Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Šis un tas no manas dzīves (3)

Labas dienas, labi ļaudis!

Laikraksts Latvietis Nr. 474, 2017. g. 1. sept.
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

No kreisās: Uldis Siliņš, Jānis Streičs. FOTO no Ulda Siliņa personīgā arhīva.

Otrais turpinājums. Sākums LL472, LL473.

Atiesim mazliet atpakaļ laikā. 2. jūnijā mēs ar Ilzi ielidojam Rīgā, kur mūs sagaida nākamā valsts ministra kundze Aija Krištopane, tai brīdī vēl parasta mirstīgā, un Nedēļa Latvijā izdevējs Voldemārs Jansons. (Viņa izdevums ir tēmēts uz tautiešiem Rietumos.) Ir vēlēšanu priekšvakars. Mēs braucam uz mūsu pagaidu dzīves vietu Berģos pie Krištopaniem.

Pēc 9 mēnešiem es esmu atkal Rīgā, šoreiz kā Latvijas pilsonis. Es esmu laimīgs. Šīs rindas rakstot, es jau 4 mēnešus esmu uzturējies varas koridoros.

* * *

Rīga ir pilna vēlēšanu plakātiem. Man ļoti imponē Muļķu biedrības izliktais: MĒS NEZAGSIM VAIRĀK PAR CITIEM. KATRAM MUĻĶIM VIETU SAEIMĀ! Piedaloties vēlēšanās ar nosaukumu Latvijas laime, viņi dabūs ne vienu vien balsi. (Ir jau jauki pasmieties, bet vēlēšanas nav joks – tā ir ļoti nopietna un svarīga lieta.) Imponē arī kāds LNNK vēlēšanu plakāts, kurā attēlots gliemezis ar krievu bruņu cepuri galvā. Latvijas Ceļa ražojums izskatās vairāk pēc tautiskas jostas vai dvieļa nekā pēc vēlēšanu plakāta. Kā jau demokrātijā – mums tagad ir vairāki Ceļi: Latvijas Ceļš un Saskaņa Latvijai (Jurkāna partija), kas tautā pazīstama kā Pleskavas Ceļš.

* * *

Pirmsvēlēšanu basketbola turnīrs Mežparkā. Piedalās Latvijas Ceļa I un II komanda un pa vienībai no Kristīgiem demokrātiem un Tēvzemei un brīvībai. Pēdējiem līdzi ir arī liels vimpelis ar T&B emblēmu, ko nes bārdains tēvbrīvnieks. Karognesējs varonīgi gar malu seko savas vienības uzbrucējiem, kas viņam sagādā diezgan lielu noskriešanos. LC ir tik drošs par savu uzvaru, ka jau sarunājis Panorāmas TV komandu, lai nofilmē Latvijas Olimpiskās komitejas priekšsēdi Vilni Baltiņu, pasniedzot balvu.

Dzeram abi ar LOK priekšsēdi viņa izmaksāto alu un vērojam spēli. Viss rit samērā mierīgi līdz brīdim, kad skrējienā uz grozu viens no kristīgajiem demokrātiem, kuru rindās ar panākumiem cīnās arī Ilga Gore-Kreituse, pavisam nekristīgi apgriež ar kājām gaisā tēvbrīvnieku. Ir pārsista uzacs, un izlietas nekristīgo asinis! Šis vardarbības akts tiek publiski nosodīts no karognesēja (Kurš man, atklāti sakot, liekas mazliet nebalansēts.): „Ko no komunistiem citu var gaidīt! Nelieši! Noraidīt no laukuma!“

Viņam piebalso vīrs treniņtērpā, kas izrādās operdziedoņa Ingus Pētersona tēvs. „Ar kādu naidu! Ar kādu naidu viņi spēlē...“ (Nu vētra tējas glāzē! Es nekādu naidu neredzu.) Skaidrs, ka T&B nekāda koalīcija ar KDP nebūs.

Kā jau bija paredzams, uzvar LC I, kur spēlē nākamie ministri: O. Kehris, Ģ. Kristovskis, V. Krištopans un mans paziņa no Vasaras vidusskolas laikiem – P. Elferts. Vakarā skatāmies uzvarētājus Panorāmā.

