Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Šīs grāmatas ļāva justies kā mājās

Kronenberga mantojums

Laikraksts Latvietis Nr. 458, 2017. g. 7. maijā
Juka Rislaki - (Jukka Rislakki)


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Grāmatas „Pieci kaķi“ 1941. gada izdevuma vāks.

Kad daudziem vecāka gadagājuma cilvēkiem saka: „Bērnība,“ – viņi domā: „Kronenbergs...“ Māra Miķelsone.

Dzejniece Māra Zālīte atcerējās savu bērnību sešdesmito gadu sākumā vecātēva mājās laukos. Viņa bija atklājusi lasīšanas prieku un mājas bēniņos zem zāģu skaidām atradusi savādu, neparastu grāmatiņu. „...Pašlaik mani apbur grāmatiņas vizuālais tēls – vāka vinjete, burtu forma, zīmējumi. Grāmatiņa nelīdzinās visām tām, ko esmu jau lasījusi, – par oktobrēniem, kas ir Ļeņina mazbērni, par mazo traktoristu, par milici Stjopu. [...] Tā līdzinās lielajai kārbai, uz kuras rakstīts „Laima“ (to lieto miežu kafijas glabāšanai). Tā līdzinās diegu kastītei un vecāsmātes priekšautam, un... Esmu sajutusi to, ko sauc par latvisku stilu. Tas mani uzrunā. Tas mani saviļņo, ir tuvs, mīļš. Jā, un grāmatas nosaukums ir „Mazās Bērnības (Jaunības – J. R.) Tekas“. Tā pasaule ir zudusi, tās vairs nav, bet mazā Māra zina, ka to pasauli sauc – Latvija! „Latvijas vāze, Latvijas konfekšu kārba un šī grāmatiņa – tas ir viss, kas man no Latvijas atlicis. Vēlāk mātei rādu, – re, ko es atradu! Mātes seja uz mirkli atmaigst, bet tad viņa man grāmatiņu atņem. Māte zina, ko nezinu es, – tā ir aizliegtā literatūra. Par tās glabāšanu un lasīšanu draud kriminālsods.“1

Dzejnieks Jānis Peters savukārt stāsta, ka viņš jaunībā mugursomā glabājis savus galvenos dārgumus – Daniela Defo Robinsonu Krūzo un Alberta Kronenberga Mazo ganiņu. Viņa bērnības mājās no trīsdesmitajiem gadiem bija saglabājies Mazā ganiņa pirmais izdevums.2

Arī Margitai Gūtmanei bērnībā, bēgļu nometnē Vācijā daudz ko nozīmēja Kronenberga grāmatas. Viņasprāt, laba bērnu grāmata ir tā, par ko pieaugušais vēlāk teiks: ja bērnībā tās nebūtu bijis, man šodien kaut kā trūktu. „Man droši kā trūktu, ja bērnībā nebūtu bijis Mirdzas Timmas „Pienenītes”, Valda „Staburaga bērnu“, Jāņa Širmaņa „Pīkstītes“ un – galvenokārt – Alberta Kronenberga „Sprunguļmuižā gadatirgus“. Šīs grāmatas tika lasītas, pārlasītas un atkal lasītas, pa vidu lasītas priekšā, līdz tās kļuva daļa no manis [..].“3

Ar ANO starptautiskās bēgļu organizācijas UNRRA atļauju 1946. gadā latviešu bēgļi Vācijā laida klajā Sprunguļmuižas atkārtotu izdevumu. Poligrāfiskā kvalitāte, pat krāsas, izdevušās apbrīnojami labi.

„Šīs grāmatas bija toreiz kā „mājas“, kad bija jāpārvācas no nometnes uz nometni, kad nevienā nespēja iedzīvoties, jo viss bija tikai pagaidu,“ raksta Margita Gūtmane.

Vēlāk viņai uzdāvinātas brāļu Grimmu un Hansa Kristiāna Andersena pasakas, bet tā bijusi velta naudas tērēšana. Tās viņai nedeva nekā. Tās bija un palika svešas. „Ir grāmatas, kuras mēs katrs uzskatām par latviskām, nevarēdami izskaidrot – kādēļ.“4

Iepriekš minētajām bērnu grāmatām piederējās arī Jaunsudrabiņa, Brigaderes, Poruka un Virzas sarakstītās. „Man vēl šodien liekas, ka tā ir bijusi ļoti skaidra un ļoti loģiska attīstības līnija. Kas bērniem raksta, raksta viszinātkārīgākai, uztverīgākai, uzņēmīgākai publikai. Bērni ir fantasti, bet reizē arī reālisti, un – ko mēdz aizmirst – bērni ir nākamie pieaugušie. Rakstīt bērniem pavirši vai nevīžīgi nozīmē apvainot viņos cilvēku, kāds viņš kādreiz būs.“

