No Vācijas uz Austrāliju četros mēnešos (3)

Otrais turpinājums. Sākums LL452, LL453.

Neapole atrodas pakavveidīgā Neapoles līča ziemeļu pusē. Pakava rietumu zaru veido Pozzuoli pussala ar Iskijas (Ischia) salu pussalas smailē un austrumu zaru Sorrento pussala ar Kapri salu pussalas smailē. Neapoles centra ziemeļrietumu daļu apskauj pakalnu grēda, kuras terasveidīgā nogāzē mājas aizstiepjas līdz elegantai promenādei līča krastmalā. Pilsētas austrumu pusē stāv Vezuvs, no kura galotnes bieži sīka dūmu strūkliņa izplēn debesīs.

Bagnoli ir viena no Neapoles rietumpuses priekšpilsētām, kādus 8 km no pilsētas centra. Nometne sastāv būtībā no gaišām, balsinātām kazarmu blokmājām. Nometnes teritorijā iekļauta kapela, kinoteātris un sporta laukums. Blokmājās ir virtuve/ēdamtelpa, kantīne, dušas telpas un lielas guļamistabas ar aptuveni simts gultām katrā. Mums, iebraucējiem, atkal jāiet cauri dokumentu un ārsta pārbaudei pirms izvietošanas pa guļamtelpām. Vakariņās – liela porcija makaronu! Diemžēl, itāļu pasta dažādās variācijās atkārtojās visās ēdamreizēs dienu no dienas, līdz gribētos brēkt: ak, dodiet mums kādreiz kartupeļus un rupjmaizi! Par laimi kantīnē var katrā laikā pirkt lielus, sulīgus, saldus apelsīnus – tikai par 50 lirām kilogramā (aptuveni 0,5 DM). Kantīnē var arī izklaidēties – ir galdiņi, pie kuriem var kaut ko iemalkot vai uzsist kārtis. Dažkārt spēlē kāda itāļu kapela, un daži pārīši dejo. Jau pirmajā vakarā četri no mums sastiķējam 200 liras par pudeli sarkanā itāļu vīna. Pudele neredzēti dīvaina – apaļa, salmiem aptīta. Vīns gan negaršīgs – skābs un sīvs. Te nemaz nepiestāvētu dziedāt pazīstamo studentu dziesmu: Salda vīna kausu sniedziet man!

14. decembra rītā, mūs, sapulcētus kino zālē, uzrunā kāds Austrālijas valdības pārstāvis: „Jūs esat jaunaustrālieši, jo pēc kāda mēneša nonāksiet Austrālijā, un jums ir šeit un turpmāk jāizceļas, attiecīgi jāuzvedas, kā pienākas potenciāliem Austrālijas pilsoņiem. Katru rītu ejiet dušās, noskujiet bārdu, saķemmējat matus, nespļaujiet uz grīdas! Mācieties cītīgi angļu valodu – bez tās jūs Austrālijā uz priekšu netiksiet!“

Kaut gan ir decembra vidus, laiks ir saulains un silts – mēteļa nevajag. Grūti iedomāties, ka drīz būs Ziemassvētki. Dzīve nav garlaicīga. Kinoteātrī katru dienu rāda citu filmu (parasti amerikāņu, bet itāļu valodā) – ieeja maksā tikai 10 liru.

Mans guļamistabas kaimiņš ir BU students Alberts – maza auguma, drukns, muskuļains puisis ar īsu un platu cīkstoņa kaklu, kuru visi saukā par bendi.

15. decembra vēlā vakarā bende un es nolemjam apskatīt Neapoli. Tas ir riskants pasākums. No nometnes drīkst iziet tikai ar vadības atļauju. Runā, ka vainīgos soda ar trīs mēnešu spaidu darbiem nometnē vai pat cietumu, bet mēs nospriežam, ka tumsā mūs neviens nenoķers.

Nometni apskauj necils drāšu žogs, un mēs ātri atrodam spraugu, pa kuru izlīst laukā.

Izgājuši cauri pagaram tunelim, nonākam nabadzīgajā, slīpajā pilsētas daļā. Šauras, līkumotas ieliņas bez trotuāra. Katrā ielas pusē slejas daudzstāvu mājas ar balkoniņiem, kuros izkārta žāvējas veļa. Māju ielas līmenī ir pārtikas veikaliņi, kur pārdod dārzājus, augļus, maizi, sierus un desas; zivju bodes, kur var redzēt dzīvus zušus un astoņkājus ar ūdeni pildītās bļodās, un mazas kafejnīcas un bāri, kuru priekšā galdiņi ar krēsliem izplūst uz ielas. Veikaliņu aizmugurē caur vaļējām durvīm var redzēt dzīvojamo istabu ar izgaismotām svētbildēm pie sienām. Lēzenajā centra daļā ielām ir trotuāri un tās ir platākas un taisnākas. Šeit veikaliem ir skatlogi, un tie piedāvā glaunas drēbes vai rotas lietas. Lai gan ir vēla nakts stunda, ielās ir drūzma, un visi veikali vēl vaļā. Šur un tur stāv kāda senlaicīga baznīca. Spilgti izceļas gaiši izgaismoti kinoteātri. Iegājuši vienā no tiem, ejam pie kases lodziņa, bet samulsuši atjēdzam, ka ne viens, ne otrs nespējam sagrabināt 160 liras biļetei. Pie līča izceļas apaļtornīga pils Castel Nuovo, un gar krastmalu aizvijas palmām un statujām greznota promenāde. Nometnē pārnākam ap pusnakti bez starpgadījumiem.