* * *

Jāņus es nosvinu Višķos, pāris dienas pavadu Daugavpilī un tad atpakaļ Rīgā uz Jāzepa un Annijas Vītolu pārbedīšanu. Es esmu tikai ieprecēts rads. Konservatorijas rektora Kokara vārdi, ko viņš mums teica 1987. gadā runājot par profesora pārapbedīšanu, ir piepildījušies. „Agri vai vēlu viņš atdusēsies Latvijas zemē,“ viņš teica. Un nu beidzot Rotu kalējs atdusas savas līgavas klēpī. (Kaļu rotas līgavai / mīļai skaistai Latvijai).

Pie bērēm es vēl atgriezīšos, bet vispirms pāris vārdus par Jāņiem. Šis raksts bija publicēts Austrālijas Latvietī kaut kad 1990. gadu sākumā.

Pa gadskārtu nāk Ivans Ivanovičš

Speciāli „Austrālijas Latvietim.“

Es braucu taksometrā uz Kultūras akadēmiju un, gribot negribot, klausos krievu popmūziku, kam seko Erkena preču reklāma, arī krieviski, un nobeidzas ar „līgo“. Šoferis ir pieturējis pie Mākslas muzeja un māj ar galvu, ka laiks maksāt un kāpt ārā. „Tā nav Kultūras akadēmija,“ es viņam saku, „tas ir Mākslas muzejs! Kultūras akadēmija ir Ludzas ielā.“

– „A-ā, nav?“

Tā ir pirmā reize, kopš es lietoju šo firmu, kad viņi ir atsūtījuši pie manis krievu duraku. Braucam tālāk, bet mana uzticība ir iedragāta. Ar šito brāli cilvēks var nonākt nevis Ludzas ielā, bet Ludzā! „Es nezinu ielas numuru,“ es viņam saku, „uzprasiet bāzei.“ Viņš nekā neatbild, bet turpina ar savu braukšanu kratīt manas iekšas. Pie ugunīm Čapājevs izlec no mašīnas un skrien prom. Bēg? Nē, priekšā stāv vēl viens taksis. Acīmredzot, prasīs ceļu. Pie Centrāltirgus atkārtojas tas pats, bet tagad otrs taksis brauc mums pa priekšu visu ceļu līdz Ludzas ielai, un tā es par to pašu cenu ierodos Kultūras akadēmijā ar diviem takšiem. Vot tak!

* * *

Šogad Dziesmu svētki iepriekšējo Dziesmu svētku emocionālo saviļņojumu nesasniedza, taču netrūka arī pa jaukam brīžam. Tā, piemēram, braucot tramvajā uz Mežaparku tika nepārtraukti dziedāts. Arī braucot no koncerta. Te jāpiemin mana un Ilzes saķeršanās ar policiju. Mūs uz ielas gaidīja mašīna, bet policija mūs piespieda virzīties uz tramvaja pieturu un nelaida to apiet. Mēs ātri nolēmām, ka šim idiotismam ir jādara gals. Mūsu ceļu bloķēja nostiepta aukla un divi jauni krievu tautības policisti. Viņiem aiz muguras netraucēti plūda ļaudis virzienā, kurā arī mums vajadzēja iet. Skaitās valsts policija un nesaprot valsts valodu! „Runā angliski?“ es noprasu skaļā un nelaipnā balsī. Tajā brīdī otrs policists izšķiras pazust, atstājot savu biedru kā Danielu lauvas bedrē. Nē, vāciski. Tā bija kļūda, būtu teicis ķīniski, es būtu tintē. Protams, arī no vācu valodas viņš nezin ne bū, ne bē. Mēs viņam paziņojam divās valodās, ka kāpsim pāri auklai un, ja viņam tas nepatīk, lai sūdzas Čeveram. Viņš gan mēģina nobloķēt manai sievai ceļu, un rezultātā tiek gandrīz samīdīts. (Sieva sauc: Ser, ser, es negribēju jūs apskādēt!) Sers saprot, ka cīņa zaudēta. Es ceru, ka viņš, mājās pārradies, uzrakstīja atlūgumu.

