Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Aizvesto piemiņai

Bruno Krūmiņa runa dievkalpojumā Aizvesto piemiņai

Laikraksts Latvietis Nr. 463, 2017. g. 15. jūnijā
Bruno Krūmiņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Mīļie klausītāji!

Šodien mēs pieminam 1941. gada 14. jūnija deportācijas Latvijā, kad naktī no 13. uz 14. jūniju padomju okupācijas vara deportēja vairāk nekā 15 000 Latvijas iedzīvotāju uz koncentrācijas nometnēm Padomju Savienībā.

Šodien arī pieminam masīvās 1949. gada 25. marta deportācijas, kurās Latvija zaudēja 44 000 iedzīvotāju.

Lai labāk izprastu šos traģiskos notikumus, mums īsumā ir jāatgriežas pie liktenīgā Molotova-Rībentropa pakta, kas tika parakstīts 24. augustā 1939. gadā. Minētais pakts bija neuzbrukšanas līgums starp Vāciju un Padomju Savienību, kā arī līgums, kas norādīja iespaidu sfēras Austrumeiropas valstīs. Kā sekas šim līgumam, vācu armija 1939. g. 1. septembrī okupēja Rietumu Poliju, kas tad arī bija sākums Otrajam pasaules karam. Tā paša gada 17. septembrī Sarkanā armija okupēja Austrumu Poliju un uzbruka Somijai.

Sarkanās armijas uzbrukums Somijai bija neveiksmīgs, nobeidzās ar vienošanos, ka 10% no Somijas zemes tiek atdota Padomju Savienībai. Pēc neveiksmēm Somijā Padomju Savienība piespieda trīs Baltijas valstis – Igauniju, Latviju un Lietuvu parakstīt savstarpēju palīdzības līgumu, dodot Padomju Savienībai tiesības iekārtot militārās bāzes visās trijās Baltijas valstīs.

Sarkanā armija iemaršēja Baltijas valstīs 1940. gada 15. jūnijā, piespieda valdības atkāpties, un PSRS iecēla visās trijās republikās savas fiktīvas valdības. Tā Latvija kļuva par Padomju Savienības republiku. Okupanti drīzi vien ķērās pie darba, lai sastādītu sarakstus ar tā sauktajām nevēlamām personām. Komunistu Partijas Centrālā Komiteja (KPCK) pieņēma speciālu aktu par Sociāli nevēlamu personu deportāciju no Baltijas valstīm, Rietumu Ukrainas, Rietumu Baltkrievijas un Moldavas. Iekšlietu ministrijas (NKVD) komisārs Lavrentijs Beria bija nozīmēts kā atbildīgā persona par minētajām deportācijām. Deportētie pie apsūdzības bija iedalāmi divās daļās. Tie, kas izvesti izmeklēšanai un tiesāšanai labošanas kolonijās un sociāli bīstamie elementi ar ģimenes locekļiem, kurus izsūtīja uz mūža nometinājumu attālos PSRS novados, kur tad viņiem PSRS Iekšlietu ministrijas speckomandu uzraudzībā bija jāstrādā lauksaimniecības vai mežkopības uzņēmumos.

1941. gadā es biju vidusskolas skolnieks, un mana ģimene dzīvoja Uriekstes stacijā (Uriekstes stacija ir starp Rankas un Lizuma stacijām), kur mans tēvs tanī laikā bija stacijas priekšnieks.

14. jūnija rītā bija dzirdama liela automašīnu dunoņa, un caur dzīvokļa logu varēja redzēt lielu putekļu mākoni, ko domāju, bija izraisījušas lielās automašīnas, pielādētas ar cilvēku kravu, drāzdamās lielā ātrumā uz dzelzceļa staciju. Tēvs ģimenei paziņoja, ka šorīt stacijā pieturēs speciālvilciens. Tā arī notika. Ziņkārības dzīts, aizgāju stacijas priekšā skatīties. Redzēju ļoti garu vilciena sastāvu ar sarkanajiem preču vagoniem ienākam un apstājamies uz galvenās sliežu līnijas. Redzēju apbruņotus sargus izlecam no vilciena, atraujot vaļa durvis vairākiem vagoniem. Redzēju garu cilvēku rindu, jaunus, vecus un bērnus ejam lēnā gaitā pa rūpīgi kopto stacijas grants klāto celiņu. Visi virzījās uz vilcienu. Dzirdēju mazu meitenīti, pieķērušos pie mātes rokas, pilnā balsī kliedzam: Mamma, es negribu braukt! Redzēju arī, ka kāda veca māmiņa ar varu tika iegrūsta vagonā. Kad lokomotīve bija uzņēmusi ūdeni, un visu vagonu durvis bija aiztaisītas, garais vilciena sastāvs sāka kustēties; man ausīs palika skanot vagonu riteņu klaboņa un mazās meitenītes izmisuma kliedzieni: Mamma, es negribu braukt!

