Trimdas bērnu bērni un mazbērni Latvijā (19)

Palielināt / Enlarge

Carolina Vītola. FOTO no Vītolu ģimenes arhīva.

Izdomāju, ka man jāraksta arī par tiem jaukajiem cilvēkiem, ko uz Latviju ir atveduši trimdas bērnu bērni, jo arī viņi ir dzimuši ārpus Latvijas; tagad dzīvo un strādā Latvijā, un savus bērnus tāpat audzina Latvijā. Pie tādiem pieder arī Carolina Vītola, kura ir Viļa Vītola IV kundze. Ar viņu man sarunāta tikšanās 2017. gada 6. jūlijā. Viņa atnāk norunātā laikā un, tāpat kā Vilis savā reizē, atnes man sava uzņēmuma produktus. Šoreiz man ir divi Bio uzņēmuma Rūdolfs. Divas pudelītes ar ļoti garšīgu dažādu augļu maisījumā kombinētu dzērienu, ko nosaukuši par smūtiju. Un tad vēl bērniem domātu kečupu, kas nosaukts par kečupiņu. Smūtijam labāks vārds nav atrasts kā atvasinājums no amerikāņu smoothy, bet to jau es saprotu tik un tā.

Tūlīt arī ķeramies pie darba, jo stundu vēlāk man sarunāta vēl viena tikšanās. Izstātu viņai, ko un kā gribu no viņas dzirdēt, un viņa sāk:

„Esmu dzimusi Venecuēlā; ne galvaspilsētā Karakasā, bet netālu no tās. Piedzimu mazā pilsētiņā Valencia. Tur mēs dzīvojām, kad biju maziņa, bet tad mēs pārcēlāmies uz Karakasu. Mēs ģimenē bijā 4 bērni: man ir viens brālis un vēl divas māsas. Vili es iepazinu universitātē, un abi mācījāmies būvinženieru zinātni. Interesanti sagadījās, ka mēs ar Vili vienu vakaru kopā mācījāmies viņu mājā, un tēvs man brauca pakaļ. Kad viņš atbrauca man pakaļ un Viļa tēvs atvēra durvis, viņš iesaucās: „Es taču tevi pazīstu, mēs mācījāmies vienā kursā.“

Vēlāk mēs dabūjām zināt arī to, ka mana māsa mācījās tajā pašā kursā, kur mācījās Viļa māsa arhitektūrā, un otra Viļa māsa mācījās kopā ar manu brāli. To mēs uzzinājām tikai tad, kad mūsu tēvi viens otru jau pazina. Mēs draudzējāmies kādus piecus gadus un tad apprecējāmies. Tas bija jau pirms 22 gadiem. Abi mūsu bērni piedzima jau Venecuēlā. Vilītis piedzima 1997. gadā un Andrea piedzima 2004. gadā arī Karakasā.

Pēc tam Venecuēlā sākās tas laiks, kad mēs redzējām, ka tur vairs nebūs labi. Čavess (Chavess) pārņēma valdību; mēs redzējām, ko nozīmē komunisms. Daļa mūsu ģimenes jau bija šeit, un mēs sapratām, ka no Venecuēlas ir jābrauc prom. Tas noteikti bija tas labākais lēmums, ko mēs varējām pieņemt. Tad mums pirmais jautājums bija, ko mums vajadzēja darīt.

Vispirms mēs nolēmām braukt uz Ameriku, kur nodzīvojām četrus gadus. Pirmā momentā bija viegli, tā maiņa nelikās tik liela, jo mēs abi runājām arī angļu valodā. Viļa tēvs Latvijā jau bija iedzīvojies un stāstīja, ka tur ir daudz iespēju. Tā mēs pēc četriem Amerikā pavadītiem gadiem nolēmām pārcelties uz Latviju. Šogad ir jau divpadsmit gadu, kopš esam te. Tas bija 2005. gadā.

Nopirkām māju šeit Ķīpsalā netālu no Viļa vecākiem. Mums bija svarīgi būt tuvumā radiem, jo bērni vēl bija diezgan mazi, un viņiem bija svarīgi būt kopā ar vecvecākiem un brālēniem un māsīcām. Vilis ar bērniem vienmēr runāja latviski, bet es ar viņiem runāju spāniski. Tagad viņiem ir trīs valodas – latviešu, angļu un spāņu.

Sākumā mazais Vilis gāja starptautiskajā skolā, bet vēlāk pārgāja uz latviešu skolu, jo mēs domājām, ka tas ir svarīgi, ja mēs dzīvojam Latvijā. Zinājām, ka tur viņam būs vairāk draugu, jo starptautiskajā skolā ik pa pāris gadiem skolnieki mainījās, un labākie draugi bija jāzaudē. Es esmu ļoti priecīga, ka to izdarījām, jo tagad viņi abi divi vairs nejūtas kā ārzemnieki. Ja mēs to būtu darījuši tūlīt pēc pārcelšanās no Amerikas, tā maiņa būtu bijusi pārāk strauja. Tagad viņš to skolu ir jau pabeidzis, bet Andrea vēl turpina iet Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā. Vilis tagad divus gadus mācās Anglijas Universitātē mehānisko inženierzinātni. Andreai prāts nesas uz sociālo komunikāciju, bet viņai vēl kāds gadiņš jāiet tepat vidusskolā. Mums ir prieks, ka viņi abi mācās.

