Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„LV100 Ekspresis“

Skatiens no iekšpuses... jeb stāsts pa varoņiem un rūķīšiem

Laikraksts Latvietis Nr. 465, 2017. g. 30. jūnijā
Ilona Brūvere -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Latvija100_Es_esmu_Latvija

Rīgā; gatavi doties atkal vilcienā. FOTO Ilona Brūvere.

Koncerts Rīgā. FOTO Ilona Brūvere.

Siguldā. FOTO Ilona Brūvere.

Inčukalnā. FOTO Ilona Brūvere.

Ļaudis sagaida Valgā. FOTO Ilona Brūvere.

Valgā ar Kasparu Ādamsonu. FOTO Ilona Brūvere.

Andrejs Filipovs – viens no iniciatoriem. FOTO Ilona Brūvere.

Ievēroju, ka Aina Gailīte forši aprakstīja Simtgades ekspreša ceļojumu pa Latvijas laukiem, pilsētām un miestiņiem, bet tā kā man bija iespēja ceļot līdzi vilcienā, gribēju dalīties ar dalībnieku uzskatiem un domām.

Ceļot ar enerģiskiem jauniem cilvēkiem, kuri brīvprātīgi un ar prieku veltī savu laiku šim iespaidīgajam notikumam, tā jau pati par sevi ir dāvana. Interesē, kā viņiem veiksies, guļot un dzīvojot vilcienā trīs dienas, ļoti tuvu dzīvojot, it sevišķi tiem jauniešiem, kuriem guļvieta tika vietkaršu vagonā nevis kupejās. Lai uzzinātu atbildi, iekārtojieties ērtāk un lasiet tālāk!

Bet labāk stāstu sāksim no paša sākuma. Reiz mazā, skaistā, radošā un ražīgā zemē dzīvoja divi spējīgi vīri ar labu izdomu – Andrejs Filipovs un Ints Teterovskis, kuriem radās idejas par to, kā dalīties ar Latvijas simtgades priekiem ar visu Latviju. Kā Andrejs stāstīja, jau 2012. gadā bija tautas ekskursija, atsaucoties uz Ulmaņlaikiem, kad ļaudis devās uz visskaistākajām vietām Latvijā. 2012. gadā ekspresis devās uz Gulbeni un tad ar bānīti līdz Alūksnei.

Bet šiem stāsta varoņiem bija lielāki plāni, kā aptvert un sasaistīt vēsturiskus Latvijas novadus un aizvest Latvijas simtgades sirsnīgumu ne tikai uz pilsētām, bet arī lauku miestiņiem. Un tātad, varoņi devās ceļā, izmeklējot sev līdzņemšanai izturīgus darbiniekus, tādus ar gribasspēku kā Madaru Brikmani. Viņi visi priecājās pa to, ka, it sevišķi stacijās kā Daugavā un Vecumniekos, iedzīvotāji viņus mīļi sagaidīja, piedalījās, dejoja un dziedāja līdzi, jo šajās vietās reti pat vilciens piestāj, kur nu vēl vilciens ar tādiem dārgumiem! Andrejs arī priecājās, ka valstij varējis uzdāvināt šādu dāvanu, sagaidot simtgadi.

Tātad stāsta varoņi ir noguruši, bet priecīgi, ka sapnis ir īstenots, bet kā tad ar tiem darba rūķiem, kuriem katrā vietā jāģērbjas, jākrāso lūpas un jāsasilda balsis vai jāuzlīmē kāds plāksteris un jālec tālāk? Katrā pasakā ir kāda krīze, kāds negadījums. Vai būs briesmu stāsti pa cietām gultām un saspiestiem apstākļiem? Vai visa labestība izgaroja svētdienas karstumā? Kur nu! Viņi bija laimīgi, ka viņu vietas bija viens otram blakus, ka sienas nedalīja viņu naktsmītni, jo viņi tak bija no viena kolektīva! Šie darba rūķīši priecājās par to, ka katrs uzvedums ir bijis citādāks, neparedzams un neprognozējams. Ja Rīgas kolektīvi vadīja tautas deju soļus ar koka karoti un dēli, tad Valgā jauniešu pulciņš parādīja mūsdienu, laikmetīgus soļus. Darba rūķīši no vilciena satikās ar rūķīšiem no katras pašvaldības kolektīva, un notika tāda kā simbioze – katrs deva un katrs ieguva: prieku, vienotību, kas radīja tādu lielu prieka bumba.

Un pašvaldību rūķīši jau arī nebija nekādi sliņķi – viss bija operatīvs. Katrā vietā ar švunku pavadīja vilciena viesus pūtēju orķestris, radot lielu stimulu vilciena rūķīšiem. Un darba rūķīši no kolektīviem, kas piebiedrojās katrā pilsētā vai miestiņā, priecājās, jo viņi varēja notvert dziesmu svētku smaržu, un saprata, ka viņi arī ir daļa no Ieskaņas koncertiem Latvijas simtgadei, ka dziesmu svētki ir tepat aiz stūra.

Kad ekspresis lepni apstājās Valgā, tad piebiedrojās vēl divi dziesmu varoņi – Mārtiņš Brauns un Kaspars Ādamsons, jo Valgā pasakai pienāca klāt vēl cita noskaņa. Kā Kārlis Skalbe rakstīja – 1917. gadā neatkarīgās Latvijas zvaigzne uzlēca Valkā, kur pasludināja, ka Vidzeme, Kurzeme un Latgale ir nedalāmas, neatkarīgas valsts vienības, kuras iekārtu noteiks Latvijas Satversmes sapulce. Tātad Valkas rūķīši bija sagatavojuši kuplu koncertu, kur parādījās ne tikai dziedātāji, mūziķi un dejotāji, bet arī teātris par 1917. gadā notikušo.

LV100 Ekspresis bija sasniedzis savu galapunktu, un tagad bija laiks doties atpakaļ uz Rīgu. Vilcienā vadībai un rūķīšiem bija nogurums, bet arī tik mīlīga, silta sajūta. Rūķīši konstatēja, ka noteikti atkal gribētu piedalīties, atkal vest dziesmu un deju krustam šķērsām pa Latviju. Jāpiemin vēl viena darba rūķīšu grupa – tie, kas strādā pie dzelzceļa. Viņi priecājās, ka visi spēj pulcēties un nečīkstēt, ka vilciena gaisotne ir tik forša!

Un tā nu šim stāstam ir gals. Pēc tik daudz koncertiem, sadziedāšanās un sadejošanās Latvijas simtgades svinības ir iesāktas. LV100 Ekspresis vienoja un saliedēja tautu, atgādināja, ka, ja tu saņem prieku un dod to pretī, tad tas dubultojās, un ka nogurums izgaist, sadarbojoties, piedaloties un veidojot kopīgi kaut ko jaunu! Paldies visiem, kas piedalījās! Nez kādu pārsteigumu mūsu varoņi un rūķīši sagādās nākotnē?

Ilona Brūvere
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com