Gulbenes stacijā vilcienam pievienojās Litenes nometnē sagūstītie Latvijas Armijas virsnieki deportēšanai uz Noriļsku. Kāds no viņiem ir atstājis īsu stāstu: „Gulbenes stacijā sliežu ceļi bija pilni ar vilcienu sastāviem. Visi ar tā saucamiem lopu vagoniem ar „ķepliškām“, ar iebūvētām dēļu nārām un aizrestotiem lodziņiem. Pēc saraksta mūs izvietoja pa vagoniem, katrā ap 40 cilvēku. Visi apgulties uz nāriņām nevarējām, tamdēļ daži pa nakti ierīkojās uz grīdas. Nakti nostāvējām Gulbenē un tikai otrās dienas vidū izbraucām. Atstājām Daugavpili. Braucām pāri robežai, ardievu Latvija, ardievu mīļā Dzimtene! Kad atgriezīšos pie tevis, Dievs to zin'?“

Mums visiem pazīstamais latviešu dzejnieks Fricis Bārda ir veltījis izjustu dzejoli aizvesto piemiņai:

...Nekad vēl izmisuma šķēps
Nav tik daudz strauju siržu ķēris,
Nekad vēl lielceļš Latvijā
Nav tik daudz rūgtu as'ru dzēris.
Nekad vēl tik daudz nopūtu
Nav klusās pusnakts zvaigznēs raidīts,
Nekad tik sāpīgi nav smaidīts.
Nekad, nekad no nākotnes,
Ko mūžība vēl klēpī nes,
Nav tika daudz cerēts, lūgts un gaidīts...

Brauciens uz Sibīriju bija traumatisks piedzīvojums visiem braucējiem, bet jo sevišķi bērniem un sievietēm grūtniecības stāvoklī. Ēdiena trūkums un antisanitārie apstākļi vagonā bija neciešami. Braucienā nomira daudz bērnu un gados vecākie. Pārdrošos, kuri mēģināja bēgt, nošāva.

Daudzas soda nometnes bija Krievijas ziemeļu apgabalā – Uchtā, Intā, Abesā, Vorkutā, Pečorā un Arhangeļskā, kur sodītie raka ogles, rūdas, būvēja ostas un fabrikas. Lielākais vairums nometņu bija Sibīrijā. Noriļskā nonāca 1940./41. gadā deportētie latviešu un arī igauņu un lietuviešu armijas virsnieki. Uz Krasnojarskas apgabalu nosūtīja daudzus 1941. gada jūnijā deportētos baltiešus. Visbriesmīgākās nometnes tomēr bija Tālo Austrumu Kolimas – Magadanas apgabalā. Izsūtīto apstākļi nometnēs bija nežēlīgi un necilvēcīgi. Purvainos apgabalos jau tā smago dzīvi apgrūtināja asinskārie odi un mušas. Visās nometnēs bija utis un blaktis. Ziemeļu apgabalos temperatūra ziemā nokrita līdz -60°C. Tomēr darbus šādos apstākļos nepārtrauca. Pārtika bija slikta un nepietiekama, īpaši strādājot tik smagu darbu. Visu šo apstākļu dēļ cilvēku mirstība bija ārkārtīgi liela. Izsūtītie slimoja ar asinssērgu (dizentēriju), tuberkulozi, skorbutu, reimatismu, locekļu apsaldēšanu un citām smagām slimībām. Minētos baigos apstākļus vēl pasliktināja, tā sauktie, blatnoji kriminālnoziedznieki, kas pārtika no politiski ieslodzīto aplaupīšanas. Daļa 1941. g. deportēto latviešu nonāca apgabalos, kur bija vajadzīgi meža un lauku strādnieki. Arī viņu kustības brīvība bija stingri ierobežota.

