Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Ar skatu uz nākotni

Sidnejas Latviešu biedrība svin savu 65 gadu pastāvēšanas jubileju

Laikraksts Latvietis Nr. 453, 2017. g. 31. martā
Lauma Reinfelde -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
SidnejasLatviesuBiedriba

Latvijas goda konsuls Melburnā Jānis Dēliņš sveic Sidnejas Latviešu biedrību. FOTO Ojārs Greste.

Adelaides Latviešu biedrības priekšsēde Ilze Radziņa sveic Sidnejas Latviešu biedrību. FOTO Ojārs Greste.

Bijušais SLB priekšsēdis Jānis Grauds sveic Sidnejas Latviešu biedrību. FOTO Ojārs Greste.

Ellas Mačēnas kompozīciju „Dziesma atmiņai“, veltīta Sidnejas Latviešu biedrības 65. gadu jubilejai un komponēta SLB pasūtījumā, izpilda Jānis Laurs (čells), Jūens Brambels (Ewen Bramble) (čells) un Maikls (Michael Ierace) (klavieres). FOTO Ojārs Greste.

No kreisās: Ella Mačēna (klavieres), Ivars Štubis (ģitāra) un Jānis Lucis (ģitāra). FOTO Ojārs Greste.

SLB Dāmu kopa. No kreisās: Dace Bogdanoviča, Ināra Tomsone, Māra Karma (Karm), Dace Celinska, priekšsēde Ināra Krūmiņa, Ieva Trankele, Edīte Birzule, Anita Štube. FOTO Ojārs Greste.

Dāmu kopas vadītājas Ināra Krūmiņa (no kreisās) un Edīte Birzule ar SLB priekšsēdi Jāni Čečiņu. FOTO Ojārs Greste.

No kreisās: Sidnejas Latviešu biedrības priekšsēdis Jānis Čečiņš ar komponisti Ellu Mačēnu un čellistu Jāni Lauru. FOTO Ojārs Greste.

No kreisās: Muzikanti Ivars Štubis (ģitāra), Ella Mačēna (klavieres) un Jānis Lucis (ģitāra). FOTO Ojārs Greste.

Sidnejas Latviešu biedrības Dāmu kopas sagatavotais mielasts. FOTO Ojārs Greste.

Teic, ka redzamākā īpašība, kas atšķir tautu no tautas, kultūru no kultūras ir veids, kā kāda tauta svin savus svētkus. Latviešu svētki vienmēr ir bijuši kaut kas liels, skaists un nozīmīgs, kas spilgti atšķir svētku dienas no ikdienas. Ne par velti senie latvieši savus svētkus sauca par godiem. Tas bija katra saimnieka gods dot svētkiem to labāko no savas rocības, spēka un spējām, bet ciemiņa gods – doto ar godu saņemt. Visas šīs latvisko svētku īpašības, kas izpaužas lielumā, skaistumā un nozīmē, pa pilnam baudījām mēs, svētku viesi, SLB 65 gadu pastāvēšanas jubilejā šī gada 19. martā, Sidnejas Latviešu namā.

Nama Lielās zāles durvīm atveroties, acīm paveras brīnumains skats – skaistums, kas apbur. Pustumšā zāle no malas līdz malai ir pilna ar balti klātiem galdiem, tumšsarkanu rožu rotātiem. Bagātais aukstais galds tik garš, ka otra gala nesaskatīt. Vietas, ar galda kartēm apzīmētas, ir klātas 174 personām. Vai šaubāmies par svētku lielumu?

Blāvi izgaismoto skatuvi grezno Daces Celinskas sārto liliju sakārtojumi, bet ielogo mūsu piederības zīmes – izgaismotie Latvijas ģerbonis un Vijas un Pētera Erdmaņa darinātā SLB emblēma.

