Latvijas atgūtā Neatkarība

Palielināt / Enlarge

Latvijas ziedu kontūra pie Brīvības pieminekļa Rīgā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

4. maija tautastērpu parādes gājiens. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Latvijas ziedu kontūra pie Brīvības pieminekļa Rīgā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks un LR Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece gatavojas stādīt simtgades ozolu pie „Gaismas pils“. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks un LR Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece gatavojas stādīt simtgades ozolu pie „Gaismas pils“. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Latvijas karogs Latvijas Nacionālās bibliotēkas ātrijā. FOTO Aina Gailīte.

4. maijs – dodos uz Rīgu, lai redzētu kaut niecīgu daļu no Latvijas Neatkarības atjaunošanas svētku dienas plašās programmas. Šoreiz nolemju darīt tā, kā man pašai tīk. Man ļoti patīk svētku rīta noskaņa Rīgā šajā dienā.

Viss ir sakopts, Brīvības bulvāra liepu alejās svētkiem saslietas baltas teltis, rindām stāv balti galdi un krēsli, zaļajā zālē tup balti spilveni, uz kuriem apsēsties. Kas un kā tur notika, nezinu, tas būs jānoskaidro nākošgad.

Ziņkāres dzīta aizeju uz Elizabetes ielas un Brīvības ielas krustojumu, vai būs kāda jauna instalācija, bet – nē, tā pati dzeltenā redeļainā; tik šorīt to redzu rīta saules apgaismojumā ar garām ēnām, tiešām skaisti.

Esplanādē skumīgs sēž Rainis, parasti viņš bijis visu notikumu viducī, šorīt te svētdienīgs miers. Parkā jau kārtīgi saplaukušas kastaņas, pat ziedu sveču zaļie pumpuri pastiepušies vienā garumā ar šķeltajām lapiņām. Un tās skaistās ēnas no parka lielajiem kokiem!

Nez kā šogad ar Nacionālā teātra fasādes karogiem, – nekā; teātra sānu fasādes ievīstītas zaļā remonta tīklā, un redzamas tik ikdienišķas repertuāra reklāmas.

Turpat jau Rīgas pils; atzīšos – mani turp velk skaistais skats caur tulpju ziediem uz godasardzi, viņu būdiņām un rakstainajiem metālkalumu vārtiem, īstas kalendāra bildes sanāk.

Ap desmitiem dodos apraudzīt Ziedu Latviju pie Brīvības pieminekļa. Jā, Latvija ir skaista, zaļa, zaļa ar baltu un dzeltenu narcišu lāsumiem. Ziedu meitenes jau mani pazīst no iepriekšējiem gadiem. Pie Latvijas zaļās kontūras lejā, apmēram, kur Žagare, stāv liels tumši sarkanu rožu pušķis ar karoga lentu; – tā ir dāvana Brīvības piemineklim no Latvijas jaunākā Goda pilsoņa, baletdejotāja Mihaila Barišņikova.

Pulcējas skolu pūtēju orķestri uz defilē mēģinājumu, to divpadsmitos pārtrauc svinīgā ziedu nolikšanas ceremonija. Kā parasti nāk valdība, diplomāti, militāristi un pārējie. No valdības šoreiz piedalās Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un premjers Māris Kučinskis, Valsts prezidents Raimonds Vējonis Nīcā un Liepājā stāda simtgades ozolus, pēc tam Rēzeknē atklāj plašu Latgales kongresa simtgadei veltīto programmu. Ziedu nolikšanas ceremonija – arī oficiālā ziedu nolikšana notiek uz Ziedu Latvijas zaļuma, un, kā jau tas piedien amatvīriem, tiek likti lepni štrausi. Pāris no tiem jau nosedz visu Zemgali, ļoti iesīkstējušas tradīcijas. Latviju pārklāj ziedu kaudze. Pēc brīža ziedu meitenes veikli ievieš kārtību, jo ir paredzēts, ka ziedu kāti ir ūdenī. Tālāk notiek nemitīga fotografēšanās, līdz to pārtrauc pūtēju orķestru koncerts ar defilē programmu.

