Gadi ārzemēs

Tie lasītāji, kas sekojuši līdzi maniem pārdomu rakstiem šajā tīmekļa vietnē* un arī citviet, būs pamanījuši un nereti arī komentāros pie rakstiem ir norādījuši uz manu atrašanos ārpus Latvijas. Tā kā sešu gadu laikā, kopš rakstu šajā vietnē, esmu ar dažu labu lasītāju un komentētāju neklātienē gluži vai sadraudzējusies interesanto viedokļu un piebilžu dēļ, tad uzskatu par savu pienākumu pavēstīt jums, ka esmu atgriezusies uz dzīvi Latvijā pēc astoņu gadu prombūtnes.

Pēdējo divdesmit divu gadu laikā mana dzīvesbiedra darba dēļ ārpus valsts esam pavadījuši astoņpadsmit gadus – pirmajā piegājienā desmit gadu laikā dzīvojām un strādājām trīs dažādās valstīs, pēc tam četrus gadus pavadījām Latvijā, un pēdējos astoņus atkal mitām divās dažādās valstīs.

Tā kā visus šos gadus esam strādājuši Latvijas labā, arī būdami ārzemēs, mans stāsts ir citāds nekā tiem, kas uz citām zemēm pārcēlušies, lai tur apmestos uz pastāvīgu dzīvi un pilnībā iekļautos vietējā sabiedrībā.

Laiks pārdomām

Manas dzīves ārzemēs pavadīto gadu laikā ir piedzīvoti daudzi Latvijai ļoti būtiski mirkļi – pievienošanās NATO un Eiropas Savienībai, izšķirošas vēlēšanas un tautas nobalsošanas. Lai arī, piemēram, NATO gadījumā man kā žurnālistei bija vēsturiska iespēja savām acīm noraudzīties kā tā laika valdības vadītājs Indulis Emsis 2004. gadā Vašingtonā iesniedza Ziemeļatlantijas līguma ratifikācijas rakstu ASV valsts sekretāram Kolinam Pauelam, no tā brīža Latvijai kļūstot par pilntiesīgu NATO dalībvalsti, katrā šādā reizē un katrā 18. novembrī, ko pavadīju ārpus Latvijas, man bija tomēr jānožēlo, ka neatrodos Latvijā starp savējiem. Tāpēc, ka 18. novembra svinībām un citām Latvijai būtiskām dienām un gadadienām ir nozīme vien tad, ja latviešu izlolotā un izcīnītā valsts ar mūsu tautas vārdu pastāv zaļā zemē pie baltas jūras, un mēs tajā paši dzīvojam.

Iespējams, ka tieši ilgstošā uzturēšanās ārzemēs un it īpaši pēdējie astoņi gadi, kad neesmu bijusi algots darbinieks nevienā uzņēmumā un savus rakstus esmu rakstījusi pēc pašas brīvas izvēles, ir bijis iemesls, kādēļ esmu īpaši pievērsusies Latvijas vēstures, valstiskuma un latvietības jautājumiem. Varbūt tā ir bijusi sava veida psihoterapija laikā, kad īsti nevari būt vēsturisku notikumu virpulī. Notikumu, kuri vistiešāk uz tevi attiecas, tevi visdziļāk sāpina un visvairāk iepriecina.

Taču atrašanās ārzemēs un vērošana no malas ir bijusi arī liela svētība, jo tieši tādēļ ir sanācis vairāk iedziļināties pašas sajūtās un pieredzē, lai sakārtotu savas domas par to, no kurienes nāku, kam piederu un kādi ir mani pienākumi pret savu tautu un valsti. Savas pārdomas esmu centusies savirknēt rakstos un nodot jūsu, lasītāju, vērtējumam. Taču ne jau tādēļ, lai pavēstītu savu vienīgo un pareizo viedokli, bet gan tādēļ, lai dalītos ar savām domām un veicinātu jūs vērtēt savu pieredzi un pašiem izdarīt secinājumus.