Ja ir kāda patiesība latviešu sakāmvārdam, ka mazs cinītis gāž lielu vezumu, tad šis pirmais acu uzmetiens ticējuma patiesību apstiprina. Mums nav darba komandu, ko iesūtīt, lai veiktu lielos darbus. Mēs esam mazas grupiņas labas gribas cilvēku, kas spēkus saliedējot, veic visu, kas veicams – lielos un mazos darbus. Tur – sestdienas skolas vecāki pie zāles sakārtošanas un galdu klāšanas; tur – Dāmu kopa pie svētku mielasta sagatavošanas un pasniegšanas; tur – mākslinieki, apgaismotāji un skaņu tehniķi pie kopiespaida veidošanas un Rituma redaktors pie programmas salikšanas un drukāšanas. Mums nav cilvēku, kas aicināti, atbildētu ar nē. Varbūt tieši tur slēpjas mūsu spēks un pastāvēšanas noslēpums.

Kā godos pienākas, pie durvīm mūs sagaida namatēvs, SLB priekšsēdis Jānis Čečiņš. Palīgos tam ir jauneklis Tālis Štubis. Ar smaidu un sveicienu tie saņem viesus, pasniedzot glāzi dzirkstoša šampānieša. Pateicamies un dodamies uz norādītajām vietām.

Jubilejas svinīgā daļa sākas ar priekšsēža uzrunu. Saturīgās uzrunas tēma ir Raiņa nemirstīgie vārdi Pastāvēs, kas pārvērtīsies. Ar šiem vārdiem J. Čečiņš sasaista SLB vēsturisko izveidi no tās pirmsākumiem Austrālijas Latviešu Labdarības biedrībā līdz šodienai. Labdarības biedrība, kas dibinājās 1947. gadā, kalpoja tautiešu tā laika rūpēm un vajadzībām. Toreiz mērķis bija rūpēties par Vācijā palikušajiem tautiešiem, kā arī pēc pašu prasībām pēc sabiedriski kulturāliem pasākumiem.

Ar visiem tās labajiem mērķiem, Labdarības biedrībai bija liels trūkums. Tās statūti nepieļāva nekustāmā īpašuma iegādi. Latviešiem trūka māju, ko saukt par savu. Lai stāvokli labotu, Labdarības biedrība izstrādāja un iesniedza Jaundiendidvelsas valdībai jaunu statūtu projektu, kas pieļautu nekustāmā īpašuma iegādi. Valdībai statūtu projektu pieņemot, Austrālijas Latviešu Labdarības biedrība labprātīgi un oficiāli 1952. gada 3. martā pārtapa par Sidnejas Latviešu biedrību.

Nevienam no 11 dibinātājiem vairs neesot šai saulē, J. Čečiņš ar dziļu cieņu un ziediem sveica biedrus – Ināru Upīti, Kārli Gulbergu un Uldi Siliņu kā biedrības oriģinālos biedrus, kas sastāvējuši biedrībā kopš tās dibināšanas.

Bez liekas minstināšanās jaunā biedrība jau 1953. gadā atrod un iegādājas īpašumu. Taču īpašuma iegāde sagādā jaunas rūpes. Ja nu reiz ir nams, tad, kā statūtos paredzēts, tam arī būtu jākalpo tautiešu labklājībai un sabiedriski kulturālās dzīves prasībām. Jaunajās telpās trūkst zāles, trūkst pietiekami skolas un sanāksmju telpu, bibliotēkas, pienācīgas virtuves, kafejnīcas, utt. Biedrībai pieaugot, pieaug arī vajadzības. Pārbūves, piebūves, izbūves, telpu paplašināšanas, atjaunošanas un remonta darbi seko viens pakaļ otram līdz pat šodienai. Taču šodien ar lepnumu varam teikt, ka Latviešu nams kalpo visām mūsu sabiedriski kulturālām vajadzībām. Nama paspārnē mājvietu sev atradušas ir visas Sidnejas latviešu organizācijas; ne tikai tās, kas saistītas ar biedrību, bet arī autonomas vienības. Namā ir vietas kā latviešu skolas bērniem, tā sabiedrības senioriem. Sarīkojumu ziņā vien, kā namatēvs J. Čečiņš ziņo, pagājušā gadā SLB paspārnē ir notikuši 74 dažāda veida un apjoma sarīkojumi.