Kronenbergu atceras arī cits bēglis. „Saviem bērniem mācīju latviešu alfabētu ar viņa ābecītes palīdzību, nevis ar kādu lingvistu teorijās balstītām garlaicīgām ābecēm,“ stāsta Jānis Krēsliņš seniors, kurš dzīvo Ņujorkā. Krēsliņš turpina: „Viņš ir ļoti izcils mākslinieks; – ja arī nav pilnīgi ignorēts, tomēr īsti pienācīgi nav novērtēts. Kronenbergs nav tikai zīmētājs ar vienreizēju, kronbergisku stilu, bet arī suverens latviešu valodas pratējs, burvīgs dzejnieks, kas izprot katra vārda daiļskaņu, ritmiku un burvību. Es teikšu, ka viņš ir dziļi latvisks, ziemeļniecisks mākslinieks, apveltīts ar brīnišķīgu humora izjūtu.“5

Grāmatai Mazais ganiņš, kas 1987. gadā iznāca Zviedrijā, pievienoti komentāri, starp tiem – dažas piezīmes par ritma dēļ nepareizi lietotiem vārdiem šajā krājumā. Piemēram, pēperkoka, – kur jābūt piparkūka, agris, – kur agrs, esu, – kur vajadzētu esmu, seskis, – vajadzētu sesks, ģīmi, – vajadzētu seju, klātāk - tuvāk, ķeša – kabata, praku – fraku vai svārkus, pusgraudnieks, – kur jābūt pusrentnieks un tā tālāk.6

J. Krēsliņš savukārt oponē, ka skaņu un ritma prasību dēļ dzejnieks, protams, drīkst neievērot endzelīniski vai blinkeniski dogmatiskos pareizrakstības noteikumus.7

Pēc Gūtmanes domām, liela latviešu klasiskās bērnu literatūras nozīme bija, ka tā nav novirzīta tīrā bērnu un jaunatnes literatūras lomā. Latviešu bērnu literatūra nekad nenonāca izolācijā, un tam par iemeslu, pirmkārt, tautasdziesmu apjēgtā nozīme un, otrkārt, laimīgais un vienreizīgais apstāklis, ka Latvijā vesela virkne pieaugušo literatūras rakstnieku ir rakstījuši arī bērniem – Rainis, Aspazija, Poruks, Blaumanis, Plūdonis, Brigadiere, Jaun­sudrabiņš, Skalbe, Austriņš, Birznieks-Upītis, Paegle, Laicens, Čaks, Ādamsons un daudzi citi.

Jūlijs Dievkociņš jau 1900. gadā rakstīja: „Viena no beletristisku mākslas ražojumu galvenām pazīmēm ir tā, [...] kas saprotami bērnam, var būt par estētisku baudījumu arī pilnīgi pieaugušam cilvēkam ar attīstītu mākslas gaumi.“8

Pēc Margitas Gūtmanes domām, agrīnie centieni bija „pārvarēt vācu garīdzniecības sentimentāli seklās, didaktiskās un moralizējošās dziesmiņas.“ Tikai sākot intensīvu tautasdziesmu un pasaku vākšanu, arī bērnu literatūrā notiek pagrieziens. M. Gūtmane atgādina, ka jau 1910. gadā Andrejs Upīts atzinis: „Ja kāds vēlas attīstīt un izkopt savā bērnā īsta cilvēka dvēseli, tas nevar iztikt bez tautas pasakām kā elementārākā īpatnēja audzināšanas līdzekļa.“ Pēc Gūtmanes domām, Kronenbergs ir viens no tiem retajiem pieaugušajiem, kas pilnīgi sapratis bērna pasauli, viņam nav ne mazāko grūtību akceptēt bērnā to garīgo brīvību, kādu pieaugušais pieprasa sev. Viņasprāt, ir grūti atrast citu bērnu autoru, kam tik ļoti jūtama patika un prieks, ar kādu viņš rakstījis. Te gribētos piebilst: un zīmējis.

