Piederība, nevis identitāte

Valoda ir mūsu kopējās mājas. (Man liekas, ka Māra Zālīte tā reiz teica.) Šīs mūsu kopējās mājas ir mīļas un skaistas, bet vai tās ir mūsu tautas centrālais identitātes elements? Un kā ir ar valodas bezpajumtniekiem? Domājot par valodu un tautas pastāvēšanu, patīk pakavēties pie Jāņa Petera rindiņām.

Ir jau interesanti filozofēt par latviešu identitātes elementiem, bet vai šim jautājumam vispār ir pastāvoša pareiza atbilde? Identitātes elementi šķiet neaptverami, mainīgi, tie ir atkarīgi no dzīves apstākļiem, sociālā grupējuma, ģeogrāfiskās vides, politikas, modēm un citām lietām. Ja tomēr latviešu centrālās identitātes elementi, tiktu noskaitīti, vai visi tiem piekristu? Kam tie līdzētu? Kā tos izmantotu?

Manuprāt, svarīgāk būtu padomāt par piederības jautājumiem. Par piederību zemei un it sevišķi par piederību tautai. Piederība ir divpusīga. Nepietiek, ka cilvēks jūtas piederīgs kādai grupa vai tautai. Lai piederētu, tai grupai ir viņu arī jāpieņem, varbūt pat jānāk pretī.

Vienkārši? Ne vienmēr! Tas prasa pacietību, iecietību, saprašanu. Tās labās latviešu īpašības!

Baiba Haringtona (Harrington)
Laikrakstam „Latvietis“