Taču SLB sekmīga pastāvēšana nesaistās ar nama pārbūvi vien. Ir jārēķinās ar redzamām pārmaiņām sabiedrībā pašā. Kā J. Čečiņš atzīst, sarūk biedru skaits, vājāka kļūst valodas prasme, un arvien vairāk mūsu sabiedrībā ir jaušams jaukto laulību iespaids. Manām arī, ka mūsu jauniešus bez latviešu sabiedrības piedāvājumiem valdzina un saista citi interešu loki ārpus mūsu vides. Bet, ja gribam domāt par biedrības nākotni, tad ar minētajām pārmaiņām ir jārēķinās. J. Čečiņš atzīst, ka ir jādod vieta mūsu bērnu cittautiešu partneriem mūsu vidū. Ir vērts papētīt un tad veidot to, kas interesē biedriem un plašākai latviešu sabiedrībai. Ir jāapzin apstākļi un jāiet laika garam līdzi. Ja atrod pareizo atslēgu, saka J. Čečiņš, tad tauta arī nāk.

Ar atkātotu uzsaukumu Pastāvēs, kas pārvērtīsies J. Čečiņš aicina mūs visus nākt talkā, SLB nākotnes ceļu īstenojot. Ar aplausiem svētku dalībnieki apliecina, ka esam gatavi līdzgājēji SLB izveides nākamajā posmā.

Uzrunai seko Dievs, svētī Latviju, kam tūlīt bez pārtraukuma divu SLB bijušo priekšsēžu uzrunas. Uzrunas izceļ katra sava laika spilgtākos notikumus un sasniegumus.

Jāņa Roņa (1996-2009) uzrunu nolasa viņa dēls – Normunds Ronis. Priekšsēža J. Roņa laikā tiek izkrāsots nams, iestādītas Ceturtdienas pusdienas, SLB darbinieku Ziemas svētku eglīte, nodibinātas stipendijas Latvijas studentiem un uzsākta sadarbība ar Rīgas Latviešu biedrību. J. Ronis izsaka paldies garai virknei kolēģu un palīgu, kas viņam kā lauku puikam no Bauskas ir palīdzējuši noturēties par SLB priekšsēdi 13 gadu. Izskan arī pateicība dzīves biedrei Inesei par neizsīkstošo atbalstu 13 gadu garumā.

Jānis Grauds (2009-2015) savu uzrunu iesāk ar J. Čečiņa citēto Pastāvēs, kas pārvērtīsies. No savas puses viņš piemetina, cik svarīgi, it sevišķi strauju pārmaiņu laikos, ir izšķirties par pareizo rīcību, pareizo virzienu. Šādas izšķiršanās priekšā, J. Grauda priekšniecības laikā tiek nostādīta SLB un visas Sidnejas un apkārtnes latviešu sabiedrība. Tiek saņemts piedāvājums pārdot Latviešu namu. Protams, izdevīgi. Dilemma: pieņemt vai nepieņemt? Un, kā atšķirt iespējamu sapni no potenciāla murga? Pilnsapulce nolemj piedāvājumu noraidīt, neriskējot izmainīt pazīstamo un iemīļoto pret nezināmo. Toreiz, saka J. Grauds, bija pareizi nepārdot un palikt, kur esam. Bet kā būs nākotnē? Var gadīties, ka kādreiz būs jālemj par jaunu.

Svinīgo daļu nobeidzot, nodziedam mūsu darba himnu Nevis slinkojot un pūstot. Seko pusdienas.

Namatēvs pa galdam vien mūs aicina pie Dāmu kopas skaistā, bagātā aukstā galda. Dažs labs pa div', trim lāgiem šķērso zāli, lai no jauna uzpildītu šķīvi. Nav šaubu, ka esam svētkos – latviskos svētkos!