1949. gadā izsūtītie latviešu zemnieki nonāca Krasnojarskas apgabala sovhozos. To sauca par brīvu izsūtījumu. Šeit varbūt var piezīmēt, ka cara valdība Ļeņinu un Staļinu arī izsūtīja uz Krasnojarsku, kur tie dzīvoja daudz labākos apstākļos nekā viņu vēlākie upuri. Masu deportācijas beidzās 1954. gadā. Pārtautošanas nolūkā 1950. gados lielu skaitu latviešu jauniešu nosūtīja uz Kazahstānu plēst līdumus lauksaimniecības pasākumiem. Daudziem cilvēkiem nedeva darbu Latvijā, un tiem bija jādodas darbā uz citām republikām. Deportācijas un tā sauktā brīvā izsūtīšana, dažādās masu slepkavības un masīvā nelatviešu ievešana Latvijā, bija tīšs Padomju valdības pasākums latviešu tautas iznīcināšanai, ko ar svešvārdu sauc par genocīdu.

Pēc Staļina nāves 1953. g. līdz Padomju Savienības sabrukumam Latvijā atgriezās ap 50 000 izsūtīto. Daudzi no viņiem bija fiziski un garīgi salauzti, kropli vai slimi. Tie atgriezās ar mēmām mutēm, jo valstī, kurā viņi atgriezās bija 700 000 jauniebraucēju no Padomju Savienības, bija vēl Sarkanā armija un slepenpolicija.

Atgriezušos izsūtītos sauc par represētiem – tie ir personas, kas cietuši no komunisma un nacionālsociālisma režīmiem. Attiecībā uz represētiem Latvijā, ir valdības, 1995. gadā parakstīts likums, kur ir definēta represētā persona un kādas šai personai ir tiesības uz medicīnas, sociālām un transporta atlaidēm. Represētām personām ir izdots speciāls identifikācijas dokuments un represētā statusu nosaka pašvaldību iestādes, kur represētais dzīvo. Represētiem ir sava apvienība, ar mērķi informēt presi, radio un televīziju par represēto likteni, kā arī ir izvirzītas konkrētas prasības Padomju Savienībai, tagadējai Krievijas Federālai Republikai, atzīt noziegumus, kas izdarīti pret latviešu tautu un, jo sevišķi, izsūtījumos cietušajām personām.

Tagadējā Krievija, bijušās Padomju Savienības mantiniece, atsakās atzīt okupāciju Baltijas valstīs, – to ir nolieguši Krievijas prezidenti, kā Boriss Jeļcins, tā arī Vladimirs Putins, norādot, uz brīvprātīgu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iestāšanos Padomju Savienībā. Savukārt, Latvijas valdības norāde uz Padomju Savienības un Latvijas 1921. gadā noslēgto mieru un neuzbrukšanas līgumu, nav atradusi atbalsi pie krievu valdības. Te nu ir Krievijas atbilde kompensācijas maksāšanai.

Kā Rietumu, tā arī Krievijas prese un publikācijas nav palīdzējušas Latvijai izvērst prasību pret Padomju Savienību par nodarīto postu un genocīdu. Prese un publikācijas ir bijušas vienpusīgas, izceļot nacionālsociālisma režīma nodarīto un nepieminot komunisma upurus. Tā, piemēram, slavenā angļu vēsturnieka, Lorda Alana Buloka (Lord Alan Bullock) 1100 lappušu grāmatā Hitler and Stalin – Parallel Lives ir ļoti gara uzskaite par Holokaustā cietušajiem, bet nekas nav minēts par Padomju Savienības deportācijām, moku kambariem un genocīdu.