Es jau sen esmu gabalā uz Rātslaukumu, kur pulcējas dalībnieki tautastērpu parādes gājienam. No sākuma tā kā tūristu būtu vairākums, bet vēlāk jau visi sajaucas un priecājas, kas par iespēju nofotografēt svešus tautastērpus, kas lepni pozējot neskaitāmām kamerām, arī TV. Laukums ir stāvgrūdām pilns. Gājienā ved lepns tautietis garā mētelī, turot ziemeļvējā plīvojošu karogu. Faktiski – kā Dziesmusvētkos, tik laukumā pie Brīvības pieminekļa gājiens izveido apli. Arī gājiena dalībnieki nes ziedus.

Tālāk viņi dodas uz Vērmaņdārzu, kur sākas tautastērpu parāde. Vērmaņdārzā visu dienu aktivitātes uz skatuves un arī parkā. Pie Brīvības pieminekļa joprojām tiek nesti ziedi, un, ar īsiem pārtraukumiem godasardzes maiņas laikā, notiek nemitīga fotografēšanās. Ziedu Latvija smaržo kā puķu dārzs.

Nospriežu, ka tautastērpus varu redzēt vai katru dienu un steidzos pa Akmens tiltu pāri Daugavai uz Gaismas pili, jo simtgades ozolu stāda tik vienreiz. Ierodos laicīgi, redzu sākumu, kas ir interesants. Zaļajā laukumā starp bibliotēkas ēku un Daugavu tiek aprīkota ozola mājvieta, uzstādīts mikrofons, augsts galdiņš ar baltu galdautu un puķu podu uz tā, atstumta ķerra ar melnzemes maisu, kuru nu ir jādabū vaļā bez naža, divas zaļas lejkannas, un melnā podā pats simtgades ozoliņš – tāds paprāvs paaudzēts, cilvēka augumā.

Pāri pļavai nāk Augusts Zilberts (sabiedrisko attiecību speciālists) ar divām baltām lāpstām un Latvijas nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks. Sanākuši skatītāji un prese. Kādu brīdi gaidām Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci, tad seko dažas uzrunas, un tiek iestādīts ozoliņš un no zaļajām lejkannām lēni, pozējot kamerām, tiek aplaistīts.

Seko apsveikumi un LNB Brīvības bērni, tie, kas dzimuši jau brīvā Latvijā, pastāsta, kas katram no viņiem ir brīvība. Top ģimenes bildes. Bija ļoti sirsnīgi un vienkārši, kā jau piedien ozolam. Ak, kā gribētos redzēt šo ozolu jau kā dižozolu. Toties LNB ātrijā paveras ļoti svinīgs skats, 26m garumā, pāri visiem stāviem novilkts Latvijas valsts karogs (tā gribās teikt plīvo).

4. maija svinības turpinās arī ar koncertiem dažādās Rīgas vietās un arī Daugavmalā. Vakarā, jau tumsā, bija vērojama uguņošana konkursa kārtībā.

Manuprāt ļoti veiksmīga bija simtgades ozolu stādīšanas akcija gar Latvijas robežu. 5. maija rītā aizgāju savā Jūrmalā, Kaugurciemā pie kapteiņa Zolta pieminekļa apskatīt Jūrmalas simtgades ozolu. Jā, iestādīts labākajā vietā, bet viņš nav viens, iestādīti veseli deviņi. Simtgades ozolam klāt pielikta plāksne ar tekstu. Labi pastrādāts.

Man pašai jaunierosinātie Baltā galdauta svētki kaut kā netiek līdz sirdij, varbūt tas ir tikai vecuma konservatīvisms.

Katrā ziņā 2017. gada 4. maija Latvijas Valsts Neatkarības atjaunošanas svētki bija ar ļoti daudzpusīgu programmu, noteikti katram kaut kas no tiesas patika.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“