16. decembrī Albertam un man paziņo, ka esam uz trīs dienām norīkoti klaušās. Vai tas būtu sods par mūsu vakardienas brīvsoli? Darbs ir epizodisks un ne pārāk grūts. Pirmajā dienā tīram tukšu guļamtelpu un uzstādām gultas D blokā; otrajā dienā, noputējuši balti kā melderi, izkraujam miltu un makaronu maisus no kravas mašīnām, bet trešajā dienā noliktavā sakraujam grēdās segas un gultas maisus, kurus nodevuši nesenie aizbraucēji. Starp darbiem ir garas pauzes, kad garlaikoti zvilnējam ārā siltajā Itālijas saulītē. Norīkojuma beigās – pārsteigums! – mums katram izsniedz 10 amerikāņu cigaretes un divas bundžiņas sardīnes eļļā.

20. decembrī daudzi dodas ekskursijā uz Pompeju, bet bez manis – man nav naudas biļetei.

23. decembrī pie paziņojumu dēļa piesprausts pasažieru saraksts kuģim Dundalk Bay, kurš aties no Triestes, bet mans vārds ir tikai starp rezervistiem.

24. decembrī, jau svētku pievakarē, redz ārā dažu iereibušu jaunaustrālieti un lielajā guļamtelpā iet kā pa krogu: piedzērušies bļaustās un dzied, kāds spēlē akordeonu un daži lūko dejot... nav svētku svinīguma, miera un noskaņas. Mēs, četri draugi, nospriežam, ka te nav gaisa un nolemjam riskēt brīvsoli uz Neapoli. Pilsētā visi veikali vēl vaļā, un uz ielām drūzma, ieskaitot daudzus amerikāņu flotes jūrniekus. Visur troksnis, smiekli, klaigas. Daži vicina spožas, dzirksteļojošas brīnumsvecītes. Skaļi sprāgst petardes, un no raķetēm, kas šņākdamas kāpj tumšajās debesīs, uzplaukst spilgti krāsainas uguns puķes. Pamazām nodziest reklāmu ugunis un veikalu skatlogi, mājām aizveras logu slēģi, un ielas kļūst tukšākas. Ap pusnakti dodamies atpakaļ uz nometni. Tālumā dzird skanam baznīcas zvanus neierastā, ātrā ritmā. Ejot garām nometnes kapelai, redzu, ka tā pilna ar cilvēkiem, un drīz sāksies dievkalpojums. Pievienojos dievlūdzējiem. Dievkalpojums notiek latīņu valodā, un draudze dzied svētku dziesmas man pazīstamā meldiņā. Esmu aizgrābts un pacilāts līdz asarām.

Ziemassvētku rītā debesu velve ir bezgalīgi zila bez mazākā mākonīša. Svētku dziesmu melodijas atskan no nometnes skaļruņiem. Pusdienas ir lieliskas ar dažādām piedevām: cepumiem, konfektēm, augļiem. It kā spontāni izveidojas latviešu jauniešu kompānija, kas vēlas svētkus svinēt. Tūdaļ pēc pusdienām avangards kantīnē okupē pāris galdus un sāk spēlēt bridžu. Vakarā pienāk pārējie kompānijas jaunieši. Nozūd kārtis, un galdā parādās glāzes un pudeles vīna un vermuta (tur man un pārējiem dzīrotājiem aiziet beidzamās liras!). Spēlē maza kapela un aicināt aicina izlocīt kājas uz deju grīdas. Kantīne piepildās stāvgrūdām pilna. Kādā kaktā sāk kauties piedzērušies poļi. Zūd omulība, un vēl nav pusnakts, kad dodamies gulēt.

27. decembrī jau no paša rīta visiem S/S Dundalk Bay pasažieriem un rezervistiem jāiet saņemt identitātes zīme: pie apģērba piestiprināma papīra plāksnīte ar personas vārdu un uzvārdu, identitātes numuru un kuģa nosaukumu. Pasažierus aizved uz staciju, lai tie dotos uz Triesti, bet mēs, apmēram simts rezervistu, paliekam tepat neziņā.

Toties nākamajā dienā no rīta mums palicējiem jāiet uz ārsta pārbaudi (atkal jau!) un uz noliktavu nodot nometnes segas, gultas maisus un zupas katliņus. Tikko paspējam paēst pusdienas, kad mums liek sakāpt kravas mašīnās un mūs aizved uz galveno staciju. Tagad redzu, kāda izskatās Neapole dienas laikā! Mums rezervēti 3. klases vagoni; līdzīgi, bet ne tik glauni kā vācu D-Zug, ar kuru iebraucām Neapolē.

Drīz vilciens sakustās, un mājam atvadas dzīvīgajai, saulainajai, īpatnējai Neapolei. Izbraucam cauri Formiai un jau pulksten 20.00 lēnām kustamies cauri Romas galvenās stacijas sliežu tīklam.

Nakti pārguļu vagona bagāžas tīklā un pamostos nosalis, jo vagonā nejēdzīgi auksts – vilcienu neapsilda. Esam jau kaut kur ziemeļos no Venēcijas. Kādu laiku redzama neparasta ainava: pelēkas klintis un zaļi, akmeņaini lauki, kas saplūst ar pelēkzilo Adrijas jūru. Tieši dienas vidū iebraucam Triestē. Jauni, glīti, moderni autobusi mūs aizvizina uz nometni, kura atrodas netālu no ostas. Dundalk Bay vēl stāv noenkurots ostā. Laiku pa laikam kapteinis it kā piezvana no kuģa, un kāda saujiņa laimīgo rezervistu aizbrauc uz kuģi pasažieru godā. Beigās 80 no mūsu rezervistu simta jāpaliek Triestā. Neviens nezin, kāds būs nākošais transporta kuģis, un cik ilgi būs uz to jāgaida.

Niks
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl