Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Intervija – Lauma Zušēvica

Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas arhibīskape

Laikraksts Latvietis Nr. 455, 2017. g. 14. apr.
Ilze Nāgela -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

No kreisās: arhib. Lauma Zušēvica, Ilze Nāgela Sv.Krusta baznīcā. FOTO Andris Atvars.

Melburnā, 2016. gada 27. novembrī pēc dievkalpojuma Sv. Krusta baznīcā.

Ilze Nāgela: Cienījamā arhibīskape, mīļā Lauma, ar kādām domām Jūs šoreiz braucāt uz Austrāliju?

LELBĀL arhibīskape Lauma Zušēvica: Galvenokārt ar lielu pateicību. Kad te biju pirms trim gadiem, es mazliet iepazinu cilvēkus, un tagad bija sajūta, ka atgriežos daļēji kā mājās, jo nav jāsāk ar katru no sākuma iepazīties. Starplaikā esmu centusies izsekot, kas notiek. ALELDA prāvests Jānis Priedkalns ir mūsu prezidija loceklis, un telefona sarunās mēs jau dzirdam, kā te iet. Braucu šurp ne tikai izpildīt savu pienākumu, bet ar prieku būt kopā ar cilvēkiem šeit.

IN: Kā vērtējat te nule notikušas sinodes darbu? (Sinode notika 2016.g. 26.nov.)

LZ: Es domāju, ka pamata bija administratīvi jautājumi, kas tika pārrunāti. Es nebiju no paša sākuma, es ierados ar mazu nokavēšanos tieši no lidostas, bet liekas, ka viss gāja gludi. Es zinu, ka ir bijušas kādreiz domstarpības starp pārvaldes locekļiem, kas šeit ir, bet likās, ka darbs gāja uz priekšu. Es biju pateicīga, ka pieņēma budžetā arī atbalstīt domu, ka vasaras vidusskolā izmaiņas kārtā var būt mācītāji no citām valstīm, kas nāktu te un mācītu jauniešus.

IN: Kādas, Jūsuprāt, te ir notikušas maiņas kopš Jūsu iepriekšējās vizītes?

LZ: Man mazliet vairāk likās, ka stāstīja par rūpēm, ka draudze iet mazumā. Es saprotu, ka mēs un visa pasaule vērtējam ar skaitļiem – cik daudz. Un vērtē cilvēka vērtību kādreiz pēc tā, cik viņš bagāts naudas ziņā. Es cerētu, ka draudzēs mēs to pārvarētu, jo mazums nenozīmē nabadzību. Es domāju, es cerētu, ka atrastos un nāktu jaunāka gada gājuma cilvēki. Ar visu cieņu pret vecākiem, kas ir amatos, un varētu viņus ievadīt tajā lomā. Kristīne Saulīte ir viena no jaunākām, bet es zinu, ka Melburnā ir jauni cilvēki, un te arvien ir liels potenciāls. Es gribētu, lai nāk palīgā mācītājam, prāvestam Priedkalnam un visiem, kas patreiz darbojās. Amata brāļi un amata māsas no Latvijas tiešām ir iedvesmojoši, jo viņi riskē ar visu.

IN: Kā, Jūsuprāt, te Austrālijā notikusī sinode salīdzinās ar sinodēm Amerikā un citās zemēs?

LZ: Es domāju, ka mazliet ir atšķirība; jums te ir īsāka sinode, jo principā vienā dienā šeit viss darbs ir padarīts. Mēs sinodes gandrīz vai tīšām pagarinām, papildinām. Parasti ir lekcijas; lektori, kas parasti ir vieslektori, ar kādu teoloģisku jautājumu vai apskatu. Bieži ir vakara programmas – kāds koncerts, dodot kāda citādāka veida garīgo maizi. Mums ir garākas sinodes, bet mums tas ir arī kā stiprinājums draudžu mācītājiem un draudzes locekļiem,– tas nāk gandrīz kā tāda atpūta, atspirgšanas laiks. Ne tikai praktiskus darbus darīt, kas arī ir jādara. Tās varbūt mazliet ir tās atšķirības. Lielbritānijā, arī Vācijā un ASV (es neesmu bijusi Zviedrijā) – visās ir garākas sinodes.

IN: Cik patreiz Latvijā ir LELBĀL draudzes?

LZ: Mums ir Rīgas, Aizputes, Liepājas; Cīravas draudze ir lūgusi viņus uzņemt, Pārdaugavā būtu jau sestā draudze; sākām īrēt metodistu baznīcā telpas, kur prāvests Žolts ar mācītāju Gundaru Bērziņu uzsāktu vēl vienu mūsu draudzi. Mēs šur tur esam iecerējuši, esam dzirdējuši par potenciālām draudzēm.

IN: Tad tagad būtu 5 LELBĀL draudzes Latvijā?

LZ: Jā, piecas,– kas jau ir, sestā,– kas nāk un septītā,– kas top.

IN: Kā, Jūsuprāt, turpināsies šī abpusējā teritorijas dalīšana, ja tā var teikt?