Pusdienām ejot uz otru pusi, nama saimnieks J. Čečiņš mums atgādina, kādēļ mēs šeit šodien esam. Vicinādams tukšu, zaļu spaini, J. Čečiņš stāsta, ka vēl vakar, tieši tur, kur šodien sēžam mēs, tecējis ūdens. Straumēm vien. Un taisni uz galvas! Vakar spainis ķēris lietus straumes no caurā jumta. Šodien tas gaidot mūsu ziedojumus, lai līdz nākamajiem svētkiem namam varētu uzlikt jaunu jumtu. Jā, ir reizes, kad pat spaiņi runā.

Pārējo programmu secības kārtībā sastāda koncerta 1. daļa, apsveikumi, koncerta 2. daļa, kafija un kliņģeris, bet noslēgumā – koncerta 3. daļa ar jauniešu ansambļa priekšnesumiem.

Koncerta 1. daļa

Koncerta 1. daļu izpilda adelaidieša Jāņa Laura līdzatvestais Adelaides ansamblis. Ansambli sastāda Jānis Laurs (čells), Jūens Brambels (Ewen Bramble) (čells) un Maikls (Michael) Ierace (klavieres). (Rakstu mūziķu vārdus tā, kā tie parādās programmā, jo nezinu pianista uzvārda pareizo izrunu.)

Programma ir saistoša ar savu daudzveidību. Pārstāvēti ir dažādi laikmeti un stili. Izvēlētie mūzikas gabali ir īsi, kodolīgi, bet izteikti gleznaini. Izpildījumos netrūkst humora, patiesas iejūtības un meditatīva dziļuma. Kā tāda, programma ir īpaši piemērota gadījumam: pēcpusdienas stundai un pilnai zālei labi paēdušu svētku viesu.

Kā pirmo ansamblis atskaņo baroka meistara Hendeļa sonātes sol minorā Adagio un Allegro. Līdzsvarota saspēle un iejūtība raksturo sēri dziedošo Adagio. Jautrāku tempu un noskaņu uzņem Allegro. Gabalam izskanot, J. Laurs sveic SLB tās jubilejas gadījumā un pateicas par ielūgumu būt mūsu vidū. Viņš piezīmē, ka Sidnejas Latviešu nama skatuve viņam nav sveša, bet pazīstama kopš 20 gadu vecuma.

Nākošos divus īsgabaliņus Bela Bartoka Vasaras nakts dziesma un Zobgalīga dziesma ievadot, J. Laurs iepazīstina mūs ar ungāru tautības Bartoku (1881-1945) kā gara radinieku. Līdzīgi mums, Bartoks ir vērtējis tautas mūziku kā kultūras kodolu, bieži ievijot tautas mūzikas motīvus savos skaņdarbos. J. Laurs izteic personīgu prieku, ka tautas mūzikas vērtība un tradīcija, kas ar to saistās, tiek novērtēta un turpināta latviešu skolās joprojām šodien.

„Dziesma atmiņai“

Tad, pienāk brīdis tam, ko šķiet, mēnešiem ilgi esam gaidījuši: sidnejietes Ellas Mačēnas veltījums Sidnejas Latviešu biedrības 65 gadu jubilejai tā pirmatskaņojumā – Dziesma atmiņai. Ellu iepazīstinot, J. Laurs viņu uzteic kā komponisti, kas raksta tiklab Austrālijas orķestriem, kā koriem Latvijā.

Dziesma atmiņai ir īpaša noskaņas dziesma ar meditatīvu noslieci. Ja piever acis, tad gabala sākumā tikpat kā redzi, kā dziesma, liegi taustīdamās, kaut ko meklē... varbūt kādu senu atmiņu vai dziesmas pavedienu. Vidus daļas iztirzājumā dziesma pieaug, kļūst drošāka, līdz šķiet, ka meklēto atrod! Brīdi, atradumu aplūkojusi, apglāstījusi, apmīļojusi, gabalam dziestot, tikpat lēni un liegi tā dārgo atradumu atliek atpakaļ atmiņu plauktā. Ansambļa iejūtīgā saspēle liecina, ka Dziesma atmiņai ir mūziķiem sagādājusi tikpat lielu baudu kā mums klausītājiem. Paldies! Sveicam Ellu, un sveicam viņas Dziesmu atmiņai ar mūsu sirsnīgākajiem aplausiem. Lai nākotnē būtu vēl un vēl!

