Operdziedātājai Paulai Brīvkalnei 110

Palielināt / Enlarge

Paula Brīvkalne ar raksta autoru Guntaru Saivu 1989. gadā. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Paula Brīvkalne un Sidnejas Latviešu biedrības priekšnieks Mārtiņš Siliņš 1961. gadā. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Mēs varam būt lepni, ka krietns skaits latviešu operas mākslinieku, to vidū vairāki soprāni, ar lieliem panākumiem dzied pasaules slavenākajos operu namos. Bet jau arī pirms Otrā pasaules kara mūsu mākslinieki bija dziedājuši vairākās Eiropas zemēs un daži pat Padomju Savienībā. Pēc kara beigām Vācijas un Rietumeiropas operu namos ar izciliem panākumiem dziedāja latviete Paula Brīvkalne.

Kad 1944. gada rudenī, lai izbēgtu no otrreizējās Padomju okupācijas, Paula Brīvkalne, līdz ar kādiem 200 000 citiem latviešiem, devās bēgļu gaitās uz Vāciju, tad viņa jau bija atzīta māksliniece.

Karjeras sākumi Latvijā

Kā Paula Freiberga, viņa piedzima 1907. gada 22. februārī nelielajā Kurzemes pilsētiņā Valdemārpilī (agrākā Sasmakā). Agrās bērnības gadi saistās ar Grenču pagastu Tukuma apriņķī, kur viņas tēva Augusta Freiberga senči no barona bija iepirkuši lauku mājas.

Kad 1930. gadu beigās mudināja latviskot uzvārdus, vietu un arī māju vārdus, tēvs savām lauku mājām izvēlējas nosaukumu Brīvkalnes. Paula tad arī bija pieņēmusi Brīvkalni par savu mākslinieces vārdu.

Pēc vidusskolas beigšanas Brīvkalne mācījās dziedāšanu Rīgas Tautas konservatorijā un divus gadus apmeklēja Feldmaņa teātra kursus. Lai iegūtu līdzekļus studijām, strādāja par sekretāri kara ministrijā. 1932. gadā sāka savas mākslinieces gaitas Zemnieku drāmā, paralēli strādājot arī Rīgas radiofonā. Guva panākumus operetēs Viktorija un viņas huzārs, Grāfiene Morica un Cirkus princese. Varēja uzdot darbu ministrijā. No 1935. gada bija angažēta arī LNO, kur galvenokārt piedalījās operešu iestudējumos. 1939. gadā komponists Jānis Mediņš viņai veltīja galveno, izlutinātas princeses Luteklītes lomu savā jaunajā operā Luteklīte. Kritika bija atsaucīga, bet iekļūt Nacionālās operas mākslinieku pirmajās rindās nebija viegli. Pēc Tautas teātra nodibināšanas 1941. gadā, viņas galvenais darbs bija tur, dziedot vadošās operešu lomas.

1937. gadā Paula apprecējās ar pulkvežleitnantu Pāvilu Spalviņu. Liels trieciens viņai bija vīra apcietināšana un pazudināšana Baigajā gadā.

Pēckara Vācijas nometnēs

Otrā pasaules kara beigās Paula Brīvkalne nonāca Berlīnes apkārtnē un toreizējās Austrumu ministrijas uzdevumā, kopā ar vairākiem citiem latviešu māksliniekiem, piedalījās dažādos koncertos. Kara beigas viņa sagaidīja Lībekā, pēc tam pārcēlās uz Oldenburgu. Oldenburgā bija nonākuši arī Paulas vecāki un māsa ar savu ģimeni. Pēc kara beigām Oldenburgas pārvietoto personu (DP) nometnē, Bruno Skultes mākslinieciskajā vadībā, izveidojās Latviešu opera. Tur Maskanji Zemnieka godā Paula Brīvkalne dziedāja Santucas lomu. Vai tā bija šinī operā dziedātā loma, kas Paulai Brīvkalnei pavēra ceļu uz daudzu Eiropas labāko operu skatuvēm?

Ticamāk, ka tie bija divi koncerti 1945. gada decembrī, kurus ar angļu okupācijas varas atļauju Paula Brīvkalne bija sarīkojusi Oldenburgas pils zālē. Kā tad Paula Brīvkalne ieguva šo angļu okupācijas varas atļauju?