LZ: Ir jāuzsver, mēs negribam iekarot! Kā es iepriekš esmu minējusi, šobrīd būtu divas tiesīgas un līdzvērtīgas luterāņu baznīcas Latvijā. Katra ar savu pieeju zināmos jautājumos (tāpat kā Amerikā ir Mizuri un Viskonsīnas, American Lutheran Church ...utt., utt.). Nē, ne citā teritorijā ieiet, ne arī īpaši atņemt kādu draudzi, bet atsaukties, ja kāda draudze vēlas pievienoties. Būtu izvēle. Dievs dod brīvu izvēli tik daudzās lietas, pat – vai viņam ticēt vai nē... Pat tādu izvēli viņš mums dod. Es domāju, ka tāpēc mēs esam gatavi teikt, ka mums arī vēsturiski ir pamatotas tiesības, vismaz līdztiesības Latvijā būt. Uz kāda pamata mūs visus norakstīt?

IN: ...baznīca ārpus Latvijas taču nāca no Latvijas.

LZ: Tiešām! Esam dzirdējuši: jūsu mācītāji emigrēja, aizbrauca no Latvijas... Mana atbilde ir: Viņi neemigrēja un viņi neaizbrauca; viņi izbēga! Paldies Dievam, par tiem, kas palika un uzticīgi kalpoja. Paldies Dievam, par tiem, kas riskēja ar nezināmo, ar neko nezināmo par ārpus Latvijas... Klāvs Bērziņš teica: arī man pie tās Vecās Ģertrūdes tie ķieģeļi ir mani, tā ir manu senču, manas ģimenes baznīca. Mēs piedāvājam dot cilvēkiem iespēju būt ar mums, kas līdzīgāk domā. Es domāju, ka Latvijā paralēli darbojas divas līdzvērtīgas un līdztiesīgas baznīcas.

IN: Un kas tad joprojām ir tās pašas būtiskākās atšķirības LELBĀL un LELB?

LZ: Es domāju, ka šis jau ir pārgājis uz teoloģijas izpratni – kā mēs izprotam Dieva vārdu, patiesību; kā interpretējam zināmus Bībeles pantus. Krasākais, vieglākais, kur identificēt atšķirības, ir tieši mācītāju jautājums; mēs ordinējam un mums gandrīz puse no garīdzniecības ir sievietes. Un arī tas, ka mums ir atšķirīga izpratne par baznīcas hierarhiju. Arhibīskapam Vanagam ir tiesības nosūtīt kādu mācītāju uz draudzi, neatkarīgi no tā, ko draudze vēlas; viņam ir tiesības pateikt, kur jābrauc garīdzniekiem un kur nē.

IN: Vai redzat iespēju, ka LELBĀL un LELB apvienotos?

LZ: Es domāju, ja mēs varētu pārvarēt dažu būtisko teoloģisko jautājumu dažādu izpratni, citiem vārdiem, tuvotos vienai vai otrai interpretācijai kā visa baznīca, te būtu kāda cerība, kas pastāv vienmēr. Bet tagad viņi ir rīkojušies vēsturiski liktenīgi ar to, ka kādreiz ordinēja un tagad liedz ordināciju un pārraksta darbības noteikumos, sašaurinot to loku no tiem, kas var kalpot Kristum, atsaucoties ordinācijas aicinājumam. Un tas ir, kas tiek liegts; ierobežot, es teiktu, Dieva gribu. Jēzus saka: „Ja jūs mani esat izredzējuši, es jūs esmu izredzējis.“

Mēs, kā baznīca vērtējam Dieva aicinājuma sagatavotību, piemērotību arī ieiet zināmos amatos. Jā, kādreiz ir, ka cilvēks tikai iedomājas, ka es visu varu, bet varbūt nav izglītojies, nav piemērots. Baznīcu apvienošanās vienmēr bija ar tādu cerību. Es negribētu, ka vienmēr saka: jūs tie liberālie. Tas vārds ir it kā tik negatīvs dēļ atvērtās, brīvās domāšanas. Mēs esam vairāk impulsīvi; mēs meklējam vietu katram Dieva bērnam un atbrīvot viņu no tiem grēkiem, kas viņu tur vai attur kļūt pilnvērtīgākam Kristus kalpam. Grēks ir, mēs zinām, bet to teikšanu vienmēr, jāatstāj Dieva žēlastības visu ietverošā spēkā.

IN: Cik liels skaits sieviešu ir LELBĀL garīdznieku vidū?

LZ: Patreiz ir apmēram puse. Es domāju, ka līdzsvarojumam jābūt, jo mums bija kādu laiku, kad, jāsaka atklāti, sievietes bijušas pārsvarā. Es domāju, ka līdzsvarojums ir ļoti labs. Un tagad, kad Latvija ienāk mūsu apgabalā, tad šobrīd arī vīrieši mācītāji pārnāk pie mums. Mūsu baznīcā ir izlīdzinājies tas, kas iepriekš bija, kad Vanags neordinēja sievietes, un vesela rinda mācītājas meklēja ordināciju pēc izglītības pie mums.

IN: Par nosaukuma maiņu; LELBĀL vietā – Latviešu luteriskā baznīca! Labi un vienkārši.