Kronenberga grāmatas atkārtoti izdeva gan Vācijā bēgļu nometnēs (pirmā iznāca jau 1946. gadā), gan trimdā Amerikā. Austrālijas latviešu avīze 1992. gadā rakstīja par asprātīgā pantu meistara Kronenberga priecīgajām bērnu grāmatiņām. „Un daudzas no Kronenberga joku rindiņām mums iespiedušās atmiņā vēl pēc daudziem gadiem.“9

Rakstniece Lūcija Ķuzāne teikusi: „Es paņēmu ceļasomā grāmatas ar garu mūžu dzīvojuša mākslinieka Alberta Kronenberga zīmējumiem un asprātīgu tekstu. Bet [...] nebija jau, kam dāvināt. Ģimenēs, ar kurām iznāca saskare, negadījās sastapt mazus bērnus...“10

Trimdinieku sabiedrībā Kronenberga grāmatas palīdz uzturēt bērnu latviskumu un latviešu valodu. Austrālijas latviete Zane Ritere 2008. gadā stāstīja: „Tikko izlasīju avīzē „Austrālijas Latvietis“ fragmentu „Mazais Mikiņš“, kas man „ieleca acīs“ kā mīļš draudziņš. Manās rokās ir oriģināla grāmata „Sprunguļmuižā gadatirgus“, ko mana māte bija paņēmusi līdz, kad atstājām Latviju bēgļu gaitās. No šīs grāmatas lasīju savām meitām un tagad lasu saviem trim mazbērniem, kuriem tēvi ir nelatvieši, bet kuri iet latviešu bērnudārzā, dzied latviešu dziesmas, un ar viņiem mēs runājam latviski.“11

Kronenbergs mierināja arī tos latviešus, kas bija nonākuši pavisam pretējā debespusē. Rīdziniece Margarita Lazdiņa, kura dzimusi 1929. gadā, stāsta, ka viņa, būdama tālu, uzaugusi Latvijas gaisotnē: „„Mazo ganiņu“ saņēmu kā dāvanu Ziemassvētkos, bērnu dienās. Panti un zīmējumi tik viegli „ielikās“ prātā. Tos atcerējāmies vēl Sibīrijā, bērnu starpā... Pēc kara – vēru vaļā tik mīļo grāmatu, bet tur nebija ne īsti vecā satura, ne vecās „rīmēšanās“. Saprotu. Nodeva laikam. Tomēr ar to izauga mana meitiņa. Vēlāk abas pārrakstījām kaut kur sadabūto veco grāmatu un veco tekstu. Nu tas kopā ar citām A. Kronenberga grāmatām stāv plauktiņā.“12

Juka Rislaki
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl

1 Zālīte, Māra. Sēklas sniegā: mani darba gadi Rakstnieku savienībā ir kā sēklu vējš, tā tolaik Latvijā bija brīvdomīgākā vide. Diena, Nr. 85, 2009, 11. apr., 12. lpp.

2 No sarunas ar Jāni Peteru.

3 Gūtmane, Margita. Kāda mīlestība: Alberta Kronenberga simtgade 18.10.1887–6.9.1958. Jaunā Gaita (Kanāda), Nr. 3, 1987, 32.–36. lpp.; Nr. 4, [CR4] 1987, 20.–23. lpp.

4 Gūtmane, Margita. Kāda mīlestība: Alberta Kronenberga simtgade 18.10.1887–6.9.1958. Jaunā Gaita (Kanāda), Nr. 4, 1987, 20.–23. lpp.

5 No Jāņa Krēsliņa vēstules 19.2.2008.

6 Gūtmane, Margita. Kāda mīlestība: Alberta Kronenberga simtgade 18.10.1887–6.9.1958. Jaunā Gaita (Kanāda), Nr.3, 1987, 32.–36. lpp.; Nr. 4, [CR5] 1987, 20.–23. lpp.

7 No J. Krēsliņa vēstules 19.2.2008.

8 Citāts no: Gūtmane, Margita. Kāda mīlestība: Alberta Kronenberga simtgade 18.10.1887–6.9.1958. Jaunā Gaita (Kanāda), Nr. 3, 1987, 32.–36. lpp.; Nr. 4, 1987[CR6] , 20.–23. lpp.

9 A. P. Ulda Siliņa „zvērīgā” luga. Tēvzemes Avīze, Nr. 21, 1992, 12. jūn., 8. lpp.

10 Ķuzāne, Lūcija. Stāsts par trim vaļiem. Dzimtenes Balss, Nr. 52, 1986, 25. dec., 6. lpp.

11 No Zanes Riteres e–pasta vēstules 27.3.2008.

12 No Margaritas Lazdiņas vēstules 7.2.2008.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com