Man jāsaka, ka no lasītāju komentāriem pie maniem rakstiem, kurus visus esmu tiešām izlasījusi, patiesībā lielāko gandarījumu sniedz nevis tie, kas uzslavē vai pasaka paldies, lai gan arī šādi vārdi ļoti spēcina, bet gan tie, kur es redzu cilvēku pašu domas, kas sākušas rosīties manu ideju iespaidā. Tad es es redzu, ka mans darbs un vientuļās pārdomu stundas nav bijušas veltas, jo ieliktā enerģija turpina rosīties citu cilvēku domās un, iespējams, pat arī rīcībā. Turklāt nav pat būtiski, vai cilvēki piekrīt manām domām, papildina tās vai iebilst tām, pats galvenais, ka notiek domāšana un vērtēšana. Un tas mani no sirds priecē.

Izdomāt sevi

Jo tieši domāšana jau ir bijusi pamatā tam, kā cilvēce laika gaitā ir attīstījusi sabiedrības pastāvēšanas veidus un turpina attīstīt. Nenoliedzami, ka kaut kādas lietas notiek instinktīvi un dziņu iespaidā, tomēr jebkas, kas atrodas ārpus katra cilvēka garīgā un fiziskā ķermeņa, mums liek domāt par to, kas ir tas, kas atrodas ārpus mums un kādas ir mūsu attiecības ar apkārtējo vidi un sabiedrību. Tas sākas ar otru cilvēku mums blakus, turpinās ar ģimeni, kopienu, tautu un plašāku pasaules sabiedrību, un, ja labpatīk, var turpināt lauzīt galvu arī par to, kas atrodas ārpus mūsu galaktikas vai Visuma robežām.

Tieši tāpat arī katra tauta un valsts ir lielā mērā izdomāta lieta, no tā nebūtu jākautrējas un par to arī nebūtu jāķengājas kā par kaut ko mākslīgi veidotu. Pat ja saimnieciska nepieciešamība sadarboties savā starpā izriet no fiziskas izdzīvošanas instinkta, tad kopēja tautas kultūrtelpas apziņa nāk no mūsu prāta un domāšanas. Jā, pirms dibināt savu valsti, mums tā bija vispirms jāizdomā, tāpat kā atjaunojot to pēc piecdesmit padomju verdzības gadiem. Un kā tauta mēs to darījām par spīti nebrīves apstākļiem – gan Krievijas cara impērijā, gan totalitārajā PSRS tautu cietumā.

Tādēļ arī neredzu nevienu iemeslu, kāpēc mums tagad būtu jāaptur savs domāšanas par tautu un valsti darbs un jāpievēršas tikai taustāmu labumu un materiālas labklājības vairošanai, kā nereti plašsaziņas telpā tiekam uz to mudināti. Vai domāšana, vērtēšana un savas cilvēciskās būtības apzināšanās brīvības apstākļos ir mazāk nozīmīga nekā piespiedu nebrīvē? Tautu un valsti ir jāturpina izdomāt katru dienu, ja vēlamies, lai tā pastāv un lai mēs varam justies labi un piederīgi šai pasaulei.

Dzīve un darbs piecās dažādās valstīs man ir savā ziņā izkristalizējis viedokli par to, ka, nenoliedzami, cilvēku ķermeniskās izdzīvošanas vajadzības ir visiem vienādas, pat ja iespējas nav vienādas. Arī veidi, kā šīs vajadzības tiek katrā zemē risinātas sabiedrības pārvaldes jeb politikas līmenī ir vairāk vai mazāk līdzīgi visā pasaulē un politisko, ekonomisko teoriju grāmatās aprakstīti.

Tomēr katras tautas un valsts īpašie kultūrvēsturiskie apstākļi uzliek savu zīmogu un ievirza attīstību katrai valstij īpašā gultnē. Tāpēc, manuprāt, nevienas valsts modelis vai sasniegtais līmenis nav tieši atkārtojams citā valstī vai sabiedrībā, un patiesībā tieši šīs nianses padara pasauli daudzveidīgāku un arī savstarpēji iecietīgāku, gan ar noteikumu, ka tautu izvēle ir bijusi brīva.