LZ: Jā, labi, bet kādreiz jāpaskaidro, ka mēs neesam vienā vietā. Kāds iebilda, ka tad jābūt vispasaules. Mana atbilde, ka visur pasaulē mēs neesam.

IN: Kāds Jums ir bijis šis laiks arhibīskapes amatā?

LZ: Tas ir bijis vienā skrējienā... Es pateicos savai draudzei un ģimenei par apbrīnojamu pretimnākšanu un arī kopīgu kalpošanu. Es nezinu, kā es esmu kādreiz varējusi, ne tik daudz domājot par sevi, bet par visu, kas ir pēkšņi sakritis, ka tie darbi tiek darīti, un es viena nespētu tikt galā ar visiem darbiem. Ir daudz konferenču, uz kurām es tieku aicināta, galvenokārt Eiropā, un esmu pateicīga, ka es esmu sākusi atrast cilvēkus, kurus deleģēt savā vietā. Un es zinu, ka ir dažas vietas, kur jābūt arhibīskapei klāt, un ir citas vietas, kur es varu kādu deleģēt. Es sāku pieņemt, ka laiks tik ātri skrien kā virpuļvētra, bet esmu tādā iekšējā mierā. Es esmu ļoti pārsteigta par to un Dievam pateicos par to. Es daru to labāko, ko es varu, bet vienmēr ir cīņa ar sevi.

Es nekad neesmu domājusi, ka man visur un vienmēr jābūt vienai pašai visu pārstāvēt. Mums ir ļoti labi prezidija un virsvaldes locekļi, kam jāuztic un jādod zināmus darbus. Manā sirdī ir miers, ka, darot to labāko, ko es varu, tad tomēr netieku galā ar visu kādreiz, jo šis ir kopīgs darbs, tas ir kopīgs ar citiem. Es domāju, ka Elmārs (Red. arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis) līdzīgi tā darīja.

IN: Bet vai tie, kam uzticies, arī iegūst no tā...

LZ: Paliek labāk, kur es uzdrīkstos. Es vienmēr esmu uzticējusies cilvēkiem un gribējusi vienmēr, lai viņi vairāk uzņemas. Interesantā veidā, nāk iekšā jaunās paaudzes garīdznieki, un es gribu, lai arī viņi, piemēram, Pasaules luterāņu forumā tiek iepazīti. Es gribu sagatavot turpinājumu, un lai viņiem ir arī iespējas. Man ievads kā LELBĀL prāvestei Amerikā bija ļoti garš – 9 gadi; es biju arhibīskapa garīgā vietniece, un tas mani sagatavoja diezgan pilnīgi. Bet nāca klāt Latvija, nāca klāt Īrija, nāca klāt jaunas situācijas, bet paliek arvien padomdevējs – ļoti palīdz – bijušais arhibīskaps, bet arī citi. Ir kopīgs darbs, kas man nesis mieru, ka es varu pamazām vienkārši uzticēties un teikt, lūdzu, ejiet. Un cilvēki pieņem, ka es visur nevaru būt, un ir tikai 24 stundas diennaktī. Man bija arī nedaudz savādāks plānots Austrālijas brauciens, bet lietas mainījās... Ir sacīts Dievs, ģimene un tad darbs un varbūt mēs nodarām pāri ģimenei, veltot visu sevi darbam...

IN: Kāds Jūsu vēlējums latviešiem Austrālijā?

LZ: Ticēt, cerēt un drosmīgiem būt un neuzdot! Un vēl arvien es gribētu uzrunāt jaunos cilvēkus Austrālijā. Es esmu pārliecināta, ka viņi nav pret savu baznīcu, un es ticu, ka viņiem ir tik daudz citas lietas, un ģimenēm bērni un viss latviskais. Bet ja nebūs tie, kas nāks un turpinās draudzēs un centros? Jo tie ir tie, kas dos spēku un atbalstu visai sabiedrībai, skoliņām. Bet ja nebūs kādu dienu, kur kristīt, kur laulāties, kur iesvētīties...? Un tad būs liels tukšums, ko viņi varbūt neapzinās tagad, jo ir tik aizņemti...

Es gribu novēlēt garīdzniecībai un draudzei un draudzes vadībai uzticēt ne tikai garīdzniekiem veidot programmas, veidot notikumus bērniem ar ģimenēm.

Kādreiz es domāju, viņi skrien un skrien, un tad šur un tur vairs nav draudzes... Bet draudzei esot, ko visu viņi vēl saņemtu? Viena draudze ir pamatā no tā paša vārda draugs, draudzības, un viss tas ar Jēzus vispirms, un viens ar otru un cits ar citu. Es esmu redzējusi, kur cilvēki atdot sirdi viens otram, palīdzot, un tas nav tikai dabiski, to mācās kopīgi, kā to darīt. Arī Austrālijā, kur laikam ir daudz mierīgāk, tomēr savā aizņemtībā vajag atrast arī kaut ko sev, arī mieru, un te ir arī iespēja to dabūt. Ticu, ka Kristus arī pilnvērtīgu cilvēku var veidot, lai tev pietiek arī spēka, izejot pa durvīm un visu to nedēļu nostrādāt. ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com