izklaidēs, jo pasākumu te nekad netrūkst. Vienmēr ir saistoši koncerti un izrādes un cita veida sarīkojumi. Te vienmēr notiek kaut kas interesants.

Ar to viņi domā, ka ir man savu stāstu izstāstījuši un gatavojas mani atstāt. Daina vēl uzkāps stāvu augstāk, jo ir atcerējusies, ka kaut kas vēl paveicams PBLA birojā, kas man ir tieši virs galvas, un Arnis ies uz mājām, kas arī nav no mana dzīvokļa sevišķi tālu.

Un es priecājos, ka man atkal ir bijusi izdevība tuvāk iepazīt ģimeni, kas ir fantastiski palīdzējuši Latvijai pēc neatkarības atjaunošanas, un ir trimdas bērnu bērni un mazbērni. Tādēļ es nekad neteikšu, ka latvieši no trimdas nav atgriezušies. Visvairāk atgriezušies tieši to trimdas bērnu bērni, kas trimdā tika audzināti latviskā vidē un garā.

Paldies tiem trimdas bērniem, kas savus bērnus izaudzināja par latviešiem!

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“