Dokumentāla filma Igauņu nama pagrabiņā

Izlasījis rakstiņu abos Melburnas latviešu laikrakstos, ka rādīs dokumentālo filmu par Baltijas Universitāti Igauņu namā, nolēmu, ka tā man noteikti jāredz. Tā svētdien, 23. aprīlī, skaistā, saulainā dienā divi tramvaji aizvizina mani līdz Igauņu namam. Īsi pirms reklamētā izrādes sākuma, veru vaļā nama durvis un ieeju gluži tukšā neapgaismotā nama zālē. Kur tad ir publika? Kad acis pierod pie tumsas, pamanu zāles otrā galā blāvas spuldzes apgaismotu galdiņu ar sievieti pie tā. Sieviete, glīta igauniete, pārdod man ieejas biļeti un pamāj, kurp iet. Tiešam, turpat ir šauras trepes, kuras ved pagrabā uz klubam līdzīgu telpu, kurā jau stāv, zviln ērtos dīvānos un platos klubkrēslos vai sēž uz bāra ķebļiem kādi divi duči cilvēku, dažus no kuriem labi pazīstu. Telpas vienā galā pie sienas stāv paliels ekrāns, bet otrā galā ir labi apgādāts bārs, kur aiz letes stāv spēcīgs igauņu vīrs (protams, blonds!), kurš piedāvā un slavē Igaunijā brūvētu alu.

Seanss sākas ar Natiņas Neiburgas uzrunu, kurā viņa pastāsta, ka Baltijas Universitāte (BU) sākumā bija tikai šķietami neprātīga, pārdroša ideja nedaudzu baltiešu akadēmiķu prātā pēckara Vācijā. Par spīti visādiem šķēršļiem, šī ideja īstenojās 1946. gada sākumā smagi postītā Hamburgas pilsētā. Bija astoņas fakultātes un imatrikulējās 2006 studenti. Tikai pēc trīs gadu sekmīgas darbības, pieaugoša mācības spēku un studentu izceļošana uz ārzemēm spieda universitāti slēgt savas durvis. Neskatoties uz īso pastāvēšanu, BU deva drosmi un apņēmību daudziem tās studentiem censties iegūt augstāko izglītību jaunajās mītnes zemēs.

Seko filmas The Story of the Baltic University* izrāde. Filmas inscenētāja ir igauņu izcelsmes Helga Merits. Šķirstot mirušā tēva dokumentus, viņa atklāja, ka tēvs ir bijis students kaut kādā Baltijas Universitātē. Intriģēta, viņa sāka pētīt, kas tā bija par iestādi. Šie pētījumi pārliecināja viņu, ka stāsts par BU ir tik unikāls un interesants, ka tas ir jāpasniedz plašākai publikai filmas veidā. Bija tikai jāpasteidzas, kamēr vēl dzīvi ir BU aculiecinieki.

Filma ir ļoti profesionāls ražojums ar loģisku, hronoloģisku sižetu iedalītu nodaļās. Ievadā ir dramatiski skati no karā izpostītās Vācijas, sevišķi Hamburgas. Seko nodaļas: Refugee Camps, Creation of BU, Lectures, First Year, Winter of 1946-47, Pinneberg Campus, Dormitories, Student Life, Fraternities, Start of Immigration, Closure of the University, A New Start un The Importance of BU. Katrā nodaļā intervijā komentē bijušie BU studenti (trīs latvieši, divi igauņi un divi lietuvieši) un ir redzamas daudzas melnbaltās fotogrāfijas un tā laika filmu fragmenti. Intervētos latviešus es labi pazīstu – Natāliju Neiburgu un manas korporācijas biedrus Osvaldu Aizstrautu un Uldi Matīsu. Filmu skatoties, it kā pazūd igauņu nama pagrabiņš, un es jūtu, ka esmu atpakaļ pagātnē, BU lekciju telpā, laboratorijā, virtuvē, dzīvojamā istabā, sarīkojumu zālē un korporācijas miteklī. Pat tiem, kas par BU nav ne dzirdējuši, ne lasījuši, filma saprotami un aptveroši izskaidro tās būtību un vēsturi. Daudzie arhīvi, bibliotēkas, iestādes un personas, minēti garajā atzinības listē filmas beigās, norāda uz lielo darbu, kas ir ieguldīts filmas tapšanā.

No ceļojuma pagātnē mani izrauj starpbrīdis, kurā laipnās igauņu nama dāmas piedāvā uzkožamus – sierus, desas šķēlītes, biskvītus un garšīgus, siltus neparastus pīrāgus, pildītus ar malto gaļu, bekona vietā. Vīrs aiz bāra letes dabū krietni izvingroties.

Pēc starpbrīža, pie galdiņa stājas Mai Maddisson, kura ir ģimenes ārste, bet ārpus ārstniecības darbam atrod laiku glezniecībai un sociālantropoloģiskas vēstures pētniecībai. Nevainojamā angļu valodā viņa stāsta par saviem pētījumiem, kā viņa ir intervējusi vai sarakstījusies ar neskaitāmiem igauņu izcelsmes cilvēkiem par viņu bērnības pieredzi kara laika Igaunijā, bēgšanā no dzimtenes, dzīvi un skolas gaitām bēgļu nometnēs Vācijā, un kādu iespaidu šī pieredze ir atstājusi uz šo cilvēku dzīvi. Šo informāciju viņa ir sakopojusi vairākās grāmatās („Estonia's War Children: A Fractured Generation“, „When the Noise Had Ended“). Dažas no šīm grāmatām, kuras noliktas uz galdiņa, varam pašķirstīt vai nopirkt. Priekšlasījums ir saistošs, un viela ir radniecīga iepriekš rādītās filmas tematam.

Sarīkojums ir beidzies. Vēl daži pārrunā redzēto un dzirdēto, un tad publika pamazām izklīst. Diena jau ir satumsusi, kad es kāpju tramvajā ceļā uz māju. Kamēr vairums pasažieru, galvas noliekuši, spaida ar īkšķiem izgaismotas telefona plāksnītes, es vēl kavējos 20. gadsimteņa atmiņās.

Nākotnē vēl pastāvēs Oksfordas, Sorbonas, Harvardas un citas slavenas universitātes, bet varbūt kāds cilvēks, pētīdams savu ciltskoku, atklās, ka viņa sencis ir studējis tādā Baltijas Universitātē un tad, kādā arhīvā vai internetā atradīs pasakainu filmu par kādreizēju gaismas pili, kura cēlās Vācijā no kara drupām un uz īsu laiku staroja savu gaismu no dzimtenes izdzītu, izglītību alkstošu jaunekļu dvēselēs.

Dr. V. N. Niteckis
Baltijas Universitātes bijušais students
Laikrakstam „Latvietis“

* „Baltijas Universitātes stāsts“.