Es pati visu laiku palīdzu Vilim ar viņa uzņēmumu darbību. Sākumā bija tikai tās noliktavas, kur cilvēki varēja novietot savas ne vienmēr vajadzīgās mantas, bet tagad ir arī bērnu bio ēdiena ražošanas uzņēmums Rūdolfs, kurā mēs abi esam iesaistīti jaunu tirgu meklēšanā un vispār pārdošanas procesā.

Sākumā mums ar tām noliktavām gāja ļoti grūti, jo šeit cilvēki kaut ko tādu nemaz nepazina. Bet tagad tas jau ir tik labi iegājies, ka mums tukšu noliktavu nav tikpat kā nemaz un nekad. Te bija tādi mazi šķūnīši, bet tie nekad nebija tik droši, kā ir mūsu noliktavas. Mēs ar Vili esam ļoti apmierināti par savu uzņēmējdarbības izvēli, mums ir paveicies. Es tagad smejos, ka esmu Vilim sekretāre, bet bez algas.

Tagad mēs vairāk koncentrējamies uz eksportu. Mēs bieži braucam uz izstādēm, jo abi pārvaldām vairākas valodas, un tur izrādām savu produkciju. Mēs arī izpētām tirgus iespējas dažādās zemēs. Tagad jau esam atraduši tirgu arvien jaunās valstīs. Tagad mēs jau eksportējam uz kādām 15 zemēm. Tas ir diezgan labi, ņemot vērā, ka mūsu uzņēmums ir samērā jauns. Eksportēt mēs sākām tikai pirms diviem gadiem, un tagad mums ir pat dažas arābu valstis.

Ir ļoti forši strādāt vienā vietā, kam tu tici un kas tev pašai patīk. Tad ir lepnums uz to, jo tas ir garšīgs. Mums nupat stāstīja viens puika, kurš strādā starp Latviju un Taivānu, ka tai viesnīcā, kur viņš paliek, Taivānā suvenīru veikalā uz plaukta redzējis mūsu Rūdolfa ievārījumiņus. Par to mēs varam pateikties vienai sievietei, kas mums vienkārši paņem produkciju un izplata to pa vietām, kas viņai ir pieejamas, un bieži mēs nemaz nezinām – kur.

Latvijā mums ļoti patīk. Pēdējos divus gadus mums tik labi nepatīk laika apstākļi, un man liekas, ka tie ar katru gadu kļūst arvien sliktāki. It sevišķi slikta ir šī vasara, jo vēl arvien jūlijā ir vajadzīgas jakas. Man arī liekas, ka visā pasaulē klimats kļūst ar katru gadu trakāks. Visādas vētras, plūdi vai pārmērīgs sausums ar ugunsgrēkiem. Sākumā Vilim ļoti nepatika ziemas, viņš necieta aukstumu, bet man šeit tās četras sezonas patika ļoti. Tas bija kaut kas ideāls. Šogad man liekas, ka aukstais laiks ir pārāk garš. Sākās jau septembrī un tagad vēl jūlijā nav īsti silts.

Kā izklaidi es ilgu laiku ir spēlēju tenisu, bet tad man sākās problēmas ar potīti, un tagad pat vēl atradušās sāpes elkonī. Nu kādu laiku tas būs jāpārtrauc. Es gan eju uz terapiju, bet pagaidām tas neko daudz nav palīdzējis. Mēs vasarās arī daudz laika pavadām uz laukiem, kur Viļa vecākiem ir īpašums. Tagad Andreu jau mēs varam arī atstāt pie draudzenēm, ja viņa negrib mums līdzi braukt uz laukiem. Kamēr bija maziņa, tad gan ņēmām visur līdzi. Es savu tenisu spēlēju tajā laukumā, kas ir pie lidostas, bet bērni spēlē vienā klubā Imantā. Mēs tenisu spēlējām jau no mazotnes, jo pie mums Venecuēlā tas bija ļoti iecienīts.

Latvijā, man liekas, ka cilvēki var justies droši. Varbūt, ka cilvēki, kas ir dzīvojuši tikai šeit, to neprot novērtēt. Viņi uztraucas, ka nozagta viena mašīna, bet nemaz neapjēdz, kas notiek citur lielās pilsētās. Man ir tā sajūta, ka bērni vakaros vēlu var iet un nākt bez bailēm, ka viņiem kaut kas var notikt. Tā ir super, super sajūta, ka tev nav par viņiem ik brīdi jāuztraucas, ka tik kaut kas atkal nenotiek. Protams, ka vienmēr ir jāuzmanās, bet tas ir jādara visur un vienmēr.