Arī Austrālijas Saules Josta piedalās Dziesmu un Deju svētkos. Starp dejotājiem ir arī mans vecākais dēls Mārtiņš. Saules josta ir septiņas reizes apceļojusi pasauli; no tām divas reizes ar saviem uzvedumiem uzstājusies vairākās vietās katrā Latvijas novadā, kā arī piedalījusies divos Latvijas dziesmu un deju svētkos – 1990. un 1993. gadā. Abos svētkos Saules jostai bija ierādīta goda vieta: pirmajos – dejojot Alku deju, otrajos – dejojot Saules viju.

* * *

Rīga ir mainījusies. Patiesībā Rīgas seja mainās katru nedēļu. Tiek iekārtoti jauni veikali, biroji, labo mājas. Pat Nacionālajā Operā lietas virzās uz priekšu. Man stāsta, ka iekšpuse jau esot restaurēta. Tramvaji, trolejbusi, autobusi noklāti reklāmām. Skatlogi kļūst arvien iespaidīgāki. Var redzēt, ka cilvēki sāk apzināties reklāmas vērtību.

Uzraksti krievu valodā Rīgas centrā ir tikpat kā pazuduši, to vietā nākuši angļu. Kādā ielā redzams liels uzraksts Nightclub. Ar angļu uzrakstiem šad tad ir nogājis greizi. Tā lidlaukā kāda paciņu piegādes firma lepojas ar WE KEEP YOUR PROMISES. (Mēs turam jūsu solījumus.) Kā viņi var turēt manis dotos solījumus, man nav skaidrs, bet komerciālā laukā tas ir kas jauns. Rīgā ir pat savs seksa veikals. Oficiālas meitu mājas Rīgā nav, bet ir šīs nozares interešu klubs. Es pieņemu, ka interese ir ļoti dzīva, jo krievu reklāmu avīze ir pilna ar ļoti izskatīgām, kailkrūtainām Taņām, Ņinām un Māršām, kas prasīt prasās pēc 18% apgrozījumu nodokļa. Interešu klubi nodokļus nemaksā. Zem dažiem vārdiem uzrakstīts just for you (tikai priekš tevis). Nevar sacīt, ka mēs nemēģinātu ielauzties ārzemju tirgū. Cenas man nav zināmas.

Runājot par cenām, jāpiemin, ka arī es ierados ar pāris personīgiem ciemiņiem iedzert kādu alu jaunatvērtajā Ķirsona alus bārā. Pie durvīm mūs apsveica Henrijs VIII pilnā karaļa uniformā un ierādīja galdiņu. Arī apkalpotājas skraidīja apkārt Tudora laikmeta tērpos. Alus bija garšīgs, bet es tur vairs neiešu, jo bija jāmaksā arī par Henriju un visām viņa sievām.

* * *

Jā, latviešu valodu var Rīgā dzirdēt biežāk, vasarā un jo sevišķi – Dziesmu svētku laikā. Atliek tikai pastaigāties pa Brīvības bulvāri, un jūs satiksit paziņu jūru no visām pasaules malām. Man visnaidīgākās sarunas ir iznākušas ar taksīšu šoferiem, no kuriem liela daļa latviski nerunā vai arī negrib runāt. Tādās reizēs mana žults līst pāri malām, un es ar viņiem apejos kā ar moroniem.

Mana sieva stāsta, ka viņa bijusi kādā valsts iestādē, kur apkalpojošā ierēdne runājusi tikai krieviski. Kad viņa izsaukusies, vai tad tiešām te neviens nerunā valsts valodu, kāda latviešu tautības ierēdne teikusi: Ja jūs nesaprotiet, ko viņa saka, tad mācieties krieviski! Tādas, lūk, ir tās lietiņas.

Mēs vairs skolā krieviski nelamājamies,“ stāsta Elmārs Skanis. Es piebilstu, ka tas ir jauki. „Mēs tagad lamājamies angliski. Mūsu klasē iet viens no Amerikas, un mēs tagad sakām „shit“ un „f…““

* * *

Es vēroju sardzes maiņas pie Brīvības pieminekļa ar dalītām jūtām. Es atceros no trīsdesmitajiem gadiem liela auguma štāba rotas vīrus un sardzes maiņas pūtējorķestra pavadībā. Tagadējie sargi liekas tādi sīciņi, bet visvairāk mani uztrauc reglaments: tā soļo padomjzemes dēli nevis latviešu karavīri. (Es runāju par parādes soli, vācu valodā – Achtung Schritt.) Protams, salīdzinot ar ampeļmaņu soli, kāds redzams pie Ļeņina mauzoleja sargiem, mūsējie soļo normāli.