Vācijas bēgļu nometnēs mēs rīkojām dažāda veida sarīkojumus. Uz tiem arvien lūdzām kādus vietējās okupācijas varas pārstāvjus. To darījām cerībā, ka šie cilvēki varēs uzlabot bēgļu dzīves apstākļus. Jāšaubās, ka tas iespaidoja mūsu likteņus. Viņi nebija tie cilvēki, kuru izlemšanā bija pēckara bēgļu liktenis. Pa lielākai daļai tie bija tikai zema ranga armijas cilvēki un ne pārāk augsti stāvoši un izglītoti ierēdņi. Varbūt tikai retam patika tā nopietnā mūzika, kas reizēm tika sniegta mūsu ievērojamo mākslinieku koncertos. Viņu gaumē bija vairāk vieglāka rakstura mūzika. Šie lūgtie viesi bieži garlaikojās. Bet, kā vēlāk stāstīja Paulas māsa Erna, ka tikai tad, kad dziedot, pa pusei dejojot un koķetējot, uz skatuves esot uznākusi Paula Brīvkalne, tad šie viesi esot it kā atmodušies un mākslinieci apveltījuši ar ilgiem aplausiem. Varam pieņemt, ka tas bija Brīvkalnes seksapīls, kas iekustināja okupācijas ierēdņu sirdis, un tā tika dota atļauja sarīkot divus koncertus Oldenburgas pils zālē kopā ar pianistu Viktoru Kviesi. Programmā bija agrāko gadu operešu ārijas.

Šos koncertus bija noklausījušies arī cilvēki no Oldenburgas operas vadības, un Paulai Brīvkalnei piedāvāja iespēju dziedāt Oldenburgas operā.

Vācijas operu namos

„Sāku ar „Čardaša firstieni – Silvu“. Vajadzēja tekoši runāt vāciski, ko vēl nepratu, un biju noraizējusies, kā ies. Gāja tomēr labi, un publikai mans akcents patika – redzams ārzemniece, varbūt ungāriete, kā lomai piederas!“

Paulas vecāki un māsa ar savu ģimeni izceļoja uz Austrāliju un apmetās Sidnejā. Pati Paula, lai turpinātu savu dziedātājas karjeru, palika Vācijā. Austrāliju, īpaši Sidneju, Paula uzskatīja par savām otrām mājām. Tamdēļ arī apakšvirsraksts Ar skatu no Austrālijas.

Sākumā Paula Brīvkalne dzied vēl operetēs Sikspārnī, Čigānu mīlā, Stambulas rozē, Jautrā atraitnē, Čigānu baronā. Pēc tam jau liriskajās lomās – Mimi Bohēmā, Grietiņu Faustā un tad seko dramatiskās titullomas Aidā, Karmenā, Toskā. Paula Brīvkalne kļūst par dramatisko soprānu.

Brīvkalnes lielie panākumi sākās ar Riharda Štrausa Salomes 1948. gada jauniestudējumu Oldenburgas operā, kur dziedāja operas titullomu. Kad tanī pašā gadā kādā Salomes izrādē bija ieradies pats sirmais komponists, tas esot teicis, ka labākas Salomes neesot dzirdējis. Pēc dažām dienām komponists dziedonei atsūta savu fotouzņēmumu ar veltījumu:

Der Herforragenden Salome Paula Brīvkalne in dankbarer Anerkennung Ihr Richard Strauss.*

Salome, kļūst par Brīvkalnes slavenāko un visvairāk dziedāto lomu. 1948. gada decembrī, atzīmējot komponista 85. gadskārtu un uz viņa vēlēšanos, Brīvkalne viesojās Bavārijas operā Minhenē. Panākumi ar Salomi turpinājās, to daudzas reizes dziedāja Vīnes valsts operā, astoņas reizes slavenā diriģenta Herberta fon Karajana vadībā. Dažādās operās Salomi dziedāja 172 reizes.

Oldenburgas laikā Brīvaklne apprecējās ar vācu aktieri Heincu Hāki (Haake), bet turpināja dziedāt tikai kā Brīvkalne.

1953. gadā dziedone pāriet uz Esenes operu, kur dzied četrus gadus. Viņas repertuārā jau ir 38 operas un operetes. 1954. gadā viņa pirmo reizi viesojās Štutgartes valsts operā Aīdas lomā. Laikraksts Stuttgarter Nachrichten rakstīja: Tikai tā dziedams un jādzied Verdi. Atkrīt katra ārišķība kā spēlē, tā dziedājumā. Paulas Brīvkalnes kultivētais soprāns spēj veikt smalkāko pāreju uz piano, kā arī izraisīt spēcīgu un vienmēr skanīgu forte, kas pārstaro kori un orķestri.

Par Toskas izrādi Esenes operā Essener Anzeiger rakstīja: Viņa patiesi ir liela dziedone. Viņa nespēlē Tosku, viņa ir īstenība – dziedone Floria Toska.

No 1957. gada līdz aiziešanai pensijā 1972. gadā, Brīvkalne dziedāja Štutgartes operā. Par darbu Štutgartes operā pati māksliniece rakstīja: Šī lielā mākslas iestāde ar savu izcilo ansambli, ieņem vienu no pirmajām vietām Vācijas mākslas dzīvē, un tās viesizrādes Parīzē, Londonā, Romā un citur izpelnījušās visbargāko kritiķu un publikas atzinību.

