Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Mazie ciemiņi

Betija par zvēriņiem Latviešu ciemā

Laikraksts Latvietis Nr. 478, 2017. g. 30. sept.
Betija -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Vera Rubene ar trusīti. FOTO Laila Grosa.

Ilga ar cālīti. FOTO Laila Grosa.

Ilga un Betija. FOTO Laila Grosa.

LatviesuCiems

Jau no agra rīta ar nepacietību gaidījām to stundu, kad mūs apciemos mazie dzīvnieciņi. Ar norūpējušos skatu raudzījāmies debesīs, kuras ar katru mirkli kļuva tumšākas un solīja lietu.

Atvērās lielās nodarbību istabas durvis, un mūs pārsteidza rosība, kas tur notika. Ārā bija nolikts liels spainis, pilns ar ūdeni un tur mēģināja mazgāties viena liela zoss un divas melnbalti raibas pīles. Ūdeni šļakstināja visapkārt; tuvumā mēs negājām, lai nepaliktu slapji, bet paskats bija skaists un komisks.

Sāka līņāt, un mums bija jāpaliek telpās. Divi mazi jēriņi – melns un balts staigāja apkārt, un mēs tos barojām. Tiem līdzi bija paņemts ēdamais un mazas krūzītes, tie bija pieraduši pie tādas barošanas un gāja visapkārt meklēdami, kuram ir barība rokā. Mazajam kazlēnam tikko bija iznākuši radziņi un mums nebija jābaidās no tiem. Trusīši bija visādās krāsās un garām ausīm. Jūras cūciņas gribēja, lai tikai tur tās rokās un silda. Divas brūnas vistas lepni staigāja starp cilvēku kājām un ļāvās pacelt tās. Apkārt tekalēja mazās cukurvistiņas ar pieciem cālīšiem. Plakano bruņurupuci nēsāja apkārt, lai to varētu paglaudīt un apbrīnot. Zaļa, diezgan pagara ķirzaka lielu mīlestību nedabūja,visiem labāk patika mīksti, mazi un rokām pazīstami dzīvnieki.

Man sagādāja vislielāko prieku, kad es redzēju, ka persona, kura nevar izrunāt nevienu vārdu un sazināties ar citiem, tagad gulēja lielā krēslā, bet kad iedevu viņai trusīti, dzīve pārmainījās, atplauka smaids un parādījās mirdzums acīs, roka nepārtraukti glaudīja mīksto spalvu.

Skatījos apkārt un redzēju daudzas sejas ar svētlaimīgu, apmierinātu skatu. Visi dzīvnieciņi bija plastmasas trauciņos un tos pārmaiņus nēsāja apkārt, lai iepazītos ar kādu vēl neredzētu. Kāds onkulītis gribēja zaķīti paturēt visu laiku un nelaida projām, jo tas atgādināja bērnību.

Vienai iemītniecei ap pleciem bija silts lakats. Mazais cālītis atrada tur vietu, un abi divi varēja nosnausties. Cālītis nemaz nedomāja meklēt savu mammu, jo viņam tur bija silti, mīlīgi un patīkami.

Neiztikām arī bez trokšņa, kad aitiņas sāka blēt un vistas kladzināt. Tas izraisīja lielu jautrību un smieklus. Kāda balss noteica: „Nu es jūtos kā tēva mājas pagalmā!“ Vai tas nav jauki, ja mēs cilvēkam dodam iespēju aizklīst tālā pagātnē.

Liels, garu spalvu suns staigāja un visu to pieskatīja; pietika pateikt: „Kur ir vistiņas?“ Viņš mierīgi izstaigāja lielo telpu un atstūma tās. Sāka stipri līt, un pīlītes aizgāja pastaigāties pa dārzu; tad pietika pateikt: „Kur ir pīles?“ Un pēc pāris mirkļiem viņš tās jau stūma uz priekšu.

Bija pavadīta svētīga un neaizmirstama diena. Paldies rīkotājiem par to! Paldies sūtam katrai mazai radībiņai, kas mums sagādāja smaidu sejā!

Betija
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com