Seko vēl divi humoristiski Bartoka īsgabaliņi: Odu deja un Spilvenu deja, kas tiklīdz sākušies, pēkšņi beidzas.

Koncerta pirmo daļu nobeidz Emīla Dārziņā Melanholiskais Valsis. Atskaņojums liek zālei atplaukt smaidā un svētku labsajūtā.

Apsveikumi

Apsveikumu daļā raitā secībā Andris Galviņš pieteic mutisko sveicienu nesējus. Daudzie apsveikumi liecina par SLB redzamo vietu latviešu kopienā. Kā pirmais, SLB sveic Latvijas goda konsuls Melburnā Jānis Dēliņš. Seko Jura Jakoviča nestie sveicieni no Kanberas Latviešu biedrības un Ilzes Radziņas – no Adelaides Latviešu biedrības. SLB pamatskolas sveicienus un pateicību nodod Ingrīda Veidnere. Sidnejas Latviešu vīru koris Dainas Jaunbērziņas vadībā savus sveicienus un pateicību izteic dziesmā, braši nodziedot trīsreizīgo Lai dzīvo! No Sidnejas Latviešu teātra sveic Ilona Brūvere; no deju kopas Jautrais pāris – Iveta Rone. Pateicībā par atbalstu un latvisko paspārni, ko deju kopa ir saņēmusi, kopas vadītāja I. Rone pasniedz namatēvam neatklāta satura pudeli, bet Dāmu kopas priekšniecei Inārai Krūmiņai – rozes. No sporta kopas Spars biedrību sveic Viktors Sīkais. No Sidnejas ev. lut. latviešu draudzes sveic mācītājs Kolvins Mekfersons (Colvin S. MacPherson); no Latviešu ev. lut. Vienības draudzes – mācītājs Raimonds Sokolovskis un Marita Lipska. Ināra Graudiņa nodod sveicienus un pateicību no Okupācijas Muzeja biedrības par SLB nenogurstošo atsaucību ziedojumu vākšanas akcijā. Viņa vēsta, ka SLB vārds ir lasāms Muzeja lielāko ziedotāju goda plāksnē, kas redzams visiem, muzejā ieejot.

Tad vēl seko Normunda Roņa nestie sveicieni no kādreizējās jauniešu grupas Dukduks, kas vēl nesenā pagātnē sanākuši kopā, lai muzicētu sev un citiem par prieku. Tagad, daudziem laulības slieksni pārkāpjot, dukdukieši pārkārtojušies pagaidu pensijā, lai audzinātu jaunus dziedātājus un spēlētājus latviešu sabiedrībai.

Kā pēdējā ar personīgu sveicienu SLB sveic nesenā Latvijas latviete tagad sidnejiete Aija Brūvere ar izjustu R. Blaumaņa Tālavas taurētāja skandējumu.

Rakstiskos apsveikumus nolasa Andris Galviņš. Saņemti ir sveicieni no sekojošām organizācijām: LAAJ sveicienus sūta Kristīne Saulīte – LAAJ priekšsēde; Rīgas Latviešu biedrība – Guntis Gailītis, RLB priekšsēdētājs; bezvārda epasta sveiciens no Latviešu biedrības Rietumaustrālijā; Daugavas Vanagu Sidnejas nodaļas – Helmuts Vabulis, nodaļas priekšnieks. Helmuta Vabuļa rakstisko sveicienu mutiski papildina Vanadžu priekšniece Gundega Zariņa. Sveicienu no Latvijas Nacionālā arhīva sūta arhīvā eksperte Meldra Usenko. Ar personīgu sveicienu SLB sveic kādreizējais sidnejietis, sabiedriski rosīgais Jānis Daniklifs no Londonas.

Apsveikumu daļai beidzoties, Jānis Grauds pieteic un pasniedz Latvijas Kultūras ministrijas individuālos Atzinības rakstus Ilonai Brūverei un Jānim Čečiņam par latviskas identitātes un latviešu kopienas stiprināšanu. Sveicam godam pelnītās atzinības saņēmējus ar sirsnīgiem aplausiem.

