14. jūnijs un „Helsinki 86“

Palielināt / Enlarge

Prāvests Jānis Priedkalns un Ilga Priedkalna. FOTO Imants Skrīveris.

Kanberas Latviešu ev. lut. draudzes Aizvesto piemiņas dievkalpojums notika šī gada 18. jūnijā Sv. Pētera baznīcā, Reid.

Dievkalpojumu vadīja prāvests Jānis Priedkalns. Svētos rakstus lasīja Ilga Priedkalna.

Sava sprediķa pirmo daļu prāvests Priedkalns veltīja toreizējai Helsinki 86 grupai. Šī grupa tika dibināta 1986. gada vasarā, Liepājā, un to dibinātāji bija Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss. Mērķis – latviešu cilvēktiesību aizstāvēšana, latviešu valsts un latviešu valoda. Ziņas par šo kustību nokļuva brīvajā pasaulē, kur tiem radās liels atbalsts, arī Austrālijā, kur atbalsta grupu vadīja J. Priedkalns.

1987. gadā Helsinki 86 aicināja tautu, tā gada 14. jūnijā, pulcēties pie Brīvības pieminekļa, un, nolikt ziedus. Šīs ziņas par gaidāmo demonstrāciju tika slepeni nogādātas ārpasaulē, un tās tika pārraidītas Radio Brīvā Eiropa, Amerikas balss un krievu radio Svoboda, kā arī presē un ārzemju televīziju raidījumos. ASV prezidents, Ronalds Reigens, kas tajā laikā ir bijis vizītē Rietumberlīnē, žurnālistiem ir izteicies – redzēsim, kas rīt notiks Rīgā.

Okupācijas iestādes centās ierobežot demonstrācijas izdošanos. Atļauja šai sanākšanai bija dota ar noteikumu, ka nedrīkst būt runas un plakāti. Pāris dienas pirms šī notikuma, abi vadītāji, Grantiņš un Bisenieks, tika iesaukti uz armijas apmācībām, un sapulcēšanās noliktajā laikā tika rīkoti plaši riteņbraukšanas svētki.

Helsinki 86 atbilde – Grantiņa un Bitenieka vietā stājās jaunie – Rolands Silaraups un Eva Biteniece. Gaidot uz riteņbraukšanas noslēgumu, tauta pulcējās Bastejkalnā, kur tos uzrunāja Edmunds Cirvelis, Juris Ziemelis un Heimis Lāma. Tika vākti paraksti ar prasību atbrīvot politieslodzītos Gunāru Astru un L. Grantiņu.

Bija jau vakara stunda, kad tauta ar Silaraupu un Bitenieci priekšgalā devās gājienā uz Brīvības pieminekli. Tur nonākot, pieminekļa priekšā Biteniece izņēma zem villaines slēpto plakātu, to atritināja un otru galu iedeva Silaraupam. Uz plakātu bija rakstīts – 14. jūnija upuru piemiņai.

Pie pieminekļa Biteniece nolika baltas rozes ar lenti – Dievs, svētī Latviju. Pie pieminekļa, cerēto pāris simtu cilvēku vietā, bija sanākuši apmēram 5 tūkstoši, un vēl daudzi nāca nākamajās dienās nolikt ziedus pie pieminekļa. Šis bija sākums tautas atmodai brīvības centienos.

1988. gada 14. jūnijā pirmo reizi Okupētajā Latvijā Konstantīns Pupurs iznesa sarkanbaltsarkano karogu pa Rīgas ielām uz Brāļu kapiem. Arī Pupurs, tāpat kā daudzi citi Helsinki 86 grupas locekļi – Silaraups, Grantiņš, Bitenieks u.c., Valsts drošības komitejas piespiesti emigrēja uz Rietumu pasauli. Šo jauno cilvēku cerības un cīņu par latviešu tautu, latviešu valodu, brīvajā pasaulē sagrāva brīvās pasaules politiskā diplomātija. Rūgti vīlušies, viņi atteicās no tālākās cīņas un iegāja savā individuālā dzīvē. Tāpat kā Eva Biteniece par viņai 1997. gadā piešķirto Triju zvaigžņu ordeni, tā arī Raimonds Silaraups par savējo, nav izrādījuši savu interesi par šiem apbalvojumiem, un šie ordeņi arvien vēl Latvijā gaida savus saņēmējus.

Sprediķa otro daļu prāvests Priedkalns veltīja teoloģiskām pārdomām par Dieva un cilvēka attiecībām. Pēc dievkalpojuma baznīcēni pulcējās baznīcās zālē pie uzkodu galda. Prāvests pastāstīja par LELBĀL draudžu dzīvi un problēmām.

Skaidrīte Dariusa
Laikrakstam „Latvietis“