Ar Omu uz Rīgu!

Palielināt / Enlarge

Mazās Mežotnes pils parkā. No kreisās: Mazās Mežotnes pils īpašniece, tēlniece Regīna Deičmane, Oma Zane, Roberts, Iveta Brutāne. FOTO Dzintra Zālīte.

Palielināt / Enlarge

Roberts pie salduma veikala. FOTO Dzintra Zālīte.

Mans vārds ir Roberts, man ir 13 gadi, un es dzīvoju divu tautību, divu valodu ģimenē. Ar tēvu Hanteru Meiberliju (Hunter Maberly), angļu izcelsmes, runāju angliski, un māti Indru un mātes radiem – latviski. Esmu Austrālijas skolu audzēknis, bet manā brīvās vaļas laikā ieeju latviešu vidē.

Es nedēļas nogalēs apmeklēju Melburnas Latviešu biedrības skolu Daugava, piedalījos bērnu vasaras nometnē Tērvete un šogad pirmo reizi biju Annas Ziedares Vasaras vidusskolā. Man patīk sportot, dziedāt, spēlēt teātri un, noteikti – dancot. Vasaras vidusskolā ar māsīcu Čārlīti uzvarējām polkas Pērkonīša dancošanas maratonu – 1 stundu un 40 minūtes nepārtrauktā polkas dancojumā!

Kāda ir Latvija un Rīga, biju redzējis tikai grāmatās un filmās. Ar skaudību klausījos manu draugu stāstījumus par skatīto un piedzīvoto viņu Latvijas apciemojumos.

Un kā vēlēšanās piepildās! – Vienā dienā Oma (Roberta vecmāmiņa, Zane Ritere) man saka, lai es pakoju ceļasomu, jo pēc trīs mēnešiem mēs braucam uz Rīgu! Es savu ceļasomu sapakoju tajā pašā vakarā.

Lidojums bija garš, es skatījos filmas, gulēju, ēdu un atkal to pašu.

Rīgā apmetāmies vienā dzīvokļu mājā. Oma aizgāja mājas birojā nokārtot mūsu apmešanos, un es ieslēdzu televīziju. Nu tie tik bija brīnumi! Filmu sērijas epizode Simpsoni ar latviešu valodas ierunājumu. Nu tas man bija jāredz...

Nākamā rītā Oma gandrīz sašutusi saka, ka es jau nākamās minūtēs esot tik cieši gulējis, ka viņai vajadzēja atsaukt mājas vadību, lai manis noslēgtās durvis varētu atslēgt.

Un tad – sākām skatīt Rīgu. Es parasti esmu mazrunīgs, bet šoreiz gan ne tikai acis un ausis, bet arī mute bija vaļā, un Oma nemitīgi man stāstīja par visu, kas mums bija visapkārt.

Vecrīgas šaurās, akmeņainās ielas un vēsturiskās celtnes, Esplanādes parks tik koši zaļš! Nu, tiešām, zaļš! Un veikali – man vienmēr bija grūti paiet garām veikalam Saldumi.

Jau pirmā dienā ar Omu izbraucām pa Daugavu ar 100 gadu vecu kuģīti. Mēs bijām tikai trīs pasažieri, un kapteinis uz mazu brīdi atļāva man paturēt kuģa stūri. Man priekšā gulēja Rīga. Bija tik laba sajūta; domāju, – te es piederu, tā ir mana Rīga.

Tērvetes Dabas parkā braukājam ar riteņiem, lai varētu apskatīt Annas Brigaderes pasaku tēlus. Es pat redzēju mazu oranžīgu vāverīti, kas zibenīgi uzskrēja kokā.

Mani Melburnas draugi man ieteica, ka noteikti jāapskata Līvu Akvaparks Jūrmalā. Nu tur gan pamatīgi izpeldējos un slidinājos cauri alām un ūdenskritumiem. Žēl tikai, ka, vasaras sezona jau bija beigusies, un lielie tuneļi bija slēgti.

Skaista diena bija Siguldā, kur ar bobsleju, gan uz riteņiem, drāzāmies mežonīgā ātrumā; ziemā būtu vēl straujāks brauciens.

Izkāpelēju Turaidas pili un tad – četras stundas Tarzāna parkā. Tur es iesprādzējos speciālā jostā (harness) un lidinājos pa koku galotnēm. Pierunāju Omu nobraukt īsu, nelielu gabalu lejup. Man prātā neienāca, ka viņa piespiedīs ātruma kloķi un gandrīz aizlidos uz mēnesi!

Pa ceļam uz Rundāles pili iegriezāmies Mežotnes Mazā pilī, kas ir restaurēta veclaicīgā stilā un guļ skaistā dabas zaļumā.

Tā nepilnas divas nedēļas es skatīju, agrāk tikai grāmatās lasīto – Rīgu un Latviju.

Kā man gāja ar valodu? Es domāju, ka man veicās itin labi. Oma gan saka, ka es dažreiz noriju galotnes, bet es jau neesmu liels runātājs. Toties Latvijā ar tīņiem manā vecumā, valoda veicās pavisam labi. Domāju, ka latviešu valodu iemācīties ir vieglāk, nekā angļu, jo latviešu valodai ir gramatikas noteikumi.

Kas gan bija neparasti – visu laiku man apkārt skanēja latviešu valoda.

Atpakaļceļā uz Austrāliju, iegriezāmies Dānijā un apskatījām Legoland. Tas bija noslēgums manam pirmajam, lielajam braucienam pasaulē.

Roberta stāstījumu pierakstīja Skaidrīte Dariusa
Laikrakstam „Latvietis“