Koncerta 2. daļa

Koncerta 2. daļā no jauna mūsu priekšā stājas Adelaides ansamblis, enerģiskā saspēlē atskaņojot Vivaldi koncerta diviem čelliem sol minorā dzīvīgo pirmo daļu. Seko Jāņa Mediņa iemīļotā Ārija, īpaši skaistā aranžējumā (Maikls Ierace) diviem čelliem. Taču par šīs koncerta daļas kroni izvēršas divas tautas dziesmas – Rīgā dimd un Kur tad tu nu biji, pianista M. Ieraces aranžējumos. Patīk svaigā pieeja un humoristiskā interpretācija melodijām, kas mums gēnos ierakstītas. Kā piemēru, minu mums pazīstamo āzīti, kas šoreiz savu nedarbu gājienos izmēģina sānsoli pat džeza virzienā. Kaut tā nekad nebija paredzēts, ir skaidrs, ka pat āzītis saprot, ka pastāvēs tikai tas, kas pārvērtīsies.

Ziedi, skūpsti un mūsu jūsmīgie aplausi sveic Adelaides mūziķus.

Starplaikā mums par spirdzinājumu svētku mielasta galds ir pārtapis par kliņģera un kafijas galdu. Ejam no jauna stiprināties.

Koncerta 3. daļa

Koncerta trešo – pēdējo daļu izpilda jauniešu ansamblis Ellas Mačēnas (klavieres), Ivara Štubja (akustiskā ģitāra) un Jāņa Luča (elektriskā ģitāra) sastāvā. Ansambļa dalībnieki visi dzied un reizē arī spēlē. Priekšnesums sastāv no septiņām dziesmām, jauniešu pašu aranžējumos. Dažādība, dzīvīga saspēlē un muzicēšanas prieks viscaur raksturo priekšnesuma izpildījumu.

Dziesmās klausoties, izjūtu, cik neizsmeļams ir mūsu tautas dziesmu pūrs. Bartokam bija taisnība. Tautas melodijas, apvienotas ar tekstos pausto tautas dzīves ziņu, veido kultūras kodolu. Laikmetiem mainoties, mainās kodola apvalks, piem., muzikālās izteiksmes stils, taču kodols vienmēr paliek tas pats. Vajag tikai jauniešu enerģiju un iztēli, lai to no jauna gaismā celtu, jaunā laikmeta valodā.

Kā pirmo, ansamblis dzied (un spēlē!) Latvijas popmūziķa Renāra Kaupera sacerēto Gods Dievam augstībā ar Imanta Ziedoņa vārdiem. Dziesmas teksts, šķiet, ietver jauniešu ansambļa un mūsu visu novēlējumu Sidnejas Latviešu biedrībai: [Lai] kur tu ej, tev ceļš ir gaismas klāts!

Seko piecas tautas dziesmas: Cīrulīti, mazputniņi; Div' dūjiņas; Kas spīdēja, kas vizēja; Māte mani gauži rāja; un Bij' man vienas meitas dēļ(i); katra savā īpašā aranžējumā un izpildījumam pieskaņotā sastāvā. Tad vēl noklausāmies Latvijas folkloras ansambļa Iļģi radīto Seši jauni bandinieki. Šīs dziesmas izpildījumā uzliesmo ģitāristu lieliskā saspēle gandrīz sacensības līmenī. Intensīvā saspēle izpelnās klausītāju tikpat intensīvu līdzi sekošanu.

Jauniešu dzirkstošo uzvedumu svētku viesi saņem ar atjaunotu možumu, vētrainiem aplausiem un kāju rībināšanu. Pacilājums ir taustāms, bet tai pašā brīdī iezogas skumjas. Jubileja ir izskanējusi.

Izejot laukā, manām, ka krēslojas vakars. Kaut ielas spuldžu atspulgā pār ietvi krīt dziļas ēnas, šķiet, mūsu ceļš ir gaismas klāts!

Ir labi būt kopā. Lai būtu tā vēl ilgi, ilgi!

Lauma Reinfelde
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com