Vienoti daudzveidībā

Iespējams, te arī slēpjas iemesls, kādēļ pilnīga sabiedrības saliedētība nav iespējama un diez vai jebkad būs iespējama kādā valstī, jo dažādas etniskās un reliģiskās grupas nes sevī katra savu īpašo kultūrvēsturisko pieredzi, no kuras tās nedz jebkad spēs, nedz tām vajadzētu atteikties. Tas nenozīmē dzīvošanu mūžīgā spriedzē, bet drīzāk gan abpusēji iecietīgu un apzināti mierīgu līdzāspastāvēšanu vēsturiski neizbēgamajos apstākļos. Katrā ziņā, ja man būtu bijis jāpaliek uz dzīvi kādā no tām valstīm, kurās esmu pabijusi ilgāku laiku, tad visu atlikušo mūžu es arī visticamāk dzīvotu iekšēji sašķeltu dzīvi, pat ja ārēji tā atbilstu esošās sabiedrības ieradumiem un dzīves veidam.

Es atceros dienu, kad Dānijā ar satelīttelevīzijas starpniecību vēroju atvadīšanos no Imanta Ziedoņa Latvijā, kur diemžēl nevarēju piedalīties. Es zināju, ka mani vecāki laukos sēž pie televizora katrs ar savu I. Ziedoņa dzejas krājumu rokās, jo tāds aicinājums bija izskanējis. Es redzēju savu māsu noliekam ziedus pie I. Ziedoņa Doma baznīcā, un es domāju par to, ka mans vārds – Sanita – pēc manas mammas stāstītā man ir dots tādēļ, ka I. Ziedonis esot aicinājis Dziesmusvētku simtgades gadā dzimušiem bērniem dot vārdus, kam ir saistība ar dziedāšanu. Sanita tad būtu nākusi no bites dziesmas – sanēšanas.

Vēl es atcerējos, kā, mācoties Latvijas Kultūras akadēmijā pirmajā kursā 1992. gadā mēs, pulciņš studentu, kopā ar rektoru Pēteri Laķi un prorektoru Jāni Siliņu tumšā janvāra pēcpusdienā ar vilcienu braucām uz Latvijas Kultūras fonda mītni Jūrmalā, lai tiktos ar fonda vadītāju I. Ziedoni. Man līdzi bija grūtajos pārmaiņu laikos iznākusī grāmatiņa Mūžības temperaments, kurā I. Ziedonis ierakstīja veltījumu, un kura tagad ir stipri pārvērtusies sliktas kvalitātes papīra un vāku materiāla dēļ.

Taču man visvairāk atmiņā iespiedies gan tas, cik gādīgi lielais dzejnieks un domātājs I. Ziedonis rūpējās, lai nosalušie studenti tiek pie siltas tējas, gan tas, ka viņam pie uzvalka biksēm un ādas kurpēm kājas bija ieautas svītrainās, ar roku adītās vilnas zeķēs. Re, kā var savienot veco un jauno, praktisko un skaisto, vienkāršo un eleganto, tādu mācību no I. Ziedoņa paņēmu visam mūžam.

Gadu desmitus vēlāk dzejnieka bēru dienas pēcpusdienā man bija jādodas pēc savas meitas uz starptautisko skolu un tad man ienāca prātā, ko gan es teiktu citu bērnu mammām no dažādām zemēm, ja man pajautātu, kā es pavadīju šo dienu. Diezin vai es varētu viņām saprotami izstāstīt, kas mums, latviešiem, bija I. Ziedonis un kādēļ vēl mūsdienu pasaulē dzejniekam un domātājam var būt tāda nozīme.

Ar to es negribu teikt, ka mēs, latvieši, esam izredzēta tauta, bet to, ka mēs esam īpaši un ar savu pieredzi līdz galam saprotami tikai paši sev. Tieši tāpat kā krievi, igauņi, amerikāņi, dāņi un zviedri jeb tautas, kuras klātienē vairāk pavērot man ir sanācis manos ārzemēs pavadītajos gados. Atskatoties uz savu dzīvi, mēs neviens nevaram pateikt, kā būtu bijis, ja būtu bijušas citādākas iespējas. Taču man liekas, ka astoņpadsmit ārpus Latvijas pavadītie gadi ir ievērojami padziļinājuši manu latvietības izjūtu un stiprinājuši manu tautisko pašapziņu, jo tieši saskarē ar citu tautu patību esmu sapratusi, cik īpaša ir katra tauta, neatkarīgi no tās lieluma un valstiskuma ilguma. Tikai vajag gribēt savai tautai piederēt un par savu valsti domāt.

Sanita Upleja, brīvžurnāliste
Laikrakstam „Latvietis“

* Pirmublicējums portālā irlv.lv