Īsi pirms līguma noslēgšanas, viņa Štutgartē dziedāja Karmenu Jaungada viesizrādē. Pārpildītajā operas namā suminājumi nav beigušies un priekškaram bijis jāatveras 16 reizes!

Neuzskaitīsim visas dziedātās lomas. Minēsim vēl: Leonoru Bēthovena Fidelio, Mariju modernista Albāņa Berga operā Voceks, kurtizāni Džuljetu Hofmaņa stāstos, titullomu K. Orfa operā Antigone un Irēni Vāgnera Rienci, kuru Vīlands Vāgners bija saīsinājis no oriģinālām sešām stundām uz trim. Atcerēsimies, ka Rienci Vāgners pabeidza rakstīt Rīgā, strādājot no 1837. līdz 1839. gadam par kapelmeistaru Rīgas Pilsētas teātrī.

Vasaras brīvlaikos Brīvkalne, Riharda Vāgnera mazdēla Vīlanda aicināta, jau ar 1951. gadu dziedāja Baireitas Svētku spēlēs dažādās Vāgnera operās Herberta fon Karajana vadībā. Brīvkalne tur iestudēja Ziglindes lomu Dievu mijkrēslī. Starp dziedātām lomām bija arī Freija Reinas zeltā, Orlinde Valkīrā un puķu meitene Parsifālā.

1963. gadā kādā sarunā Austrālijas Latvieša redaktors Emīls Dēliņš bija jautājis, cik Vācijas operu namos Brīvkalne būtu dziedājusi. „Paga, paga,“ minstinājusies dziedātāja, „tas ir pamatīgi sajucis, labāk sāksim pēc kārtas no ziemeļiem. Tas būtu tā: Hamburga, Brēmene, Vilhelmshāfena, Brēmerhāfene, Flensburga, Lībeka, Oldenburga, Hannovere, Osnabrika, Oberhausene, Gelzenkirhe, Esene, Vupertāle, Krēfelde, Minhengladbaha, Vīsbādene, Ķelne, Mainca, Manheima, Augsburga, Frankfurte, Štutgarte, Minhene, Regensburga, Baireita, Sārbrikene, Berlīne.“

Skaitām līdz un saskaitām – 27! (Māksliniece bija izlaidusi Duisburgas Operu, tātad, 28 operu namos.)

Bet vai tas vispār ir iespējams, kā tas īstenībā notiek?

„Nu tā, piemēram,“ skaidro Paula Brīvklane. „Man, teiksim, ir līgums ar Štutgartes operu. Tas nosaka, ka man jānodzied 4, 5 vai 8 izrādes mēnesī, tāpat kā pārējiem 20 – 25 solistiem. Ja kāds solists izrādes dienā nejūtas „formā“ vai saslimst, tad tam līdz plkst.10. priekšpusdienā par to jāziņo operai. Teiksim, Hamburgā saslimst turienes Karmena. Hamburgas opera izrādes dienā zvana uz Štutgarti un interesējas vai Brīvkalne ir šovakar brīva. Ja atbilde ir pozitīva, tad pusdienas laikā es kāpju lidmašīnā, braucu uz Hamburgu un nodziedu Karmenas lomu tur saslimušās kolēģes vietā. Bez tam, saprotams, ir atsevišķu solistu vai vesela ansambļa viesizrādes citās operās gan Vācijā, gan ārzemēs.“

Varam secināt, ka tajā laikā māksliniekiem vēl nebija aģentu un menedžeru, kas rūpējās un izkārtoja angažementus mēnešiem uz priekšu.

Pēc kādas viesizrādes Hamburgā, kas ir bijusi viņas 125. uzstāšanās Salomes lomā, priekškars atveries vismaz savas 20 reizes. Un tā tas ir bijis daudzās citās vietās un lomās.

Tad vēl daudzās uzstāšanās Vīnē. Vīnes valsts operā viņa 8 reizes dzied slavenā diriģenta Herberta fon Karajana vadībā. Viņas pēdējā viesizrāde Vīnes operā bija 1960. gada 8. septembrī Vāgnera Dievu mijkrēslī Gutrunes lomā. Bronhildi tur dziedāja tāda slavenība kā Birgita Nilsone, Zigfrīdu – Volfgangs Vindgasens, diriģents Herberts fon Karajans.

Minēsim vēl kādus operu namus: Parīze, Londonas Koventgārdens, Cīrihe, Neapole, Lisabona, Bukareste, Dublina, Edinburga.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl

* Izcilai Salomei Paulai Brīvkalnei pateicīgā atzinībā Jūsu Rihards Štrauss.