Kopš Ļeņina piemineklis Rīgā ir pazudis, jaunajiem pāriem vairs nav kur nolikt puķes. Sevišķi smagi šī problēma piemeklējusi krievvalodīgos. Bet, kur ir gribēšana, tur ir arī varēšana.

Pie Brīvības pieminekļa satiksmei slēgtā joslā ir iebraukusi melna mašīna, no kuras izkāpj brūte baltā tērpā, brūtgāns melnā šēzē un noliek pie Brīvības pieminekļa puķes. Brūtgānbrālis vai kāds cits brālis to iemūžina video. Visi runā krieviski. Es ceru, ka līdz ar pieminekli viņi ir nomainījuši arī pārliecību.

Nav jau tā, ka visi komunisma pieminekļi būtu novākti. Andrejs Upītis vēl stāv visā savā akmeņainajā godībā, Strēlnieku laukumu sargā sarkanie strēlnieki, Daugavmalu grezno padomju atbrīvotāji.

Man vislabāk patīk tēlnieka Folkmaņa strēlnieks upmalā pie Daugavpils. Strēlnieks tur rokā aiz sevis dvieļveidīgu, dinamiski plīvojošu sarkano karogu. Vosam tas tā paticis, ka uzreiz licis tēlniekam piešķirt Nopelniem bagāto tituli. Diemžēl, krievvalodīgie nav varējuši saskatīt mākslas darba vērtību, un piemineklis krievu plūsmā pazīstams kā Kam dvielis?

Daugavpilieši necieņu izrādījuši arī piemineklim – T 34 tankam, to nokrāsodami rozā krāsā. Te, protams, vainīgi bijuši latgaļu svoloči. Tagad armija tanku aizvedusi prom.

Daugavpils pilsētas parkā, kur vairākkārt aprakti un pārrakti padomju armijas locekļi, atrodas mūžīgā uguns, kas nedeg, jo pilsētas valde nogriezusi gāzi. Tas ļoti saniknojis veterānus, jo tie pēc ceremonijas uz mūžīgās uguns cepuši sašļiku. Tagad nekā. Streb nu vodku vien!

No viesnīcas laukuma Daugavpilī Iļjičs ir pazudis. Taču tukšajā vietā stāv vienmēr puķu pušķītis. Tas rāda, ka mūžam dzīvais ir gan beigts, bet ne aizmirsts.

* * *

Misiņu bibliotēka ir mainījusi dzīves vietu. Es stāvu uz ielas stūra un meklēju kartē Rūpniecības ielu, kad mani uzrunā kāda dāma akcentētā vācu valodā: Vai varot man palīdzēt? Tā ir pirmā reize, kad es satieku Allu Kozačenko.

Alla ir ārste, pēc izcelsmes ukrainiete, piecdesmit gadus veca. Latviski runā ļoti veikli, ja arī ne vienmēr gramatiski pareizi. Viņa neatkarības sākumā darbojusies LNNK, bet tagad jūtas piekrāpta, jo valsts viņai nedod pilsones tiesības. Es saku, ka esmu žurnālists un gatavs klausīties.

Norunājam satikšanos un pēc 2 nedēļām sēdam Rīdzenē pie kafijas tases. Ar latviešiem viņas ģimenei bijusi saskarsme jau revolūcijas laikā. Vectēvs bijis zemes īpašnieks tai laikā, kad Ukrainā darbojušies sarkanie strēlnieki. Latviju viņa uzskata par savu dzimteni. „Es mīlu Rīgu,“ viņa saka, „kur lai es citur ietu?“ Alla ar vīru jau, nezin kuro gadu ceļ mazu vasarnīciņu. Vienmēr pietrūkstot naudas. Viņa labi saprot, ko komunisms nodarījis mūsu tautai. Mēs runājam par mūsu tautas sakropļoto dvēseli, par darba tikumu. Viņas uztverē ir mēs, ir viņa esam politiskās iekārtas upuri. Tur arī viņas izpratne beidzas. Kāpēc vienam upurim ir pilsoņa tiesības un otram nav? Par šīm lietām runājot, Alla kļūst emocionāla.