Daudz grāmatu ir publicēts par okupācijas kriminālo vardarbību. Galvenie publicētāji ir Nacionālais Fonds Zviedrijā, Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība un Daugavas Vanagi. Ļoti pamatīgs ir Latvijas Valsts Arhīva izdevums – Okupācijas varu politika Latvijā no 1939.-1991. gadam. Minētajā izdevumā ir ļoti iespaidīga dokumentu atlase. Atzīmējot 60 gadus kopš 1941. gada masu deportācijas, ir iznācis dokumentu krājums Aizvestie, kur precizēti un papildināti izvesto ļaužu saraksti, pētījumi par deportācijas iemesliem, apstākļiem un sekām. Par saviem piedzīvojumiem ir rakstījuši tie, kas atgriezušies un kad bija droši to darīt. Tā, piemēram, pirmā Latvijas komisāre Eiropas Savienībā, Sandra Kalniete, dzimusi Sibīrijas sādžā 1957.g., ir sarakstījusi grāmatu Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Šī grāmata ir pārtulkota 11 Eiropas valodās. Sandra Kalniete ar vecākiem atgriezās Latvijā 1957. gadā. Rīgā, Strēlnieku laukumā, apjozta ar greznām ēkām, stāv pelēka ēka – Okupācijas muzejs, dibināts 1993. gadā un veltīts Taisnībai un Patiesībai. Okupācijas muzeja pamatā ir likta doma, ko izteicis Amerikas filozofs un rakstnieks Džordžs Santajana – Ja mēs aizmirstam savu vēsturi vai ļaujam to citiem nolaupīt, mūsu lāsts būs to atkārtot. Muzejs pastāv, lai pēc iespējas patiesi, pareizi, objektīvi parādītu Latvijas vēsturē okupācijas režīmu, okupācijas priekšvēsturi un sekas.

Muzejs galvenokārt ir domāts: ārzemniekiem, kas ļoti maz zina par Latviju; ārzemniekiem, kuriem ir sagrozīti uzskati par Latviju; Latvijas iedzīvotājiem, kuru galvenais informācijas avots agrāk ir bijusi padomju propaganda; jaunajiem latviešiem. Muzeju uztur ārzemju latviešu ziedotāji (75%) un Latvijas valsts (25%).

Mēs ticam un ceram, ka Gunāra Birkerta projektētais baltais Nākotnes nams, pēc ilgām un sūrām debatēm ar Rīgas pilsētas birokrātiju, pacelsies un ieņems savu vietu Strēlnieku laukumā.

Torņakalna preču stacijā, pie lielā pelēkā akmens, uz blakus sliedēm, stāv viens sarkans preču vagons, kā atgādinājums tam, kas notika 1941. gada 14. jūnijā, – šeit sākās daudzu latviešu Golgātas ceļi. Turpat netālu, sēru bērzu apņemts, ir uzcelts piemineklis – piemiņas ansamblis represētajiem. Šo pieminekli atklāja Latvijas valsts prezidente, aizvesto 60 gadu atceres gadījumā. Aizvesto piemineklis bija daudz kritizēts un nesaprasts – veidots no lauku akmeņiem, abstraktā māksla. Pieminekļa tēlnieks Pauls Jaunzems aizstāvoties saka: Akmeņos es negribēju parādīt cilvēkus, bet gan viņu likteņus un pārdzīvojumus. Bet izsūtītā Inta Prauliņa saka: Tādi mēs bijām, drūmi, nesaprotami, novīstīti lupatu ietvaros.

Latvijas vēsturē iezīmējas četras asiņainas vagas, – Jānis Briesmīgais ar Livonijas sirojumiem, kas ilga 23 gadus; Lielais Ziemeļu karš, kas beidzās ar mēri (1700.-1721.g.); Pirmais Pasaules karš un beidzot 1941.-1949. gada notikumi, kam brūces vēl šodien nav aizdzijušas. Katrā no tiem latviešu tauta zaudēja vairāk nekā trešo daļu sava dzīvā spēka un zeme palika izpostīta.

Šodien, pieminot visus tos, kurus deportēja 1941. gada 14. jūnijā, kā arī visus tos, kuri okupācijas režīma rezultātā gāja ciešanu ceļu, mira nomocīti cietumos un tos, kuri no izsūtījuma neatgriezās, lai paturam viņus piemiņā un noliecam galvas viņus godinot.

Mēs viņus atceramies!
Mēs viņus atcerēsimies!
Mēs viņus neaizmirsīsim!

Bruno Krūmiņš
Adelaidē, Sv. Pētera baznīcā
2017. g.11. jūnijā

Izmantotā literatūra:
1. Visjaunāko laiku Latvijas vēsture – Laimonis Streips.
2. Daugavas Vanagu Mēnešraksti.
3. Latvijas Okupācijas muzeja publikācijas.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com