Rīgā mums arī patīk tas, ka te viss ir tik tuvu. Bērniem skola tikai 15 minūtes, ej uz veikalu tāpat ne vairāk kā 15 minūtes. Visur var tikt ar kājām vai sabiedrisko transportu. Kad bērni brauc uz skolu, autobuss piestāj tieši pretim mūsu mājai, un pie skolas apstājas arī gandrīz skolas priekšā. Skolniekiem tas ir arī par brīvu, kas ir liels pluss.

Jā paskatās, kas tagad notiek Venecuēlā, tad te Rīgā dzīve ir nesalīdzināmi mierīgāka. Bet man vēl divas māsas un vecāki tur dzīvo. Par viņiem es domāju bieži, jo viņi man stāsta, ka tas, kas parādās ziņās un avīzēs, ir sīkums salīdzinājumā ar to, kas tur īsti notiek. Mani vecāki pastāv uz to, ka viņi ir par veciem, lai kaut kur vēl pārceltos. Pasaulei vēl neliekas, ka Maduro ir diktators, bet mēs esam laimīgi, ka tur vairs nedzīvojam.

Māsas kaut kā nekā izdzīvo, vienkārši nav uzņēmības kaut ko uzsākt. Tāpat kā daudzas manas draudzenes saka, ka mums tur vajadzēja cīnīties un lietas mainīt, bet man tagad liekas, ka tam nav risinājuma. Tur jau vēl arvien ir arī daudz latviešu ģimeņu, kam nav drosmes vai gribas kaut ko jaunu meklēt. Viņi arī vēl netic, ka te daudz kas ir mainījies pēc padomju okupācijas.

Grūti saprast, bet katram ir sava dzīve un izpratne par to, kas ir iespējams. Mēs jau varētu daudziem palīdzēt, bet ja cilvēks pats neko negrib darīt, tad arī neviens palīdzēt nevar. Kāda mūsu valsts bija agrāk, jāsaka, ka tā tiešām bija paradīze. Bija daudz lietu arī tur, ko mēs nenovērtējām, bet tagad jau ir par vēlu. Es nezinu, cik daudz gadu tagad vajadzētu, lai to dabūtu atkal tādā līmenī.

Mani vecāki un citi radiņi vismaz reizi gadā brauc pie mums ciemos. Maniem vecākiem šeit patīk ļoti, ļoti. Izņemot to, ka viņi var pavadīt tikai vasaras. Kad mēs gribam Ziemassvētkus pavadīt kopā, viņi tikai pasaka, ka tad viņiem šeit ir daudz par aukstu. Tas gan bija tikai to gadu, kad mums te bija –20°C, bet to gadu mēs Rīgā redzējām arī sarmu, un tas bija tas brīnišķīgākais skats, ko es varu iedomāties. Cik tas bija skaisti! Tā bija auksta, bet arī ļoti skaista ziema. Ar visu to viņiem te ļoti patika, bet turpmāk mana mamma no tāda aukstuma baidās. Tikko aukstāks par –10°C, viņa ārā neiet. Es teicu, lai tad paliek visu dienu istabā.

Tagad mamma saka, ka turpmāk brauks pie mums tikai vasarā. Tagad ir grūti dabūt biļetes, jo vairākas lidmašīnas uz turieni vairs nemaz nelido, tādēļ šovasar viņi nebūs. Nākamā gadā, kad Andrea beigs skolu, gan viņi cer, ka varēs lidojumus izkārtot. Varbūt, ka atbrauks arī māsas.

Bet, tiešām, visiem radiem, kas te ir bijuši, Latvijā ļoti patīk. Viņi redz, ka katru gadu te kaut kas uzlabojas un kļūst vēl skaistāks. Venecuēlā tagad ir otrādi, tur viss kļūst arvien sliktāks. Mēs ar Vili tagad neesam bijuši Venecuēlā tieši 12 gadu. Viņš man kategoriski pasaka, ka uz turieni nebrauks. Man ir žēl, jo viņš taču piedzima tur.

Šeit uz ielām reti kad ir kāds neliels sastrēgums, bet, salīdzinājumā ar Karakasu, tas gan nav nekas uztraucošs. Visumā satiksme šeit ir ļoti laba. Mēs nesen bijām Vīnē. Ir labi aizbraukt atvaļinājumā, bet dzīvot es tur negribētu. Es esmu pieradusi, ka Rīgā ir tik mierīgi.“

Ar to mana saruna ar Carolinu ir galā. Es bezgala priecājos, ka man bijusi izdevība tuvāk iepazīt vienu skaistu, burvīgu sievietīti, kas no pasaules otras puses te nonākusi līdz ar vienu latviešu trimdas bērnu bērnu, kurai te patīk gandrīz vēl labāk kā viņas vīram, kurš atbraucis uz savu senču zemi. Kura ir laimīga, ka dzīvo te Latvijā, var arī savus bērnus te audzināt. Nedaudz gados viņa ir iemācījusies to valodu, ko runā zemē, kur viņa tagad dzīvo. Man atkal gribas iesaukties, kaut mums vairāk būtu tādu nelatviešu kāda ir Carolina. Es viņu jau tagad uzskatu par 100% latvieti, jo viņa ir lielāks Latvijas patriots, ka viens otrs pēc tautības īsts latvietis.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“