Tā nedomā tikai viņa vien, tā domā ap 600 000. Kāds no vietējiem man reiz sacīja: „Krievs visur jūtas labi.“ Tik tiešām, šī tauta ir kā dzeguze, kas iedēj savu olu svešu putnu ligzdās un atstāj savu mazuli uzaudzināt citiem. Protams, tas ir vispārinājums, jo ir krievi un krievi. Izņēmumi būs vienmēr.

* * *

Krievu armijas uniformas Rīgā redz samērā reti. Es domāju, ka interfronte ir savu nozīmi zaudējusi. Interfrontiešu intelektuālais līmenis ir zems. Es redzēju kādu interfrontes sapulci, kur maza meitenīte pie mikrofona nolasīja visus tos briesmu darbus, kādus pēc vēlēšanām piedzīvos minoritātes – ņems nost ģimeņu dārziņus, cilvēku dzīvības būs briesmās utt. Vai tiešām kāds viņai ticēja?

Pie tiesas nama stāv no dienu uz dienas tās pašas babuškas ar plakātiem rokās, aicinot atbrīvot Rubiku. „Kas jums uz tā plakāta rakstīts?“ kāds žurnālists prasījis.

– „Es nezinu.“

Arī tiesas zāle, kur tiesā Rubiku, ir pilna interfrontistiem. Šī kustība vairs nav viengabalaina – komunisti ilgojas pēc veciem, labajiem laikiem, imperiālisti sapņo par pievienošanos Mātei Krievijai, šovinisti grib atgūt kādreizējās krievu tiesības un tikt pie politiskas varas. Krievu biznesmenim ir tikai viens mērķis – tikt pie naudas. Šai biznes struktūrā ievērojamu vietu ieņem mafija. Mafija ir profesionāla organizācija, kas tomēr seko savas ētikas kodam. Ja uz Tevi šauj, tad tam ir komerciāls iemesls. Bezjēdzīgi slepkavo tikai kriminālie.

Piemēram, protekcijas rekets. Mafija ir daudz saprātīgāka nekā valdība. Viņa par tava veikala apsardzību neprasa 18% no apgrozījuma, jo tirgotājam to ir grūti samaksāt. Pietiek ar 10%. (Dažos iecirkņos ir jāmaksā arī policijai. Tas, ka tu jau maksā mafijai, nav nekāds iemesls atstāt likumsargus bešā.) Bez tam, ja kāds cits no tevis mēģina izspiest naudu, tev ir kur iet un sūdzēties. (Ne jau uz policiju, tur sūdzēties nav ko iet.) Mafijas protekcijas zars iedalās:

a) sportistos (tur ir daudz bijušo bokseru u.c.) un

b) kriminālistos.

Sportisti ir ļoti pieklājīgi un apmeklē tevi pat vairākkārtīgi, ja tava stūrgalvība to prasa. Tev liek saprast, ka nekas nav mūžīgs. Var notikt visādas nelaimes – ugunsgrēki, sprādzieni vai tava lieta tiks nodota kriminālajam elementam caurskatīšanā. Ja sarunas neved pie sekmīga atrisinājuma, pie tevis ierodas kriminālisti un pārkārto tavu bodi vai sejas pantus, vai abus divus un pieprasa protekcijas naudu. Apdrošināšanas polisi vairs nav iespējams izmainīt. Sportisti ir apvainojušies un par tevi vairāk nekā negrib zināt.

Mafijas zemākie slāņi nav sevišķi inteliģenti. Viens no valsts ministriem bijis līdzīpašnieks kādā firmā, ko apsēduši divi krievvalodīgie sportisti lakādas kurpēs. (Valsts ministrs līdzīpašnieks kādai firmai?! Austrālijā neiespējama lieta.) Pēc vairākkārtīgām vizītēm viņi aizsūtīti runāt ar bosu – ministru viņa birojā Finanšu ministrijā. Sportisti arī ieradušies, kur viņiem teikts, ka mazliet jāuzgaida. Beidzot abiem mafioziem uzaususi gaismiņa, ar ko viņiem darīšana, un pazuduši lapās.

Uldis Siliņš

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com